Viens no nozīmīgākajiem reliģiskās identitātes rituāliem Latgalē ir kapusvētki. Tāpat kā Maija dievkalpojumi un Psalmu dziedājumi, arī šis rituāls kā nozīmīga kultūras vērtība iekļauts Latvijas kultūras kanonā. Lai gan bieži par šīs tradīcijas sākuma vietu Latvijā uzskata tieši Latgali, tās pirmsākumi meklējami Zemgalē un Vidzemē.
Kapu kopšanas tradīcijas Latvijā ir bagātas ar daudzveidīgu kultūras mantojumu. Kapsētās sastopami dažādi seni pieminekļi, krusti ar rotājumiem. Uz kapu kopiņām tiek stādīti ziedi un apgriezti košumkrūmi. Latvieši kapsētas kopj kā dārzus. Pat ainavu arhitekti atzīst, ka Latvijas kapsētas var uzskatīt par savdabīgiem parkiem.
Jau gadu desmitiem, sākot ar Vasarsvētku svētdienu, Latgales kapsētās sākas aktīva kapusvētku norise. Kapu kopšana, kapusvētki un cieņpilna attieksme pret mirušo piemiņu ir nozīmīga latgaliskās identitātes daļa. Tomēr šis reliģiskais rituāls dažādās formās tiek piekopts arī citviet Latvijā un pasaulē, dažādās konfesijās.
Gleznotājs, mākslas teorētiķis un publicists Ernests Brastiņš savulaik rakstījis, ka kapusvētki ir kristietības ieviesta tradīcija, kas arhīvu materiālos minēta jau 18.– 19. gadsimtā. Tradicionāli kapusvētki tiek svinēti vasarā, katrā draudzē un kapsētā konkrēti nozīmētā dienā. Kapusvētku būtība ir saistīta ne tikai ar priestera noturēto dievkalpojumu, bet arī ar paša cilvēka ticības apliecināšanu mūžīgajai dzīvei.
Diemžēl pirmo kapusvētku norises laiks precīzi nav nosakāms. Par vienu no tradīcijas aizsākumiem min jaunā veida kapsētu atklāšanas dievkalpojumus, kapsētu iesvētīšanu un gadskārtu tradīcijām veltītu dievkalpojumu noturēšanu kapsētās. Jāatzīst, ka lielai daļa kristiešu draudžu Latvijas teritorijā nav dokumentējusi liecības par kapusvētku vai vasaras dievkalpojumu norisi kapsētās.
