Gribu atsazeit sovā mīlesteibā! Iz tū bezlelpiļsātu Latgolu, iz tū kolnainuos i azarainuos zemis plekeiti, kuruos četrūs styurūs varātu byut Pīdruja, Izvolts, Rušyuna i Škaune. Iz itū kai ba vysod aizmierstū vītu, kura mani fascinej ar sovu dobu, viesturi i cylvākim.
Legendarais Vincents. Par itū nūtykumu roksta gon Mikelis Bukšs, gon Boleslavs Brežgo. Pīsatureišu pi pādejuo1.
1847. godā zemnīki bāga nu sovim muižinīkim tai, ka tū var nūsaukt jau par tautys kusteibu. Treis godi beja naraža, muižinīki aridzon vysu gribēja kompensēt iz zemnīku riekina. 6. majā nu Nauļānu muižys aizbāga div zemnīku saimis, biegšonu vadeja Vincents Rubāns. Itū vodūni mudri nūgiva, aizvede iz tīsu Sebežā, nūtīsova i policistu pavadeibā dzyna atpakaļ iz Nauļānim. Policistim beja leidza viestule, kū vītejai vierseibai dareit ar Rubānu, a jis itū viestuli nūzoga i nu sorgim aizbāga. Atguojs iz Nauļānim, jis vysim izstuostēja, ka dabovs atļuovi sev i cytim īt iz jaunu dzeivis vītu. Zemnīki jam nūticēja i 14 saimis salyka vysu rotūs, pajēme lūpus i ar krysta nesieju prīškā suoce īt iz Neveli, kur kai ba var dzeivuot bez kungu. Baumys par breiveibu nazkai saistejuos ar itū mīstu – runova, ka tī bāgulim dūd naudu, pasis tuoļuokam ceļam... Boleslavs Brežgo roksta, ka, sekojūt sovam mierķam, bāguļu karavanys naklausēja ni vītejū policeju, ni goreidznīkus, ni gubernis omotpersonys i tikai guoja iz prīšku, rozdzonojūt karaulus i karaveiru komandys.
Napoleons. Franču karavodūņs ir spūža, pretruneiga personeiba. Daudzim imponej, ka sprosts puikeļs nu Korsikys solys, kurs franciski runuoja ar lelu akcentu, palyka par lykumu reformātuoju, Francejis imperatoru i voi vysys Eiropys īkaruotuoju. Ari Latvejā daudzi par Dyžū Bonapartu raksteja, deļ pīvaduma, Jānim Porukam ir luga vīnā cielīnī „Napoleona nāve”2. Ir ari Imanta Kalniņa dzīsme ar Māra Čaklā vuordim „Alvas zaldātiņi”.
„3 km austrumos Gusena ezeram atrodas Nevļanu kalna masivs, kura virsotne paceļas 180 m virs jūras līmeņa. Kalna nogāzē pie Gromku sādžas [..] atrodas 1812. gada karā kritušo kapi. Pēc nostāstiem, te notikusi kauja starp kādu krievu karaspēka nodaļu un Napoleona armijas karavīriem. Kaujas laukā atrasti daudzu kritušo kauli.”3
Napoleona armeja guoja caur Kauņu, Viļņu, Vitebsku, Smolensku i aizguoja leidz Moskvai. Kod Napoleons beja Viļņā i Vitebskā, jis ilgi tī dūmova – īt iz Moskvu, ci imperejis golvyspiļsātu Piceri?
Golvonuos kaujis beja cytur, bet ari pi myusim lokalys sadursmis i vysaiži syruojumi nūtyka. Franču armejis mobiluo vīneiba, deļ pīvaduma, dikti nūpūsteja Malnovu i Kuorsovu. Skaidrys, ka ir Latgolā i nūstuosti par tim laikim, i krytušūs karaveiru kopi. Ka kaidi paspēja aizaugt i nauošmai tyka izrokti, zemnīki momentā saprota, kas pa kam – iz Napoleona armejis formys tārpu pūgom beja pulku numeri.
1906. goda dati. Pustinis pogosts beja 12 885 desetinu4 lels, jimā dzeivova 1 520 cylvāki5. Koč i dzymtbyušona (kai agruok saceja – prygoni) beja atcalta jau 1861. godā, tok beja gars zemis atpierkšonys ceļš i vēļ gondreiž 50 godus piec Manifesta muižinīkim beja stypra saimistiskuo i cyta veida vara.
Pustinis pogostā voi vyss pīderēja div muižinīku dzymtom – Plāterim i Šadurskim. Pogostā beja 117 apdzeivuotys vītys (dzeraunis, kutori, foļvarkys, zascenki, mežsorgsātys, krūgi), ari 4 muižys: Pustinis, Zarečjis, Kropovščiznys, Nauļānu. Pādejuo pīderēja Šadursku atraitnei, jai ari Suhorukovu, Svobodys, Nikšānu, Rymkovys, Stanislavovys, Ksaverovys, Naduseņku, Tesvinu, Andzinu, Vorzovys, Kropu, Orehovkys, Sgodys, Lavrinovys, Dargeļu, Melevščinys, Bojarščinys, Zulovys, Kjakštovys foļvarkys i vēļ vysa kuo drupeit.
Poļaku Šadursku dzymtai Latgolys viesturē ir cīša saisteiba ar Pušu, Ondrupini, Rozentovu, Malnovu, Bukmuižu i.c. Nauļānu Šadurskī vairuok bīdruojuos ar tympoš apriņkī asūšuos Osvejis Šadurskim, kurim pi tuo miļzeiguo Osūs vieju azara beja grandioza piļs – ni švakuoka kai Plāterim Kruoslovā ci Borhim Varakļuonūs.
Bazneica. 1927. godā ir publiceits foto (nu Pīminekļu vaļdis kruojumu), kurymā radzama bejušuo Nauļānu bazneica6. Fotobiļdē var redzēt augstu, stileigi muravuotu fasadi, tūrņu golūs ir storku periekli, a poša agruoklaiku bazneica puortaiseita par škiuni. Autors roksta, ka bazneica ir Nauļānu muižā, pastateita nazkur ap 1886.–1892. godu, bet tai i nabeja īsvieteita. Nivīns dīvakolpuojums tī nanūtyka – leluo i smukuo, piļneibā pabeigtuo, īplanavuotuo bazneica izreiz puorvārsta par pyuni i vazauni. Eistyns, nu juosoka, nūslāpums!
20. gs. 30. godūs Daugovpilī dzeivova i struodova folklorists Arvīds Aizsils. Jis aproksta tuos gona atškireiguos legendys, par kū tai nūtyka, kai ari dalīk jaunīvuoktūs nūstuostus par itū mistiskū Nauļānu bazneicu. Teicieja L. Zaščerinska izstuosteja, kai jei soka, patīsu nūstuostu. „Klaušu laikos Nauļānu (šī stāstītāja to sauc arī par Neulānu) muižas cienīgā (kungs bijis jau miris) sadomājusi savā muižā uzcelt baznīcu. Baznīcas celšanā viņa nodarbinājusi savus zemniekus. Par pārkāpumiem zemniekus turpat uz baznīcas mūriem bargi sodījusi. Viņa likusi vainīgos sist, kamēr asinis sākušas tecēt. Zemnieki lādējuši cienīgo ar visu baznīcu, tomēr to uzcēluši. Uz baznīcas iesvētīšanu sanācis daudz cilvēku. Iesvētīšana sākusies ar dievkalpojumu. Dievkalpojuma laikā noticis brīnums: no griestiem uz altāra sākušas tecēt asinis. Dievkalpojums izjucis. Tā šī baznīca ilgu laiku stāvējusi tukša. Ap 1927. gadu to noārdīja līdz pamatiem.”7
Tys ir tikai nūstuosts, ni vaira... Pi tam vīns nu vairuokim, kuri tematiski i saturiski ir cīši atškireigi. Zvoni i inventars nu ituos Nauļānu bazneicys kai ba puorvasti iz 4 km attuolū Pustinis bazneicu, kuru ari byuvēja tymā laikā.
Juridiskys puordūmys. Atbreivuošonys kara laikā 1920. goda janvara mienesī Latvejis sabīdruotī Pūlejis armeja mudri atkarova Latgolys dīnvydreitus i apsastuoja napatuoļ nu Osvejis azara i Drysys mīsta (tān Verhnedvinska). 1. febralī Latveja i Padūmu Krīveja nūslēdze pamīru, martā i aprelī pūli īkaruotuos teritorejis pamete, a jūs vītā, kai i beja agruok sarunuots, īguoja Latvejis armeja. 17. un 18. aprelī nūtyka Satversmis sapuļcis vieliešonys – cik saprūtu, ari itamuos Drysys aprinča teritorejuos, kurys iz tū laiku beja zam Latvejis. Nivīns jau tod nazynova, ka piec četrim mienešim izsprīss, ka leluokuo daļa itū drysinskūs zemu aizīs paceli.
Cik daudz palyka aiz Latvejis rūbežim tūs cylvāku, kuri beja uzrunuoti i pīsadaleja Satversmis sapuļcis vieliešonuos? Voi jūs bolsi piečuok tyka atminusuoti? A možeņ jim, kai streideigā teritorejā dzeivojūšim, nimoz i nadeve bolsuot? Voi tūs cylvāku, ka jī bolsova i itai iz šaļti beja pīdereigi Latvejai, piecteči var pretendēt iz kaidu eipošu statusu niulinejā Latvejā?
1920. goda pavasarī storpvaļstu sarunuos tyka nūlamts, ka cylvāki Drysys apriņčī poši izsprīss, voi jī grib pi Latvejis, voi pi Krīvejis. Bet puora dīns pyrmiņ leiguma paraksteišonys „abas miera delegacijas apsprieda dažus nepilnīgi noskaidrotus jautājumus un vienojās: plebiscītu Drisas apr. rietumos atcelt, apgabalu dalīt, piešķirot mazāko pusi Latvijai, lielāko Krievijai”8. Pi Latvejis aizguoja (var saceit, ka i palyka) div pogosti – Pīdrujis i Pustinis. Ka niu braucom pa asfalta šoseju nu Kruoslovys iz Paternīkim, ir juopuorbrauc Indricys upe, kura beja i Livonejis, a piečuok i apriņču rūbežs.
