Ir Latgolā vīna taida apdzeivuota vīta, kura roduos, sokūt paļdis turismam. Agruok te beja klusums, aizasuoce 20. gs. 20. godu vydā, bet kulminēja ostoņdesmitajūs. Vyss te beja pakuortuots turismam! Tys beja ituos vītys i spāks, i Ahileja papieds.
Suoki. Var latgaliski saceit i cytaiži – suokumi. I tī beja mudri viņ piec Latvejis vaļsts izaveiduošonys. Te pabeja pyrmuos Saeimys prīkšsādātuojs Frīdrihs Vesmanis. Tymā kolnā, tod Sauliskolns beja tikai kolns.
Prese daudz raksteja par itū Frīdriha Vesmaņa braucīni – kai jis meklēja slavenū kolnu, kurū vītejī navareja paruodeit. Kai jis tymā kolnā izkuope i pasaceja – taidu smukumu gryuši atrast pat Šveicē! Frīdrihs Vesmanis beja dzims i audzs leidzonajā Zemgalē, par Saeimys prīkšsādātuoju beja nu 1922. leidz 1925. godam. Un ari itū augstū omotpersonu interesēja – a par kū taids nūsaukums?
Verseju ir gona daudz. Ari Sauliskolnu Latvejā kaidi padsmit. Vīni soka, ka tai tyka apzeimātys senuos svātvītys. Cyti soka, ka Saule beja vajadzeiga, kab nūsaceit precizu laiku i kalendaru, respektivi, par Sauliskolnim sauce seņuos observatorejis jeb lyukuotovys. Osvaldam Kravaļam beja verseja, ka tai sauce kolnus, kuri beja bez kūkim i kryumim, bez dryvom, ganeibom, sātom i teirumim. Leli, plyki, teiri kolni! Te nav ānys (zasiņa, susātiva), te vyss kai iz plaukstis, te vysod gaišs i sauss. Ka pasaveri nu molys iz itaidu kolnu, tod redzi – nikas natraucej saulis spaitim te gluosteit skudrys i kuodeilys, kīveitis i kamenis, sprygonu styrnu, kurai žyužierni ap kuojom.
„Ir daba gudrāka par cilvēku, vien Dievs
Zin dabu labāk, prot to maigi valdīt...
Tad noskaiti līdz trīsreiztrīs... Jā, attopies!
Iekš sevis viducī un pārstāj Gaismu skaldīt."1.
Itei apleicīne ir pati pyrmuo zeme tānejā Latvejā. Kai tū saprast? Cylvāks, kurs maņ ir kai pīmārs tam, kaidam juobyun eistynam dobys zynuotnīkam — Uvis Suško, stuosta: „Kad vairāk nekā pirms 10 tūkstošiem gadu no šīm vietām atkāpās ledājs, teritorija, kur atrodas Latgale, pirmā atbrīvojās no ledus seguma. Šeit bija lieli izkusušo ledāju ūdens baseini, no kuriem slējās augstākie pauguri. To vidū arī Sauleskalns"2.
Sešdasmytūs godu trends. Itymūs godūs gon kai dūma, gon praktiski aizasuok tys, kū divūs vuordūs var nūsaukt – turisma bazis.
Ir izaugušys pyrmuos leluos ryupneicys. Tuos na tikai ražoj, bet ir kai sova veida vaļsts vaļstī – byuvej sovys dzeivojamuos daudzstuovu sātys, tom ir sovys saimisteibys ar syltumneicom, sovi medpunkti i bārnuduorzi, sovi klubi i sporta komandys. Nu kolhozim, kur smogi juostruodoj i gondreiž nikū namoksoj, cylvāki bāg iz piļsātu i, ka pasvaic, teik kaidā zavodā.
Leluos ryupneicys byuvej i sovys atpyutys bazis. Šmukuos vītuos, tuoļ nu piļsātom! Cytim tuos ir taidys kūka muoju dzerauneitis, a cytom vasali atpyutys kompleksi – nu silikatceglim i dzeļzsbetona panelim. Ryupneicys kai ba sasaceņš vīna ar ūtru: kurai, soki, cīnejamuoka atpyutys baze?
Aiz lelajom ryupneicom pasavalk i piļsātys, i rajoni, i ministrejis, i republikys. Taids nalels bums, taida drupeit kvāleišonuos. Beiguos dasavalk i kolhozi/sovhozi. Kas tys par cīnejamu kolhozu, kurā navā sovys, na pa jūkam sūmu pierts!
Kai pareizuok? Gazeta „Padomju Jaunatne" 1973. godā publicēja Zynuotņu Akademejis Kūksnis kimejis instituta vacuokuo zynuotniskuo leidzstruodnīka viestuli. „Mani ļoti satrauc tūrisma bāzu un atpūtas namu celtniecība skaistākajās un unikālākajās Latvijas vietās, piemēram, tādās kā Ērgļu klintis, Sauleskalns, Ežezers u.c. Domāju (esmu sastapis ļoti daudzus cilvēkus ar līdzīgiem uzskatiem), ka visādu objektu celtniecība minētajās vietās tās lielā mērā degradē, atņem to vienreizējo, pirmatnējo skaistumu, noved pie apkārtnes piesārņošanas ar papīriem, konservu kārbām, pudelēm un citiem līdzīgiem „jaukumiem", parādās platas nomīdītas joslas, aplauzti koki utt. [..] Bez tam šāds organizēts atpūtas veids pēc savas estētiskās nozīmes ir daudz seklāks, nenozīmīgāks, pieradina cilvēkus pie patērētāju psiholoģijas, traucē dziļāk izprast dabu. Vēl jāievēro, ka nākamajām paaudzēm būs daudz augstākas estētiskās prasības, un šāda veida atpūtas vietas šķitīs kā barbarisms"3.
Turistu baza. Kai roksta Sandra Ūdre sovā izsmeļūšajā publikacejā „Pieklususī Saules dziesma"4, atpyutys bazu suoka ceļt 1968. godā. Struodnīki beja nu Daugovpiļs, dorbus pabeidze piec sešim godim. „Oficiāli 1974. gadā pieņēma ekspluatācijā, 1975. gadā ar banketu atklāja. Ezernieku bāze ir celta pēc tā paša projekta, tikai trīsstāvu korpuss. [..] Tolaik tiek plānota arī trešā bāze – Krāslavas Adamovā, Daugavas krastā, bet tās celtniecība netika uzsākta.” Ezernīku turistu baze beja čupeit mozuoka, taids kai pilotprojekts – tū nūdeve ekspluatacejā 1972. godā.
Sauliskolna atpyutys baze beja miļzeiga – te i kinoteatrs, kur atpyutnīki i cylvāki nu apleicīnis vērēs šikuokū kinoprokatu, diskotekys ar gaismys muzyku i jaunuokom lentom, biblioteka ar lobu sortimentu, laivu maršruti daudzu dīnu/nakšu garumā, koncerti, kurūs dzīd Laima Vaikule, Viktors Lapčenoks i cyti, restorans, kur pa breivdīnom izdzēre symtim litru Rībeņu ols.
Pīmiņu, ka 20. gs. 80. godu beiguos, kod Daugovpilī 23.00 vysi krūgi beidze struoduot, daudzi jēme motorus aba taksometrus i brauce iz Sauliskolna restoranu, kur varēja mīreigi (ha-ha-ha!) dzeiruot tuoļuok. Nu, leidzeigi kai riezeknīši tymūs laikūs brauce iz Vertukšnis „Prelūdiju".
Sauliskolna bazē atsapyute moskovīši. leningradīši, ūgļrači nu Sibira. Daudzim tys beja kai papruoveit Rītumu dzeivi, daži pat vaicova – a pi jiusim te rubli? Piečuok varēja vysu godu apsprīst itū byušonu Latvejā. Beja i vieršonuos zveigznēs i gitarys spieleišona pi guņskura. Streidi i izakaušona. Dūmu meiti. Dvēselis krateišona kotram garuo kalidora sābram.
Te beja kurorta romani. Te dzyma i izyra saimis. Te cylvāki, atbraukuši nu tuolīnis, dzierdēja, ka apleik vītejī jeb iteiši sovā storpā runoj pa sovam. Nu, laikam ka latgaliski!
Vosorā kotru dīnu bazē atsapyuta ap 500 cylvāku. Iz vītys rendys punktā varēja dabuot sporta inventaru, zīmā lelī prīki beja sliepuošona nu garūs kolnu. Pyrmajūs desmit darbeibys godūs Sauliskolna turistu bazi apmeklēja apmāram 700 000 cylvāku5.
Ap 1993. godu bazi nūdeve privatizacejai, tikai tys process gludi naguoja i cereitū (kai Sauliskolna apleicīnē pyrma godu divsymts saceitu – nūcejiskū) rezultatu nadeve6. Bejušuo baze tyka saškaļdeita vairuokūs atseviškūs eipašumūs, tik lela – agruokūs zīdu laiku – infrastruktura vaira nabeja vajadzeiga.
Niu te var redzēt nazkaidu rūseibu. Cīš jau byutu labi, ka Sauliskolns kai turisma centrs, a tod atlasynuoti i kai apdzeivuota vīta, cik nu ir tei vareiba, atdzymtu.
1 Kravalis O. Mīkla Debess trepē // Dzejas dienas 93. Daugavpils:SAB, 1993., 32. lpp.
2 Leikuma I. Ceļojošā fotoizstāde „Sauleskalna ezerzemes daba un ainava" Dagdā // „Ezerzeme" 03.08.2018.
3 Zoldners J. Kā būs ar tūrisma bāzēm? // „Padomju Jaunatne", 20.06.1973.
4 Ūdre S. Pieklususī Saules dziesma" // „A12", 2019., Nr. 44.
5 Fiļipova G. Pie zilgā ezera // „Cīņa", 15.09.1984.
6 Kozlovska L. Tā aiziet tā godība // „Lauku Avīze", 01.02.1994.
