Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2020. gada 12. jūlijs
Svētdiena
Indriķis, Ints, Namejs
+9.8 °C
daļēji mākoņains

Zemnieks, kurš ir apmierināts ar savu likteni

Autora foto

Daugavpils novada Vecsalienas pagasta viensētā „Vanagi 1” saimnieko zemnieks Valērijs Baranovskis, kurš ne tikai ar, sēj, novāc ražu, bet arī kopj un slauc govis, turklāt dara to viens pats. Tomēr pārsteidzošākais ir tas, ka, par spīti nebeidzamajām problēmām un rūpēm, Valērijs ne par ko nesūdzas, vienmēr ir optimisma pilns un labā noskaņojumā.

Straujie dzīves pavērsieni

Valērijam Baranovskim ir četrdesmit divi gadi. Jaunībā par zemnieka dzīvi viņš pat nedomāja un pirms saimniecības izveidošanas, mainot darbu un kolektīvus, krietni izklejojās gan pa Latviju, gan ārzemēm.

Viņš dzimis Daugavpils novada Červonkā, šeit pat pabeidzis pamatskolu. Pēc kāda laika jaunietis uzsāka dienestu konvoja karaspēkā – bija apsargs Grīvas speciālajā iestādē. Kad dienests bija beidzies, viņš aizbrauca uz Rīgu un iekārtojās lielveikalā par gaļas izcirtēju. Valērijs atzīst, ka tas bija pārsteigums viņam pašam – nekad par šādu darbu nebija domājis, taču tā sanāca. Šajā darbā Valērijs nostrādāja piecus gadus, šajā laikā nodibināja ģimeni. Un tad dzīvē atkal notika straujš pavērsiens. Lai gan veikalā bija gana laba darba alga, V. Baranovskis nolēma ar sievu un bērniem doties uz Anglliju, kur kopā ar dzīvesbiedri dēlu Maksimu, kuram tagad ir 18 gadi, un Danielu (13 gadi) viņš sabija piecus gadus. Šķita, ka Valērija dzīve beidzot ir sakārtojusies, taču 2011. gadā pāragri nomira viņa tēvs Ivans, uz kura pleciem tolaik balstījās rūpes par zemnieku saimniecību – vairākiem desmitiem govju, milzīgām zemes platībām, lauksaimniecības tehniku utt.

„Sākumā mēs gribējām visu pārdot, jo domājām, ka netiksim galā. Tā nav nekāda joka lieta! Taču ģimenes padomē tika pieņemts lēmums, ka no trim brāļiem tieši man būs jāuzņemas rūpes par zemnieku saimniecību. Savā ziņā tā bija uzticēšanās un arī liela atbildība. Māte uzreiz brīdināja, ka viegli nebūs,” saka zemnieks, kurš jau bērnībā bija radis pie smagajiem lauku darbiem, „mēs ar brāļiem sapratām, ka bez tulznām un sviedriem maizes kumosu nevar nopelnīt, jo redzējām, kā strādā mūsu vecāki, kuri mums iemācīja dažādus darbus. Kad paaugāmies, bijām viņiem līdzvērtīgi palīgi.”

Gan zemnieks, gan slaucējs

Kad Valērijs kopā ar ģimeni atgriezās no Anglijas un ieradās dzimtajā sētā, saimniecībā bija 28 slaucamas govis un teļi, aptuveni 40 hektāri zemes (kopā ar nomātajām platībām), pie mājas atradās dažāda tehnika – gan darba kārtībā, gan remontējama. To redzot, gribot negribot nācās saķert galvu. Dzīvesbiedre, kura laukos neredzēja nekādas perspektīvas, šeit neaizkavējās un aizbrauca projām kopā ar bērniem. Valērijs viņai to nepārmet, jo labi saprot, jo ne katra sieviete spēj izturēt zemnieku dzīves smagumu: „Tā nu es paliku viens pats un sāku saimniekot kopā ar māti. Visvairāk problēmu sagādāja lauksaimniecības tehnikas remonts, par kuru, godīgi sakot, man nebija lielas saprašanas. Taču palīdzēja kaimiņi – paldies viņiem par to. Kamēr māte bija vesela, strādājām kopā, pēcāk viņa saslima, kļuva sarežģītāk. Pašlaik mātei ir vāja veselība, tāpēc visu nākas darīt pašam. Taču esmu guvis labu rūdījumu, tāpēc, paldies Dievam, tieku galā. Zemnieku saimniecība ir noformēta uz mana vārda.”

Ar laiku govju skaitu nācās samazināt, atstājot vien 14, ir vēl arī trīs teļi. Zemnieks neplāno palielināt vai samazināt ganāmpulku, viņš uzskata, ka šis optimālais skaits efektīvai saimniekošanai. Jaunlopus saimnieks pārdod pasūtītājiem. „Pašlaik par litru piena maksā 23—24 centus. Iepirkuma cenu vajadzētu paaugstināt, citādi darbs kļūst bezvērtīgs. Labi vismaz, ka naudu par produkciju pārskaita laikus. Taču peļņa, lai arī neliela, tomēr ir. Jebkurā gadījumā badu neciešam,” optimistiski stāsta Valērijs. Viņam ir nepieciešamā tehnika – kombains, traktors, dažādi agregāti un mehānismi, ar kuriem tiek apstrādāti lauki, sēta labība, stādīti kartupeļi. Valērijs, tāpat kā jebkurš sevi cienošs zemnieks, kopj arī nelielu dārziņu, kurā audzē dažādus dārzeņus mātei Verai un sev. Savukārt simts gadus vecā māja, lai arī izskatās gana labi, ir jāremontē, tāpēc šie izdevumi ir iekļauti saimnieka plānos un budžetā: „Šajā vecāku mājā ar bagātu ģimenes vēsturi ciemojas ne tikai mani dēli, bet arī brāļi un citi radinieki un paziņas, tāpēc mājoklim jābūt labā kārtībā.” Ap māju – sakopta teritorija un puķu dobes – ļoti skaista vieta dzīvošanai. Apkaimē – viensētas un ainas, kuras tā vien gribas uzgleznot.

Protams, tāpat kā jebkura zemnieka dzīvē un darbā, ne jau viss ir tik skaisti un gludi -- daudz kas paliek ārpus mūsu sarunas. Ne jau katrs vīrietis spēj piecelties piecos no rīta, vienatnē slaukt govis, mazgāt aparātus, darīt neskaitāmus citus darbus, vakarā atkal slaukt govis, sekot to veselībai, kārtot dokumentāciju – un tā diendienā gadu no gada, gluži kā pēc saraksta.

Valērijs Baranovskis nesūdzas par sava likteņa straujajiem pavērsieniem – viņš to vērtē filozofiski un ir pārliecināts, ka ikviena cilvēka dzīvē vienmēr kaut kam ir jāmainās, vēlams, uz labo pusi.

 





Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.