„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 28. marts
Ceturtdiena
Ginta, Gunda, Gunta
+8.8 °C
apmācies

Kurš meklēs papardes ziedu?

Jāņi jeb Līgo svētki ir lielākie un tradīcijām bagātākie latviešu gadskārtu svētki, kurus svin vasaras saulgriežu laikā. Tā kā Jāņu un vasaras saulgriežu datums atšķiras, bieži vien vasaras saulgriežu svinēšana tiek nodalīta no Jāņu svinēšanas, tomēr tautas tradīcijas un rituāli ir līdzīgi, saistīti ar auglību, veselību un ģimenes labklājību.

Nosaukums Līgosvētki folkloras materiālos minēts jau 1900. gadā, kad šādu apzīmējumu savā Jāņu dziesmu krājumā lietojis Emīlis Melngailis. Jāpiebilst, ka vēlāk – 1928. gadā, laikrakstā “Jaunākās Ziņas” Melngailis rakstījis: “Sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgosvētki, kurš nu uz laiku ir nomācis īstos senvārdus: Jāņa diena, Jāņanakts.” Līdz pat mūsdienām ar nosaukumu Līgosvētki svinētāji apzīmē Zāļu dienu, Jāņu nakti un Jāņu dienu.

Vasaras saulgriežu laikā diena ir garāka par nakti. Tautas tradīcijās saulei tiek piedēvētas maģiskas īpašības, kas tieši šajā laikā veicina dzīvības augšanu un vairošanos. Šāds priekšstats valdījis ļoti daudzās pirmatnējās kultūrās, tāpēc vasaras saulgriežu dienas svinētas ar dažādiem īpašiem rituāliem. Jāatzīst, ka vasaras saulgrieži ir viena no vissenākajām Eiropas tautu tradīcijām, kas kalpo par nozīmīgu laika atskaites punktu.

Jāņu paražas ir ļoti senas. Tās atrodamas tautas folklorā. Pirmie svinību apraksti zināmi kopš viduslaikiem. Savā pētījumā par latviešu literatūras pieminekļiem vēsturnieks Leonīds Arbuzovs min faktus par Rīgas alus un vīna amata nesēju biedrību. Izrādās, ka alus nesēji ir viens no četriem senākajiem amatiem Rīgā. Šī ģilde tika saukta arī par Jāņa ģildi. Tā pastāvēja no 14. gadsimta beigām līdz pat 19. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Ieraksti biedrības grāmatās liecina, ka Jāņa ģildei Jēkaba baznīcā bijis savs altāris, kas veltīts Sv. Jānim Kristītājam kā ģildes aizbildnim.

Pazīstamākā Jāņu svinēšanas tradīcija ir Jāņuzāļu plūkšana, kā arī mājas un sētas rotāšana. Pie Jāņuzālēm piederēja teju visi lakstaugi, jo īpaši madaras, zilgalvītes, debestiņas un āboliņš. Ar zālēm pušķoja istabas, sētu un pagalmus. Ziedu vijām izmantoja arī bērzu, meijas un ozola zarus. Izrādās, ka rotāšanai neizmantoja apses un alkšņa zarus, jo tos uzskatīja par ļaunuma kokiem. Savukārt, lai atvairītu ļaunos garus, pie māju un kūts durvīm piestiprināja pīlādžu zarus. Raganu atvairīšanai izmantoja arī ērkšķus, dažus un nātres. Pēc svinībām Jāņuzāles parasti izžāvēja un izmantoja apkvēpināšanai gadījumos, kad kāds no mājiniekiem saslima.

Neatņemama Līgosvētku sastāvdaļa ir arī vainagu pīšana. Vainaga aplis tāpat kā Jāņu siers un Jāņuguns simbolizē sauli un dzīvību. Vainagu pīšanai izmantoja dažādus ziedus. Folkloras avotos atrodamajos ticējumos teikts, ka no trejdeviņām puķēm vīts vainags sargā no slimībām, nelaimēm un ļaunas acs. Izrādās, ka ozola kā svēta koka vainagu drīkstēja nēsāt vien vīrs vārdā Jānis vai Jāņa tēvs, kas bija galvenā persona svētkos. Ar ozola vainagiem svētīja arī zirgus un bites. Jāpiebilst, ka ziedu vainagus pina arī govīm. Jaunas meitas ziedu vainagus izmantoja dažādiem zīlēšanas rituāliem. Piemēram, neprecētas meitas tos meta ābelē, lai noskaidrotu pēc cik gadiem izies pie vīra.

Svinot vasaras saulgriežus un Jāņus, neizpaliek arī rituāli, kas saistīti ar uguni. Jāņuguns dedzināšana no saulrieta līdz saullēktam saistīta ar ticējumu par gaismas pārnešanu uz jauno ciklu – nākamo saules gadu. Īpaša nozīme tika piešķirta uguns kurināšanas vietai. Tai bija jābūt apkaimes augstākajai vietai, tā, lai uguns būtu saredzama no liela attāluma. Bieži vien šādiem gadījumiem izmantoja darvas mucu vai darvotu riteni, ko uzslēja kārts galā. Uguns apspīdētie lauki un ļaudis iegūst spēku, veselību un auglību turpmākajam gadam. Jāpiebilst, ka ugunskurā tika dedzināti pērnā gada vainagi.

Jāņi nav iedomājami bez skanīgas dziedāšanas jeb līgošanas. Dziesmas parasti saistītas ar auglības veicināšanu, kā arī nelaimju un lāstu novēršanu. Līgojamais laiks sākās jau divas nedēļas pirms Jāņiem un savu kulmināciju sasniedza Jāņu priekšvakarā, bet turpinājās līdz Pēterdienai. Latgalē īpaši izplatīta līgošanas tradīcija ir apdziedāšana jeb aplīgošana. Pēc Jāņu vakara mielasta svinētāji devās no mājas uz māju, lai aplīgotu savus kaimiņus, saimniekus vai pretējā dzimuma pārstāvjus.

Tradicionāli Līgosvētkos galdā liek sieru un alu. Arī šiem ēdieniem un dzērieniem ir sava rituāla nozīme – siers, lai govis dotu daudz piena, bet alus, lai būtu bagāta miežu raža. Arī aplīgotājus cienāja ar pašu darītu alu un sieru.

Ņemot vērā, ka tautas tradīcijās vasaras saulgrieži un Jāņi ir sava veida auglības svētki, neizpalika arī erotiskas vaļības. Viens no pazīstamākajiem un reizē arī noslēpumainākajiem rituāliem bija papardes zieda meklēšana. Tā atradēji varēja iegūt laimi, bagātību kā arī izzināt pagātnes un nākotnes noslēpumus. Tautas ticējumi vēsta, ka tas, kurš iegūst papardes ziedu, kļūst laimīgs, jo tam piepildās viss, ko vēlas. Tomēr zieda iegūšanu kavē ļaunie gari, tāpēc papardes zieda meklētājam jābūt drosmīgam cilvēkam. Cits ticējums vēsta: “Papardes ziedu ieraudzīs tas, kas Jāņu naktī astoņas reizes lēks uz slotas kāta ap astotnieku, kas uzvilkts uz zemes. Lecot nedrīkst ne smieties, ne sarunāties. Kad viss izdarīts, tad jāšus uz slotas kāta jālec tuvākajā papardes pudurī.”

Jāatzīst, ka latvieši nav vienīgā tauta, kas piekopusi šāda veida saulgriežu svinēšanas tradīcijas. Vasaras saulgriežu svinēšana vēl aizvien ir izplatīta Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā, kā arī citās Eiropas un slāvu valstīs.