Šī gada 1. maijā Daugavpils novada Vecsalienas pagasta „Ieviņu” viensētas saimniecei Anfisai Solopai apritēja 93 gadi. Neskatoties uz cienījamo vecumu, Anfisa ir enerģiska, komunikabla un optimisma pilna. Darba svētki un diena, kad viņa nākusi pasaulē, A. Solopai visu dzīvi ir kā viens veselums, jo vecmāmuļai Anfisai atzīst, ka tieši pateicoties darbam, viņa ir nodzīvojusi tik garu mūžu.
Dzīves līkloči
Anfisas Solopas māja, tāpat kā daudzas citas Latgales viensētas, atrodas gleznainā vietā, no kurienes ir labi pārredzama visa apkārtne. Saimniece viesmīlīgi sagaidīja, aicināja nobaudīt cienastu un tad sāka stāstīt par sevi. Anfisa piedzima Salienas pagasta Sīmaņos, daudzbērnu ģimenē, kurā darbs bija cieņā, un vecāki radināja pie tā savus dēlus un meitas.
Pēc septiņgadīgās skolas Anfisa devās uz Rīgu, lai mācītos arodskolā. Apguvusi profesiju, viņa sāka strādāt ražošanā.
Reiz dejās meitene iepazinās ar savu nākamo vīru Nikolaju: „Viņš bija skaists, iznesīgs tumšmatis, dzimis Brestas apgabalā. Mēs uzreiz ieskatījāmies viens otrā un pēc kāda laika apprecējāmies. Rīgā bija grūti atrast mājokli, tāpēc devāmies uz Baltkrieviju. Nikolajs iekārtojās darbā Belovežas gāršā, tāpēc dzīvot kļuva vieglāk.” Taču tad ģimeni piemeklēja nelaime – Nikolajs meža darbos guva smagu traumu un zaudēja kāju. Lai gan bija grūti, viņš nezaudēja dūšu – tāpat kā agrāk, darīja mājas darbus un centās nopelnīt.
Anfisa Solopa labi atceras vāciešu atkāpšanos: „Gāršā bija ierīkots plats asfaltēts ceļš, pa to brauca piekrautas automašīnas. Fašisti neaiztika iedzīvotājus, jo viņiem tas vairs nebija ne prātā – bija jāglābj sava āda.”
Karš smagi skāra arī Anfisas ģimeni – viens no vecākajiem brāļiem krita, cits bija trīsreiz ievainots un ārstējās Ļeņingradas hospitālī. Savukārt pārējos brāļus un māsas dzīves ceļi aizveda projām no tēva mājām.
Jaunajā ģimenē 1956. gadā pirmā piedzima meita Ludmila, pēc diviem gadiem – Jeļena.
Uz dzimto pusi
Jaunā ģimene nolēma doties uz Anfisas dzimteni – Salienu, kur Nikolajs sāka strādāt fermā, bet viņa dzīvesbiedre – lauku brigādē. „Mēs sākām no nulles. Sākumā nebija nekā, pēc tam nopirkām govi, sīkos mājlopus. Mums piešķīra zemi. Meitas Ludmila un Jeļena paaugās un sāk iet skolā,” stāsta Anfisa Solopa.
Pēc kāda laika ģimene pārcēlās uz „Ieviņu” viensētu, kur nu jau nodzīvoti 42 gadi. Arī šeit iekopa saimniecību, strādāja toreizējā Ždanova kolhozā. Ludmila un Jeļena no šejienes gāja uz Salienas vidusskolu.
Šī raksta autors ir Solopu ģimenes kaimiņš, bet ar Anfisas meitu Jeļenu mācījies vienā klasē Salienas vidusskolā.
Ludmila un Jeļena apprecējās, piedzima bērni, pēc tam – mazbērni, vecmāmuļas Anfisas mazmazbērni, tagad viņai to ir ap desmit. Un ir pat mazmazmazmeita Emīlija. „Mīlu viņus visus. Katram ir sava dzīve, raksturs, liktenis. Vieni strādā, citi mācās. Kāds ir tālu projām, kāds – tepat blakus, brauc ciemos. Vecākā meita Ludmila mudina pārcelties uz Sileni, viņai tur ir trīsistabu dzīvoklis. Taču savs kakts ir gan mīļāks, gan labāks,” bilst Anfisa Solopa.
Palīdz bērni un mazbērni
Dzīvesbiedri nodzīvoja kopā četrdesmit gadus, nu jau kopš Nikolaja nāves pagājuši desmit gadi.
Lai gan Anfisai palīdz tuvinieki, ikdienas sadzīves rūpes gulst uz sirmgalves pleciem, turklāt viņa uzskata, ka ir vēl gana ņipra: „Kamēr es spēju staigāt un kaut ko darīt, viss ir kārtībā. No tuvinieku palīdzības neatsakos, taču arī īpaši to nelūdzu. Dažkārt atnāk palīgos manas mazmeitas Svetlanas vīrs Sergejs. Arī viņu dēls – mans mazmazdēls Vadims – nekad neatsakās palīdzēt. Viņi visi dzīvo netālu. Paldies viņiem.” Protams, cik vien iespējams, mātei palīdz ari meita Jeļena.
Nesen Anfisa Solopa pakrita savā mājā un guva traumu, taču, pateicoties stingrajam raksturam un tuvinieku atbalstam, nu jau ir atlabusi.
Dzīve viensētā ir savā ziņā ir ekstremāla. Pašai jāsanes malka un ūdens, jāizkurina krāsns, visas ērtības – ārā. Vecam cilvēkam, vēl jo vairāk – 93 gados, tas nebūt nav vienkārši. Tomēr, par spīti gadiem, šopavasar sirmgalve atkal darbojas dārzā.
Nezaudē dūšu
Atceroties un pārdomājot nodzīvotos gadus, Anfisai Solopai par katru vēstures un savas dzīves posmu ir savs viedoklis: „Pēckara gados bija daudz grūtību, taču netrūka arī prieka. Cilvēki bija labestīgi un atsaucīgi. Tagad daudzi cilvēki dzīvo nabadzīgi, lai gan ir visas iespējas pārticīgai dzīvei. Man iztikai pietiek pensijas, bet ko iesākt jauniešiem un vidējai paaudzei, ja nav ne darba, ne naudas…”
Anfisa ir nobažījusies arī par savas mājas likteni. Lai to sakārtotu, nepieciešami lieli līdzekļi. Bet kurš gan tam tērēsies? Viņa ir pārliecināta, ka ar laiku gandrīz visas lauku mājas tiks nojauktas un šeit paliks tukša vieta.
Šīs rūgtās pārdomas apliecina skats, kurš paveras no „Ieviņu” viensētas, -- ar katru gadu māju un cilvēku paliek aizvien mazāk. Citi aiziet viņsaulē, citi aizbrauc.
Taču vecmāmuļa Anfisa nezaudē dūšu: „Man nav laika liet asaras. Jāizravē zemenes, jāsēj dārzs.”
