„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 28. marts
Ceturtdiena
Ginta, Gunda, Gunta
+11.3 °C
apmācies

Dzīve ritmā

Foto no Maijas Grozas personīgā arhīva

Jautrā un aizrautīgā preilēniete Maija Groza, agrāk – starptautiska uzņēmuma, tagad – svētku vadītāja, pastāstīja par savu hobiju – priecēt cilvēkus, kurš ar laiku pārtapa profesionālā darbībā, kā arī atklāja izdevušos svētku noslēpumus un sniedza trīs padomus jaunlaulātajiem.

  • Pastāstiet, lūdzu, kā viss sākās.

- Tas bija pirms trīspadsmit gadiem, kad mana labākā draudzene un mans labs draugs nolēma apprecēties. Pats par sevi saprotams, ka mani uzaicināja par vedējmāti. Pēc tam uzaicināja novadīt kāzas vēl viens draugu pāris, tad nākamais, un tā viss arī sākās. Kad biju dekrēta atvaļinājumā ar otru dēlu, negribējās atgriezties agrākajā darbā, un es sāku izskatīt variantus, ko varētu darīt. Vienmēr ir bijis tā, ka darbs pats mani atrod. Savā mūžā esmu meklējusi tikai savu pirmo darbu, kad absolvēju universitāti.

Tolaik precējās mana paziņa, un mani uzaicināja kā viešņu un kāzu vadītāju. Kāzās bija pieredzējis muzikants, kas jau vairāk nekā 25 gadus darbojas šajā jomā, kurš iztaujāja, cik sen es ar to nodarbojos, vai tā ir mana profesija? Viņš arī ieteica nopietni padomāt un kļūt par profesionālu svētku vadītāju. Vēlāk es ilgi to apsvēru, līdz nodomāju – kāpēc gan ne? Un tā, pirms kādiem trim gadiem, es sāku reklamēt savus pakalpojumus sociālajos tīklos, -- tas arī bija sākums. Tagad mani pakalpojumi ir pieprasīti, tā ka nevaru sūdzēties. Tolaik man jau bija komunikācijas pieredze -- kā strādāt ar cilvēkiem, kontaktēties, veidot attiecības, tostarp strukturēt un plānot savu darbu. Es strādāju citā jomā, starptautiskā ražošanas uzņēmumā, sākumā biju sekretāre, pēc tam mana karjera gāja uz augšu, līdz kļuvu par nodaļas vadītāju. Es esmu struktūras cilvēks, un man patīk redzēt struktūru, tāpēc ar katru klientu pārrunāju, ko viņš vēlas, un, jo īpaši, ko viņš nevēlas, uzrakstu scenāriju.

  • Vai svētku vadīšanai piemīt kādas īpatnības?

- Man nepatīk ilgstoši rīkot vienas un tās pašas spēles un konkursus, cenšos sameklēt kaut ko jaunu. Ir spēles, kuras visiem patīk, tās es turpinu, taču cenšos mainīt, modificēt. Internetā var atrast daudz ideju, dažkārt nepieciešama kāda „rozīnīte”, tad kaut ko piedomāju klāt, mainu vai arī divas idejas apvienoju vienā.

Vienmēr sekoju tam, lai konkurss nekļūtu visiem par nepatīkamu pārbaudījumu. Svētkos mēdz būt tā, ka cilvēku lūdz kaut ko izdarīt vai attēlot, un citiem tas šķiet smieklīgi, bet tam, kurš to dara, smiekli nenāk ne prātā. Vai arī, piemēram, meitenes ir glīti safrizējušās, bet svētku vadītājs liek viņām likt galvā parūku, cepuri – tā nav laba doma. Man nepatīk un es nepiedāvāju spēles, kurās jāpārģērbjas. Es zinu, ka daudziem cilvēkiem tās patīk, taču man ir vienkāršāk pašai pārģērbties par klaunu un iznākt pie viesiem, nekā likt ietērpties citās drēbēs viņiem.

Es arī nespiežu cilvēkus piedalīties konkursos, nerauju aiz rokas.

Dažkārt svētku laikā nākas mainīt scenāriju, piemēram, klients pastāsta, ka viņa viesi ir aktīvi, dejo, dzied, bet pasākumā viss var izrādīties pilnīgi pretēji – viesiem labāk patīk, ja viņus izklaidē pie galda, nevis aicina piedalīties konkursos, kur ir jākustas.

  • Kā top jūsu varoņu tēli?

- Viss sanāk spontāni. Es taču vadu dažādus pasākumus – kāzas, jubilejas un bērnu pasākumus. Izņemot jau iemīļoto Minjonu, man ir gan labā raganiņa, gan princese Fiona, gan Meitene – klauns, gan dažādi zvēriņi. Ieraudzīju veikalā Minjona tērpu un nodomāju – kāpēc gan es nevarētu būt Minjons, nonāca rokās Šreka ausis, zaļa kleita – kāpēc lai es nevarētu kļūt par Fionu? Draudzene nopirka klauna masku, un es nospriedu – kāpēc ne?

  • Vai ir konkurence? Kādas ir jūsu attiecības?

- Man gribas domāt, ka svētku vadītāji Preiļos dzīvo draudzīgi. Ar dažiem komunicēju visai bieži, dažus iesaku cilvēkiem, ja kādā konkrētā laikā es aizņemta. Taču, godīgi sakot, es jau vairs pat neatceros, kad esmu bijusi svētkos kā viešņa, kur mani būtu izklaidējis kāds cits.

  • Kāds ir vislielākais viesu skaits, ar kuriem esat strādājusi?

- Aptuveni 150—160 cilvēki, tas bija izlaidums. Man patīk lielas kompānijas. Esmu vadījusi vairākas lielas kāzas, kurās bija ap 120 viesu. Es strādāju galvenokārt Latgalē, 150 kilometru attālumā no savas dzīvesvietas. Mērot tālu ceļu uz pasākumu un naktī – tikpat kilometrus atpakaļ – tas ir ļoti smagi fiziski.

  • Vai ir nācies kādam atteikt un – kāpēc?

- Jā, attāluma dēļ. Ir nācies atteikt mazu pasākumu vadīšanu gan viesu skaita, gan ilguma dēļ. Man ir svarīgi savu darbu paveikt kvalitatīvi, lai gan klienti, gan viesi būtu apmierināti, bet cilvēks, kurš „ieskrējis” uz pāris stundām, to nepaspēs izdarīt. Man nepatīk nepabeigta darba sajūta.

  • Kas ir izdevušos svētku pamatā?

- Lielākā daļa cilvēku, kuri organizē svētkus, aptuveni zina, kas interesē viņu viesus, kam viņi dod priekšroku. Protams, scenārijs jāplāno jau laikus. Un visu laiku jāseko publikas noskaņojumam. Dažkārt kāzu vadītāju sēdina atsevišķi no visiem, itin kā nošķir. Manuprāt, tas ir liels mīnuss. Varbūt, dažiem vadītājiem tas, tieši pretēji, ir labi, taču man ir svarīgs tiešs kontakts ar cilvēkiem – redzēt, ko viņi dara pie galda, kad ir paēduši, kad ir gatavi padejot vai piedalīties konkursos, kad ir laiks teikt tostu. Jābūt savstarpējai sapratnei arī ar muzikantiem. Ja ir iespēja, jo īpaši, ja ir pazīstams muzikants, dziedu. Man dziedāšana ir veids, kā izpaust emocijas.

Es vēl joprojām uztraucos pirms katriem svētkiem. Tiesa, dažkārt, ja ir sava kompānija, radinieki, kad labi zinu, ko no viņiem gaidīt, mazliet atslābinos. Bet citādi katri svētki man ir kaut kas jauns un satraucošs.

  • Vai ir kādi svētki, kuri īpaši palikuši atmiņā?

- Ir bijis daudz skaistu un interesantu svētku. Visspilgtākie – kad pirmo reizi vadīju vāciešu un latviešu kāzas. Bija viesi no Vācijas, līgavainis – vācietis, līgava – latviete. Man tas bija izaicinājums, jo es jau vairāk nekā četrus gadus nebiju runājusi vāciski, lai gan agrāk katru dienu lietoju vācu, angļu valodu. Es ļoti pārdzīvoju, vai spēšu izskaidrot vācietim latviešu tradīcijas, vai viņš mani sapratīs. Taču svētki izdevās, gan līgavainis, gan viesi bija pārsteigti, ka latviete vācu valodā runā tā, itin kā ilgi būtu dzīvojusi Vācijā. Savas īpatnības ir jebkuros svētkos.

  • Vai ģimene nav greizsirdīga uz jūsu darbu?

- Vīrs mani ļoti atbalsta, bez viņa es nevarētu vadīt svētkus. Dzīvesbiedrs ir mans stiprais plecs gan finansiālā ziņā, kad man ir „tukšais” laiks un nav ienākumu, gan arī visas rūpes par bērniem, kad esmu projām, gulst uz viņa pleciem.

  • Kas jums šajā darbā visvairāk patīk?

- Brīvais grafiks. Tādējādi nedēļas laikā es varu kaut ko ieplānot kopā ar bērniem, veltīt laiku ģimenei. Savukārt, ja ir iedvesma, varu strādāt – gatavot svētku programmu pat līdz pulksten trijiem naktī. Man tā nav problēma, jo strādāju pati sev.

Man šis darbs patīk arī tāpēc, ka satiekos ar daudziem cilvēkiem, mācos no viņiem. Dažkārt kāds, kuru satieku, parāda man, kā būtu labāk un kā nevajag darīt. Kad svētki tuvojas noslēgumam, es vienmēr sarunājos ar cilvēkiem un uzklausu atsauksmes, lai zinātu, kurus konkursus labāk nerīkot vai otrādi, kurš konkurss bijis „super” un, tas būs šīs sezonas hīts. Turklāt man ir iespēja dziedāt, bet dziedāšana man ir relaksācija, ar dziesmu es attīru savu dvēseli.

  • Cik ilgs laiks nepieciešams, lai sagatavoto kāzām?

- Tas ir atkarīgs no līgavas un līgavaiņa vēlmēm. Visīsākais laiks, ko veltīju, gatavojoties kāzām, bija pusotra nedēļa, un viss noritēja veiksmīgi, savukārt visilgākais laiks -- divi gadi līdz kāzu svinībām. Tas pat nav atkarīgs no viesu skaita, bet gan no tā, ko jaunlaulātie vēlas darīt kāzās. Protams, laikus uzzinot klientu vēlmes un plānus, ir laiks padomāt, ko vēl varētu izdarīt, un kāzu svinības noritēs vēl veiksmīgāk.

  • Runā, ka jums ir trīs padomi jaunlaulātajiem.

- Lūgt kāzās cilvēkus, ar kuriem jūs komunicējat, -- ģimeni un cilvēkus, draugus, ar kuriem tiekaties ikdienā. Bieži vien obligāti tiek ielūgti brālēni un māsīcas, tantes un tēvoči, ar kuriem parunājaties labi ja pāris reizes gadā, bet netiek uzaicināti draugi vai kolēģi, ar kuriem tiekaties pastāvīgi. Taču svētku kodols ir cilvēki, kuri vēlas tajos piedalīties, tie, kuri jūs pazīst un kuriem jūs esat mīļi.

Jau laikus atrast muzikantus, vadītāju. Pārējo, ja vien ir nauda, var organizēt ļoti ātri. Ir svarīgi uzklausīt ģimenes un tuvinieku padomus, taču lēmumu pieņemt pašiem. Mūsdienās, kad tradīcijas savijas ar moderno, kāzas var sarīkot tā, kā vēlas līgava un līgavainis. Jāieklausās savā iekšējā balsī – kuras tradīcijas jūs vēlaties savās kāzās, un neaizmirst, ka tie ir jūsu svētki.

Un šie svētki ir ļoti jāgrib! Ja šaubāties, vajag vai nevajag, tad labāk tos nerīkot nemaz.

  • Vai karantīnas laikā valsts jūs kaut kā atbalsta?

- Tāpat kā daudzus citus Latvijas iedzīvotājus, saskaņā ar pašnodarbinātās personas statusu es saņēmu dīkstāves pabalstu.