Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2020. gada 23. septembris
Trešdiena
Vanda, Veneranda, Venija
+11.3 °C
skaidrs laiks

Latvijā nav izdevies izveidot vienotu sabiedrību RU

Autora foto - Ernests Joksts

Kopš Latvijā sākās Atmoda nu ir aizritējuši vairāk nekā 30 gadi. Nesen Latvijā, Lietuvā un Igaunijā norisinājās Baltijas ceļa 30. gadadienai veltīti pasākumi. Latvijā un Daugavpilī nesen tika pieminēta arī Daugavpils HES būvniecības apturēšana, ko dažs labs uzskata par Atmodas sākumu. Dalīties atmiņās par Atmodas laiku “Latgales Laiks” aicināja vienu no tā laika aktīvistiem, toreizējo Juristu biedrības Daugavpils nodaļas vadītāju, 5. Saeimas deputāta kandidātu, juriskonsultu Ernestu Jokstu.

* Kā sākās Atmoda, kādi, jūsuprāt, bija tās iemesli?

-- Manuprāt, viens no galvenajiem iemesliem bija tas, ka pie varas Padomju Savienībā nāca Mihails Gorbačovs un valstī sākās tā saucamā pārbūve. Gaisā virmoja pārmaiņu gars, sākās runas – sākotnēji par brīvu Latviju brīvā PSRS, bet pēc tam par neatkarīgu Latviju. Visā PSRS televīzijas raidījumos jau bija lielāka brīvība, aktivizējās disidenti, sākās dažādas masveida akcijas, tai skaitā pie Brīvības pieminekļa.

Radušos situāciju ļoti labi izmantoja Tautas fronte, aktīvi darbojās arī Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, un, kad iedarbojās nacionālais faktors, Baltijas valstīs pārbūve aizgāja savu -- neatkarības ceļu, un no Maskavas vairs nebija vadāma. Pieļauju, ka PSRS neviens nebija paredzējis, ka iecerētā pārbūve aizies šādu ceļu un kādreiz varenā impērija izirs. Vēsture liecina, ka ar laiku sabrūk visas impērijas, jo uz tādiem pamatiem, uz kādiem tās tiek būvētas, impērijas nevar ilgstoši pastāvēt.

 

* Kā Atmoda izpaudās Latgales pusē, Daugavpilī?

-- Daugavpils pusē Tautas fronte nebija pārāk spēcīga. Daudz spēcīgāki šeit bija spēki ar noslieci uz Interfronti. Lai panāktu toreizējās pašvaldības vadības atcelšanu, kura bija reakcionāri noskaņota, 1990. gadā Daugavpilī tika izveidota Demokrātisko spēku padome. Kopīgai darbībai tajā apvienojās 14 organizācijas, tai skaitā Juristu biedrības Daugavpils nodaļa. Aktīvas darbības rezultātā regulāri tika rīkoti mītiņi, presē tika publicēti biedrības paziņojumi, notika arī citas aktivitātes, aptuveni gada laikā Demokrātisko spēku padomei mērķi izdevās sasniegt -- Latvijas Augstākā padome atcēla esošo pašvaldību, kuru toreiz vadīja Vladimirs Žarkovs, un iecēla pašvaldības pagaidu valdi ar Valdi Lauski priekšgalā.

 

* Kā izpaudās atceltās pašvaldības reakcionārais noskaņojums?

-- No 1986. līdz 1990. gadam strādāju par juristu uzņēmumā “Daugavpils apģērbs”. Uzņēmumā tolaik regulāri notika arī strādājošo sanāksmes, un tie pašvaldības pārstāvji, kas šajās sanāksmēs uzstājās, savās uzrunās atklāti nosodīja Tautas frontes rīcību, pielīdzinot šo kustību bezmaz vai fašisma atdzimšanai, brīdināja, ka izvēlētais virziens var novest pie darbaļaužu izcīnīto tiesību zaudēšanas un buržuāzijas atdzimšanas, kā arī pauda atklātu atbalstu PSRS pastāvošajai sistēmai. Nevienu reizi vien šajās sanāksmēs uzstājos arī es, paužot pretējus uzskatus un atbalstot Tautas frontes izvēlēto virzienu, par ko vairākas reizes saņēmu uzņēmuma vadības pārmetumus. Toreiz šķelšanās notika arī Latvijas Augstākajā padomē, kur bija demokrātiski noskaņotais Komunistiskās partijas spārns un reakcionārais spārns. Augstākās padomes vēlēšanām darba kolektīvā toreiz piedāvāju izvirzīt Anatolija Gorbunova kandidatūru, par ko mani klaji nosodīja, jo vairākums uzskatīja, ka šim amatam ir jāvirza kāds pārstāvis no reakcionārā spārna. Vēlāk A. Gorbunovs tika ievēlēts Augstākajā padomē un kļuva arī par tās priekšsēdētāju.

 

* Vai paust viedokli, kurš bija pretējs vairākumam, tajos laikos bija viegli?

-- Viegli jau nebija, bet tas mani īpaši neuztrauca, jo mani uzskati jau bija izveidojušies. Lielā mērā šie uzskati bija veidojušies manā ģimenē, kur kopumā bija negatīva attieksme pret valstī pastāvošo kārtību. 1943. gadā manu tēvu iesauca leģionā, bet 1944. gadā viņš krita gūstā Sarkanajā armijā un tika nosūtīts uz filtrācijas nometni, kur atradās kopā ar somiem. 1946. gadā viņš tika atbrīvots un iesaukts Padomju armijā, mājās atgriezās vien 1950. gadā. Visu atlikušo laiku viņa attieksme pret PSRS valdošo kārtību bija ļoti negatīva. Un, tā kā tēvs bija dzimis 7. novembrī, viņš šajā dienā, kad mēs atnācām no demonstrācijas, mēdza atgādināt, ka šodien ģimenē ir tikai vieni svētki -- viņa dzimšanas diena.  Sākumā es, varbūt, daudz ko nesapratu, jo bija stipra padomju propagandas ietekme, bet ar laiku viss nostājās savā vietā, un vidusskolas pēdējās klasēs sāku tēvu saprast. Uz Atmodas laiku es jau biju citāds un gatavs pārmaiņām.

Lai arī neesmu īpaši reliģiozs, kad savulaik vidusskolā man piedāvāja iesaistīties ateistu kustībā, es no šī piedāvājuma atteicos, sakot, ka katram pašam ir tiesības izvēlēties -- ticēt vai nē. Par šādu savu nostāju izpelnījos pārmetumus, ka skolēns es esmu labs, bet politiski vēl neesmu nobriedis.

 

* Vai tiesa, ka kādu brīdi Latvijā darbojās divas prokuratūras?

-- Jā, pārmaiņu laikā valstī izveidojās divas prokuratūras, viena palika PSRS prokuratūras sastāvā, otra bija no jauna izveidotā Latvijas Republikas neatkarīgā prokuratūra. Kaut kāda dalīšanās tobrīd bija arī policijā, bet tiesa nesadalījās.

Tiesas darbā bija nosacījums, ka tās krimināllietas, kuras izmeklē PSRS prokuratūra, ir jāpieņem tiesā un jāsūta uz Latvijas prokuratūru, un, ja šī prokuratūra atzina, ka šajās lietās viss ir kārtībā, tad tiesa tās varēja izskatīt. Vienīgais nosacījums bija, ka šajās lietās nedrīkstēja piedalīties PSRS prokuratūras prokurori.

 

* Atmoda noslēdzās ar valstiskās neatkarības atgūšanu. Kāds bija cilvēku noskaņojums, kāda situācija tobrīd bija Daugavpils pusē?

-- Cilvēki, kas valstī gaidīja neatkarību, līdz ar neatkarības atgūšanu bija pacilātā noskaņojumā. Viņi cerēja uz ekonomisko izaugsmi, pozitīvām izmaiņām sociālajā un daudzās citās jomās. Tos, kas bija pret Latvijas neatkarību, pārņēma vēl negatīvāks noskaņojums.  Ja man dzīvē ir jāatceras kāds notikums, kad cilvēki bijuši visvairāk pacilāti, tad tas, protams, ir Latvijas neatkarības atjaunošanas laiks. Mans tēvs teica, ka grib nodzīvot līdz tam brīdim, kad pēdējais Krievijas karavīrs atstās Latviju. To viņš arī sagaidīja, taču vēlāk atzina, ka bija gaidījis, ka neatkarība nāks citādāka. Diemžēl sākās mežonīgais kapitālisms, negodīga mantas dalīšana, privatizācija, sabruka kolhozi, lielāko daļu mantas bieži vien privatizēja tieši kolhozu priekšnieki un uzņēmumu vadītāji un viņiem pietuvinātas personas. Rezultātā notika sabiedrības šķelšanās.

 

* Ar kādiem panākumiem startējāt 5. Saeimas vēlēšanās?

-- 5. Saeimas vēlēšanās startēju Zemnieku savienības sarakstā un Latgales vēlēšanu apgabalā paliku trešais -- uzreiz „aiz svītras”. Toreiz man tika piedāvāts visai augsts amats, taču ne tik iekārojams, lai atstātu savu toreizējo amatu, tādēļ paliku strādāt par tiesnesi. Līdz ar to manas aktivitātes politikā toreiz arī beidzās, jo vēlāk stājās spēkā dažādi ierobežojumi un, lai piedalītos vēlēšanās, tiesnešiem bija jāatstāj savs amats.

 

* Kopš atmodas ir pagājuši 30 gadi. Kā vērtējat šībrīža situācija valstī, kādas ieceres ir izdevies realizēt, kādas – ne. Kāds tam bija iemesls?

-- Viena lieta, kuru nav izdevies realizēt, ir panākt vienotas sabiedrības izveidi. Patlaban sabiedrība Latvijā ir sadrumstalota – ir ļoti daudz cilvēku, kuriem jāiztiek ar minimāliem ienākumiem, un ir maza saujiņa cilvēku ar milzīgiem ienākumiem. Šis sadalījums kopumā, protams, ir ļoti negatīvs. Uzskatu, ka pamati šādam sabiedrības sadalījumam ir meklējami pašos Latvijas neatkarības atjaunošanas pirmsākumos. Portugāle, kas kādreiz bija pati nabadzīgākā ES valsts, 30 gados sasniedz Eiropas vidējo dzīves līmeni. Savukārt Latvijai 30 gados to nav izdevies panākt un tā joprojām ir viena no nabadzīgākajām ES valstīm.

 

* Kāpēc Latvijai, atšķirībā no Portugāles, nav izdevies panākt pienācīgu dzīves līmeņa celšanos, kāpēc pārticības līmeņa atšķirība ir tik liela?

-- Daudz kas, droši vien, ir atkarīgs no cilvēkiem, kurus mēs ievēlam augstos vadošos amatos, no viņu zināšanām, no viņu rīcības un godprātības. Varbūt, ka savulaik šajos amatos netika ievēlēti spēcīgākie ekonomisti, juristi un citi savas nozares profesionāļi. Nav bijusi pietiekami pārdomāta arī valstī realizējamā sociālā politika. Zināma atbildība par notikušo būtu jāuzņemas arī sabiedrībai.

Bieži vien politiķi augstos amatos tiek ievēlēti, pateicoties sponsoru atbalstam. Šādos gadījumos viņiem nereti nākas atstrādāt naudas devējiem, lobējot viņu intereses, nevis rūpēties par visas sabiedrības labklājību. Dažs labs mēdz norādīt, ka Latvija patlaban nav neatkarīga, jo ir Eiropas Savienībā un tai ir jāpilda dažādas ES prasības, līdzīgi kā kādreiz, kad tā bija PSRS sastāvā. Te es gribētu norādīt, ka, pirmkārt, tādas nelielas valstis kā Latvija nevar būt pilnīgi neatkarīgas, otrkārt, ES ar savu ideoloģiju un brīvībām nav salīdzināma ar PSRS, kur šādas brīvības nebija. Cilvēkiem pat nebija iespējas izbraukt ārpus PSRS.