Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2020. gada 27. septembris
Svētdiena
Ādolfs, Ilgonis
+13.7 °C
skaidrs laiks

Dzīve pirms un pēc

Septiņdesmit vienu gadu vecais cietokšņa iedzīvotājs, otrās grupas invalīds Vladimirs Jodzevičs agrāk, jo īpaši jaunībā, aizrāvās ar brīvo cīņu un šajā sporta veidā pat ieguva PSRS sporta meistara kandidāta nosaukumu. Tagad pensionārs atzīst, ka tieši cīņas sports viņam palīdzēja pārdzīvot gan personisku, gan ģimenes traģēdiju.

Sekoja kaimiņa piemēram

Vladimirs Jodzevičs piedzima Daugavpilī, šeit 1956. gadā pabeidza astoņgadīgo skolu, pēc tam neklātienē ieguva vidējo izglītību. Tolaik kopā ar vecākiem viņš dzīvoja Jaunbūvē: „Cīņas sports sākumā mani neinteresēja. Es diezgan labi spēlēju futbolu, tāpēc trenējos un pilnveidoju savas prasmes tieši šajā sporta veidā. Dažkārt mani vienaudži baidījās sacensties ar komandu, kurā biju es, jo jau pirms spēles zināja, ka piedzīvos zaudējumu.” Tāpēc sākumā lielākos panākumus Vladimirs sasniedza futbolā, vispirms spēlējot skolas komandās, bet vēlāk – pārstāvot rūpnīcas un citu savu darbavietu komandas.

Tomēr pēc kāda laika V. Jodzeviča dzīve strauji mainījās, kad Vladimirs satika savu kaimiņu Aleksandru Razorenovu, ar kuru savulaik mācījās paralēlklasēs. Tagad Aleksandra krūtis rotāja nozīmīte – Latvijas čempions cīņas sportā. „Es biju pārsteigts un apbrīnoju Aleksandru, viņa sporta sasniegumus, savukārt A. Razorenovs piedāvāja man doties kopā ar viņu uz brīvās cīņas sekciju. Un es uzreiz piekritu. Taču, godīgi sakot, skatoties uz savu draugu, mani pārņēma skaudība,” stāsta Vladimirs Jodzevičs.

Tolaik cīņas sekcija atradās luterāņu baznīcā, pie Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcas. Vladimirs sāka trenēties pie Jāņa Grevšļa, kurš smagos treniņos sāka veidot no jaunā audzēkņa topošo cīkstoni. „Tieši šī trenera vadībā norūdījās mans raksturs, uzvaras griba, viņš man iemācīja būt pacietīgam. Paldies viņam par to,” atceras pensionārs.

Vladimirs sāka gūt panākumus. Republikāniskajās sacensībās Jelgavā piecpadsmit gadus vecais pusaudzis izcīnīja pirmo vietu un ieguva sporta klasi cīņā. Tas bija ļoti iedvesmojoši. Nākamā uzvara tika izcīnīta Bauskā, Latvijas izglītības iestāžu čempionātā. Atkal balvas un cīkstoņa statusa paaugstinājums, taču, lai cik dīvaini tas šķiet, V. Jodzeviču tas absolūti neinteresēja: „Medaļām, kausiem un goda rakstiem es nepievērsu nekādu uzmanību. Tas šķita pašsaprotami. Mans vienīgais mērķis bija kļūt par Latvijas čempionu.” Un Vladimirs to sasniedza, izcīnot šo titulu junioru sacensībās, kā arī vienlaikus kļuva par PSRS sporta meistara kandidātu.

Šis augstais sasniegums sportā Vladimiram bija svarīgs arī tāpēc, ka, izņemot nogurdinošos treniņus, viņš vienlaikus mācījās vakara vidusskolā un strādāja Lokomotīvju remonta rūpnīcā.

Vairāk lasiet 15. maija numurā!