Trīs bērnu māmiņa Inna Zinkeviča pēc piecpadsmit Anglijas mazpilsētā Birmingemas tuvumā pavadītiem gadiem pirms pusotra gada atgriezusies mājās un uzsākusi pati savu biznesu tirdzniecības jomā. Brīvajā laikā viņa labprāt papildina savas psiholoģijas zināšanas, nodarbojas ar sevis izzināšanu un pilnveidošanu. Lai noskaidrotu, kādēļ laikā, kad daudzi turpina izbraukt no valsts peļņas nolūkos, Inna nolēmusi atgriezties Latvijā un pievērsties uzņēmējdarbībai šeit, “Latgales Laiks” aicināja jauno uzņēmēju uz sarunu.
* Kā jūs nokļuvāt ārzemēs?
-- Kad uzņēmums, kurā strādāja mana mamma, tika slēgts un viņa zaudēja darbu, mammai nekas cits neatlika kā doties peļņā uz ārzemēm. Kopā ar manu vecāko māsu aizbrauca uz Angliju un iekārtojās darbā veļas mazgātavā Burton-on-Trentā, kur tiek mazgāta veļa viesnīcām un slimnīcām. Pēc kāda laika māsa atgriezās dzimtenē un savus spēkus ārzemēs nolēmu izmēģināt arī es. Uz Angliju aizbraucu uzreiz pēc 9. klases, kad man vēl bija 15 gadi.
Pirmais gads svešumā bija ļoti smags. Tā kā nezināju angļu valodu, skolā mani neuzņēma. Iestājos koledžā un sāku valodas apguvi. Mācījos veselu gadu un visu šo laiku sūkstījos, ka gribu atpakaļ mājās, pie draugiem. Atgriezusies Latvijā, sāku mācīties 10. klasē, bet to tā arī nepabeidzu, aizbraucu atpakaļ uz Angliju, kur koledžā sāku mācīties biznesa menedžmentu. Tā sanāca, ka mācības koledžā pabeidzu un savu pirmo bērnu dzemdēju teju vienlaicīgi. Tagad viņam jau būs 12 gadi.
Piepelnīties sāku jau mācoties koledžā. Strādāju naktsklubos, bāros un kasēs. Pēc koledžas beigšanas strādāju noliktavā, vēlāk arī par tirdzniecības aģenti -- tirgoju putekļu sūcējus. Kādu brīdi biju arī pašnodarbinātā -- sniedzu manikīra pakalpojumus, biju arī kā tulks policijā un sociālajā jomā. Ilgāk kā divus gadus vienā darba vietā aizkavēties līdz šim nav sanācis.
2013. gadā piedzima meita, bet 2017. gadā -- trešais bērns. Bērniem Anglijā bija komfortabli dzīves apstākļi. Visi trīs šajā valstī paspēja apmeklēt bērnudārzu, bet divi -- arī skolu. Neskatoties uz bērnu piedzimšanu un darbu daudzajās darbavietās, visu šo laiku man tomēr gribējās uz mājām, līdz beidzot tika pieņemts lēmums atgriezties.
Vecākajam dēlam pēc atgriešanās Latvijā pagaidām ir pagrūti, jo viņš nezina latviešu valodu. Viņš labi zina angļu un krievu valodu, kuru apguva ģimenē. Esmu izpelnījusies arī pārmetumus par to, ka viņu šurp atvedu. Un to var saprast, jo viņa dzimtene tomēr ir tur – Anglijā.
* Kādēļ nolēmāt atgriezties?
-- Uzskatu, ka ne visu var izmērīt naudā. Šeit man ir lielākas izaugsmes iespējas emocionālajā un psiholoģiskajā ziņā. Uzskatu, ka būs labāk, ja arī mani bērni, līdz kļūs patstāvīgi, dzīvos Latvijā.
Bērniem šeit ir vairāk iespēju pavadīt laiku ārā, komunicējot ar vienaudžiem. Šeit ir nedaudz atšķirīgi, stingrāki un man pieņemamāki audzināšanas standarti, šeit bērni var augt pastāvīgāki. Es negribu, lai mani bērni izaug par viduvējībām.
Lai arī izglītība Anglijā un Latvijā ir līdzīga, uzskatu, ka šeit tā tomēr ir labāka gan zināšanu apjoma, gan arī cilvēcisko vērtību ziņā. Šeit bērniem vairāk tiek mācīts būt patstāvīgiem, atbildīgiem par savu rīcību, kas ir labi un kas – ne. Arī mājasdarbu šeit skolās uzdod vairāk. Manuprāt, Anglijā ir mazliet zemāks arī interešu izglītības līmenis.
Anglijā bērniem uzdod maz mājasdarbu, viņiem ir daudz brīvā laika un tikai retais domā par to, ka ir jāpilnveidojas un jāvirzās uz priekšu. Tā tiek audzināti ideāli darbinieki, kas nāks uz rūpnīcu, nostrādās savu laiku un pēc tam būs brīvi un varēs darīt, ko grib. Es negribu, lai arī mani bērni izaug tādi. Vēlos, lai bērni saprot, -- ja grib dzīvot labāk nekā vairākums, viņiem ir jāiegulda lielas pūles.
Tas pats ir arī ar skolu -- aizgāji mācīties, saņēmi atzīmi. Savukārt, ja gribi saņemt labāku atzīmi, tev vēl ir jāmācās mājās.
* Kas daudziem aizbraucējiem traucē atgriezties Latvijā?
-- Daudzi cilvēki uz ārzemēm dodas peļņas nolūkā, ne jau tādēļ, ka tur būtu labāk dzīvot vai attīstīties kā personībai. Turklāt iedzīvojas tur nebūt ne visi, jo mums ir sava mentalitāte, bet peļņas zemju iedzīvotājiem – sava.
Angļi uz daudzām lietām raugās citādi. Viņiem daudz kas šķiet vieglāk un vienkāršāk. Mums savstarpējās attiecības vairāk balstās uz izpalīdzību, tajās ir vairāk emocionālas tuvības. Daudzus angļus nekas tā īpaši neuztrauc. Iespējams, tas nav slikti, jo tādējādi cilvēkiem ir mazāk pārdzīvojumu. Daudzas meitenes, kuras aizbraukušas no Latvijas, Anglijā dzīvo kopā ar angļiem, ar pakistāniešiem un jūtas labi. Taču es pie tā nevaru pierast. Man ir svarīgi, lai blakus būtu cilvēks, kas atbalsta, jūt līdzi un, kad vajag, „dod belzienu”, lai vari iet tālāk.
Viena lieta ir nauda, bet daudz kas ir atkarīgs arī no tā, kādas cilvēkam ir vērtības. Man ir svarīga garīgā izaugsme un iekšējs miers. Esmu sapratusi, ka Latvijā man būs mierīgāk. Tā ir mana zeme, te man ir iekšējs atbalsts. Cilvēks var nebūt laimīgs arī tad, ja viņam ir kaudze naudas.
Uzskatu, ka daudzi aizbraucēji labprāt atgrieztos Latvijā, ja vien viņiem šeit būtu iespēja nopelnīt cienīgu atalgojumu.
Kad mana māte, kura mūs ar māsu audzināja viena pati, strādājot divos darbos, palika bez darba un bija spiesta doties peļņā uz ārzemēm, tobrīd tas viņai bija solis uz priekšu, tuvāk labākai dzīves kvalitātei. Bet patlaban arī viņa vēlas atgriezties Latvijā. To izdarīt viņai pagaidām traucē ierobežojumi sakarā ar “Covid-19” izplatību.
* Kā radās ideja atvērt savu veikalu?
-- Atgriežoties, mums jau bija plāni – uzsākt šeit savu biznesu. Ideja bija atvest uz pilsētu kvalitatīvas preces par pieņemamām cenām.
Sākumā atvērām savu tirdzniecības vietu „A2Z brands” tirdzniecības centrā „Ditton”. Pēc tam nolēmām atvērt atsevišķu veikalu ārpus tirgus un nosaucām to „Brutal”. Taču pēc kāda laika tomēr esam nolēmuši atgriezties pie agrākā nosaukuma.
Veikalā ir nopērkami Lielbritānijas dizaineru vīriešu apģērbi: t-krekli, polo krekli, džinsi, šorti, svīteri un vējjakas. Visas preces ir kvalitatīvas un arī uzcenojums ir minimāls, jo mūsu mērķis nav “nocirpt” maksimāli daudz naudas un pēc tam aizlaisties „sauļoties”.
* Kā biznesu ietekmēja “Covid-19” izplatības ierobežošanas pasākumi?
-- Ierobežojumu ieviešanas sākumā “Covid-19” izplatība visai nopietni ietekmēja mūsu biznesu -- uz kādu laiku veikalu nācās slēgt, jo cilvēki krita panikā, tika slēgtas daudzas, tai skaitā izglītības iestādes, un nebija skaidrības, kas notiks tālāk. Zināmā mērā šo laiku uztvēru kā atvaļinājumu, kad ir laiks uzkrāt spēkus un virzīties tālāk.
Karantīnas laikā darbojāmies internetā un caur paziņām, izmantojām preču piegādes firmu pakalpojumus, lai nogādātu preces klientiem. Aprīļa beigās, maija sākumā, kad ierobežojumi tika atviegloti, sāka strādāt bērnudārzi, darbu atsāka arī veikals. Kopš jūnija jau strādājam pilnā sparā.
* Kādi ir nākotnes plāni?
-- Plānojam attīstīt veikala darbību, tirgojot citas kolekcijas. Ar laiku plānojam sākt arī sieviešu apģērbu tirdzniecību. Ķerties klāt apaviem pagaidām gan neplānojam. Tam veikalā arī nav pietiekami daudz vietas.
Patlaban meklējam veikalam darbinieku. Ļoti labi būtu atvērt arī kādas citas tirdzniecības vietas, tai skaitā Rīgā.
Uzskatu, ka cilvēks nevarēs pietiekami nopelnīt, darot to, kas viņam nepatīk, darot to tikai naudas dēļ.
* Vai iesakāt doties peļņā uz ārzemēm?
-- Ja cilvēks šeit nesaskata nekādas perspektīvas, tad viņam, droši vien, vajadzētu aizbraukt un apskatīt, kā ir citur. Varbūt, ka vides maiņa izmainīs arī domāšanu.
Gribētos, lai cilvēki Latvijā nebūtu tik drūmi, lai viņi vairāk priecātos par to, kas viņiem ir.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem . Par “Daudzi aizbraucēji labprāt atgrieztos Latvijā” saturu atbild “Latgales Laiks”
#SIF_MAF2020
