Ustinskovu ģimenē vienmēr ir skanējusi mūzika un dziesmas. Māte un tēvs bieži priecēja ciemiņus ar savu dziedāšanu. Turklāt tēvs dzied vēl joprojām, lai gan ir jau cienījamā vecumā.
Jevgeņijs Ustinskovs – pedagoģijas zinātņu doktors, Latvijas kordiriģents un komponists; rīko meistarklases gan Latvijā, gan ārzemēs (Rīgā, Maskavā, Sanktpēterburgā, Florencē, Aktebē, Brestā un citās pilsētās), vairāku desmitu zinātnisku publikāciju autors.
Viņš ir arī vairāku starptautisku festivālu un konkursu rīkotājs un mākslinieciskais vadītājs, vairāk nekā simts starptautisku vokālistu un koru konkursu žūrijas loceklis. Ar dažādiem kolektīviem apbalvots vairāk nekā 40 starptautiskos konkursos Anglijā, Spānijā, Vācijā, Krievijā, Ungārijā, Lietuvā un citās valstīs, atzīts par labāko diriģentu starptautiskā bērnu un jauniešu koru čempionātā Sanktpēterburgā. Jevgeņija Ustinskova skaņdarbi tiek atskaņoti Latvijas lielākajos dziesmotajos pasākumos, kā arī ir populāri ārzemēs. Viņš bijis Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku, Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu dziesmu svētku virsdiriģentu pulkā, daudzus gadus ir Latgales dziesmu svētku mākslinieciskais vadītājs un Latvijas Koru nozares konsultatīvās padomes loceklis. Sadarbojas ar Daugavpils teātri muzikālo izrāžu iestudēšanā.
4. jūnijā Jevgeņijs Ustinskovs svinēja divkāršu jubileju – savu piecdesmito dzimšanas dienu un 25 darba gadus St. Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolā. Viņa dzīvē mūzika cieši savijusies ar pedagoģisko darbību. Avīzes „Latgales Laiks” reportiere aicināja uz sarunu slaveno daugavpilieti un lūdza pastāstīt, kā viņš sāka savu mūziķa karjeru, kā arī par pieeju bērnu audzināšanā.
Mūziķa karjeras pirmsākumi
-- Mana mūziķa karjera sākās ar vecākiem un brāli, kuri man bija labs piemērs. Taču es tomēr uzskatu, ka varēja mani vairāk spiest mācīties, būt stingrākiem pret mani.
Iemācīt var ikvienu, taču ne visiem tas „iet pie sirds”.
-- Uzskatu, ka 99 procentos gadījumu spēlēt mūzikas instrumentu var iemācīt jebkuru. Protams, bērnībā vairāk gribas rotaļāties, jo īpaši mūsdienās, kad ir datori, mobilie telefoni un internets. Līdz 10—11 gadiem bērns ir jāpiespiež sevi pilnveidot, attīstīt – lai viņš nodarbojas ar sportu, lasa grāmatas, izzina pasauli, -- es neesmu liberālisma piekritējs. Un tikai pēc tam jāskatās, kas viņam pašam vislabāk patīk un padodas, un jāizvēlas bērna attīstības virziens, kas vēlāks dos labumu gan sabiedrībai, gan arī sagādās prieku jau pieaugušam cilvēkam.
Aizraušanās ar astronomiju
-- Mums bija liela mājas bibliotēka, vairāk nekā tūkstoš grāmatu. Mūsu ģimenē lasīja visi. Tolaik skolas mācību grāmatas varēja nopirkt, un mūsu mājās liela galda atvilktnēs bija saliktas brāļa mācību grāmatas.
Un tā, dzīvojoties pie šī galda, es jau pirmajā klasē izlasīju vidusskolas fizikas, ķīmijas, vēstures, astronomijas mācību grāmatas. Mani interesēja vēsture, galaktikas, planētas, tas viss bija tik interesanti un mani ļoti aizrāva.
Labākie skolotāji
-- Pirmie, kas ietekmēja manu pasaules uztveri, bija vecāki un vecākais brālis. Tēvs Ābrams Ustinskovs vadīja stikla un spoguļu ražošanas uzņēmumu Daugavpilī. Viņš ir aizrautīgs makšķernieks un līdz pat šai dienai dzied. Māte Lusiana (Ludmila) Ustinskova strādāja 2. vidusskolā par angļu valodas skolotāju, priecēja ar savu dziedāšanu jau kopš manas dzimšanas. Pat tad, ja es būtu gājis citu ceļu, visdrīzāk, atgrieztos pie tā, ko man ieaudzināja ģimenē.
Vecākais brālis Mihails Ustinskovs vairāk nekā divdesmit gadus dzīvo Telavivā, ģimenē mēs esam tikai divi bērni. Brālis nodarbojās ar mūziku, un man tas šķita interesanti. Es pat kaut kādā ziņā apjūsmoju viņu un vēlējos atdarināt.
Pēc tam sāku mācīties 1. mūzikas skolā un iepazīt juteklisko mūzikas pasauli. Pedagoģe Jeļena Larionova toreiz tik prasmīgi ieveda mani šajā pasaulē, ka es to iemīlēju uz visiem laikiem. Viņa prata strādāt ar bērniem.
Mūzikas skolā mācījos pie Terēzijas Brokas, viņa pasniedza kora mākslu un diriģēšanu – tas bija jauns līmenis manā mūzikas uztverē un izpratnē, jo īpaši tas sakāms par latviešu koru kultūru, es dziedāju korī „Latgale” un „Daugava”, diriģēju kori „Rūta”.
Latviešu komponista Pētera Plakida, diriģenta Leona Amoliņa stundas Latvijas Mūzikas akadēmijā Rīgā atklāja jaunas mūzikas šķautnes. Tā bija saskarsme, kas mudināja nepārtraukti pilnveidoties. Tieši viņi arī ievirzīja mani pareizajā gultnē, lai es droši ietu pretī mērķim, nevis maldītos pa līkumainām takām.
Mīļākā mūzika
-- Ir daudz iemīļotu komponistu, taču, pirmām kārtām, tas ir Pjotrs Čaikovskis un Emīls Dārziņš – izcili meistari, kuri visdziļāk savā mūzikā atspoguļo cilvēku dvēseles stāvokli. Man ļoti patīk arī mūsdienu akadēmiskā mūzika, kurai ir neierobežots mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu klāsts.
Dēlu audzināšana
-- Es eju uz darbu ar prieku, viegli, jo nodarbojos ar to, kas ir tuvs manai sirdij, un novēlu to arī saviem bērniem. Līdz 10—11 gadu vecumam bērniem ir jāattīstās vispusīgi, un tikai tad jāizvēlas to, kas vislabāk patīk. Mēs kopā ar sievu savus bērnus cenšamies attīstīt dažādos virzienos – gan sportā, gan mūzikā. Dēli aizraujas ar futbolu, spēlē klavieres, mežragu, dzied bērnu vokālajā studijā „Pērlītes”. Bieži darbojamies svaigā gaisā. Protams, es neesmu tik ātrs, kā mani bērni, taču mūsdienu tehnika dara brīnumus, un es tieku līdzi saviem ņiprajiem dēliem, kuri vizinās ar skrituļdēli, elektrisko skrejriteni. Dzīve – tā ir kustība, attīstība un sevis pilnveidošana, ko es arī cenšos darīt. Līdz karantīnai brīvlaikā mūsu ģimene devās ceļojumos uz dažādām valstīm, lai bērni varētu iepazīt citu tautu dzīvesveidu un atpūsties, uzkrāt spēkus pirms mācībām. Mājās mums ir „dzīvās dabas stūrītis” -- kaķis un zivtiņas. Tie apmetās mūsu mājoklī, pateicoties dzīvesbiedrei. Es uzskatu, ka dzīvnieki mājās labvēlīgi ietekmē bērnus, lai gan man bērnībā nebija dzīvnieku.
Karantīna diktē savus noteikumus
-- Karantīna ieviesa savas korekcijas gan dienas režīmā, gan konkursu rīkošanas formātā. Protams, mūzika tiešsaistē ir labi, bet tā ir gaumes lieta. Ir nepieciešama atbilstoša teicamas kvalitātes aparatūra. Liels mīnuss ir tas, ka nav saiknes ar skatītājiem. Un tomēr – pirmo Starptautisko Oskara Stroka jauno pianistu konkursu mēs bijām spiesti rīkot tiešsaistē. Bija vairāk nekā 140 dalībnieki no astoņām valstīm. Dalībnieki izlika video „YouTube”, savukārt žūrija (arī tiešsaistē) tos skatījās un vērtēja. Oskara Stroka konkursu plānojam rīkot reizi divos gados. Protams, es viens pats nespētu to visu izdarīt, un konkurss nenotiktu, ja nebūtu Daugavpils Kultūras pārvaldes un 13. vidusskolas direktores A. Skuteles atbalsta. Karantīnas laikā es biju triju starptautisku konkursu žūrijā, kuri norisinājās Maskavā, Sanktpēterburgā un Odesā, lasīju lekciju attālinātajā starptautiskajā vebinārā Minskā. Kopā ar dzīvesbiedri Ivetu Ustinskovu un viņas vadīto 13. vidusskolas meiteņu kori nosūtījām videoierakstu festivālam Kemerovā, Sibīrijā. Kolektīva priekšnesumu pat parādīja ziņās RTR kanālā.
Par vājībām
-- Protams, arī man, tāpat kā ikvienam cilvēkam, piemīt vājības. Kā noslēpumu atklāšu tikai vienu no tām – nekādi nevaru atteikties no saldumiem. Man ļoti garšo eklēri. Un šodien, savā dzimšanas dienā, man bija daudz saldumu…
Mūzika un kaimiņi
-- Mūzikas instrumentus cenšamies spēlēt skolā. Mājās mēs visu jau iepriekš izplānojām un ierīkojām labu sienu skaņas izolāciju. Taču, neskatoties uz to, cenšamies ievērot sabiedrībā noteiktās normas, -- vēlu vakarā un naktī mēs nemuzicējam.
Nākotnes plāni
-- Piedalīties starptautiskos konkursos vēlas ļoti daudzi, jo īpaši ārzemnieki. Piemēram, starptautiskajā garīgās mūzikas festivālā „Sudraba zvani”, kuru rīko Kultūras pārvalde un Latviešu kultūras centrs. Šim festivālam jau ir divdesmit gadi, tas ir ļoti populārs un dažiem interesentiem nākas pat atteikt. Festivāla laikā pilsētā ir daudz viesu, trūkst vietu izmitināšanai, tāpēc dalībniekus nākas izmitināt pat ārpus pilsētas. Festivāls – tā nav tikai mūzika, bet arī peļņa pilsētai. Es mīlu savu pilsētu! Pēc Latvijas Mūzikas akadēmijas absolvēšanas man piedāvāja darbu Rīgā un ārzemēs, taču es atteicos un atgriezos dzimtajā pilsētā. Nebraucu dzīvot uz citurieni, bet, tieši pretēji, redzu jaunas attīstības perspektīvas šeit. Man ir labi kontakti ar mūziķiem visā pasaulē, tostarp Āfrikā, Dienvidamerikā un Austrālijā, un ir idejas, par kurām jūs drīzumā uzzināsiet, taču es pirms laika „kārtis neatklāšu”.
