Katrs gads ievieš savas korekcijas cilvēku ikdienas dzīvē, kas liek izvērtēt un pieņemt jaunus lēmumus. Bet ir cilvēki, kas spēj iet uz priekšu, neskatoties uz dažādiem šķēršļiem: viņi dara un tas viņiem izdodas. Tāda ir arī Gunita Surgovte. Viņai ir četras augstākās izglītības un, lai realizētu savas idejas, viņa raksta projektus. Viss šajā dzīvē – darba pieredze, notikumi, cilvēki – ir darījis viņu stiprāku. Viņa ir pārliecinājusies – apejot, reizēm vienkārši pasmīnot par politiskajām intrigām un birokrātiskajiem līkločiem, cilvēks var baudīt dzīvi, darīt interesantas lietas, vienkārši dzīvot ar tīru sirdsapziņu un saskaņā ar dabu.
Saruna notika pirms Jāņiem, un Gunita ar patiesu prieku stāstīja par saviem sapņiem un iecerēm. Gunita nu jau kuro gadu piedalās Līgo tirgus aktivitātēs Daugavpilī ,,Mani priecē tas, ka nāk ne tikai latvieši, bet arī krievvalodīgie, ar pozitīvu noskaņojumu un smaidu jūsmo par jāņuzālēm un vainagiem, un saka, ka šos svētkus svin! Jau kuro gadu izgatavoju ziedu, kļavu un ozolu vainadziņus, bet šogad esmu sākusi ražot jēlvilnas čībiņas un pirts cepures, ko cilvēki jau ir iecienījuši. Tāpēc šogad, piedaloties Jāņu dienas tirdziņā, piedāvāju iegādāties savus filcētos darbus. Ja ir piedāvājums, pircēji vienmēr atradīsies. Un es to daru no sirds.” Gunitai ir prieks radīt prieku, un to novērtē arī apkārtējie. “Man vienmēr ir kāds dzinējspēks, un tad rodas idejas, ko es arī realizēju. Pirms gada man radās ideja – iemācīties izgatavot pastalas. Un nesen, apsverot visu, es nolēmu sākt grupas komplektēšanu, lai varētu sarīkot pastalu meistarklasi. Un nupat, pirms Jāņiem, notika meistarklase, kurā dalībnieces ieguva jaunas prasmes un katra izgatavoja sev tīkamu pastalu pāri.”
Par savām mājam Gunita Surgovte sauc Bebreni un Ilūksti. Bebrenē ir vecāku mājas, tur aizritējusi visa bērnība un skolas gadi. Mamma Dzintra Stašule nākusi no Cēsīm, no Lodes puses. Tēvs Staņislavs Stašulis ir īsts bebrenietis. Mamma ar tēti mācījās vienā klasē un “saskatījās”. Abi aizgāja studēt uz Liepājas Pedagoģisko institūtu un pēc tam atgriezās strādāt Bebrenē. Bērnībā Gunitai bija sūri grūti jāstrādā, jo saimniecībā bija trīs govis un viņai vasarā bija obligāti jāizravē 7 runkuļu vagas. Strādāja arī vasaras nometnē “Dans”. Un, protams, pietika enerģijas radošai darbībai – Gunita dziedāja skolas korī, dejoja pagasta deju kolektīvā, spēlēja teātri un dziedāja ansamblī pie skolotāja Āra Kaktiņa. Gunita ir studējusi Daugavpils Universitātē par sākumskolas skolotāju. Viņas darba ceļš sākās Ilūkstes 1. vidusskolā, kur Gunita nostrādāja vairāk nekā 10 gadus. Viņai joprojām patīk bērni un radošas nodarbības kopā ar viņiem.
Šobrīd Gunita dzīvo Ilūkstē -- nu jau 25 gadus kopā ar vīru Rolandu un trim dēliem Dāvi (23 gadi), Rūdolfu (20) un pastarīti Oliveru (11 gadi). “Biju skaista meitene, ļoti agri satiku savu vīru – man bija 15 gadi. Tas bija liktenis. Man nebija mērķa gūt materiālo labumu, es paļāvos uz to, kas bija. Es ļāvos jūtām, biju laimīga ar to, kas man ir. Un arī līdz šai dienai esmu laimīga ar to, kas man ir. Esmu cilvēks, kas nevis gaida, bet gan cilvēks, kas dara, lai būtu.” Gunitas dzīvesbiedrs ir karavīrs, kas savas darba gaitas ir veltījis mūsu valstij, gan stāvot barikādēs, gan dienējot Nacionālo bruņoto spēku (NBS) profesionālajā dienestā kā virsnieks. Pašreiz viņš ir atvaļināts rezerves virsnieks, turpina dienestu Zemessardzē. Arī dēls Rūdolfs iet tēva pēdās – nupat ir beidzis Valsts policijas koledžu un vēlas turpināt studijas. Dēls Dāvis guvis pieredzi NBS profesionālajā dienestā, taču savu turpmāko dzīvi ir nolēmis saistīt ar jūru. Jaunākais dēls Olivers šogad ies piektajā klasē. Vēl viņai ir mīļa māsa Lāsma, kas dzīvo Ogrē. Lūk, tie ir viņas mīļie un tuvie cilvēki, kas darbojas līdzās, atbalsta un rosina jaunām idejām. Dēls Rūdolfs, kādu reizi pārnākot mājās, lūdza mammai palīdzību. Viņu ar draugiem vieno mūzika, taču nepieciešams atbalsts mūzikas instrumentu iegādē. Apsverot visus „par” un „pret”, Gunita piekrita palīdzēt jauniešiem. Tika nodibināta biedrība ,,Liepu laipa” un 2016. gadā, piedaloties projektā “Labie darbi.lv”, tika savākti 2,5 tūkstoši balsu un projektam piešķirts finansējums 3000 eiro apmērā. Par iegūto naudu jaunieši iegādājās jaunus instrumentus. Šodien šiem jauniešiem ir pāri 20 un viņi joprojām kopīgi muzicē un iepriecina dažādu publiku.
Gunitai vienmēr ir patikušas sīkas, smalkas lietas, kuras izgatavo ar rokām. Viņa šuj un nodarbojas ar floristiku. 2019. gada martā viņa piedalījās projekta „Interreg” Latvijas–Lietuvas programmas mācībās “Vilnas izstrādājumu izgatavošana filcēšanas tehnikā”, kur ieguva jaunas prasmes. Meistares Egle Vaitkevičienes vadībā apguva filcētu čību izgatavošanu: “Kad ieraudzīju, kā tiek liktas krāsas, laikam sirdī es atklāju mākslinieci. Katram šūpulī jau ielikts radošais. Skaistais dod impulsu rokām, sirdij – tu radi un ieliec savu mīlestību, tas tevi piepilda un bagātina. Es no darba nebaidos. Lielākais instruments šajā darbā ir divas rokas. Manas rokas var izdarīt tikai tik, cik var izdarīt, bet tām patīk mīl radīt un tās rada.” Sadarbība ar meistari turpinājās arī pēc projekta un Gunita nolēma pati veidot savu filcēšanas mikrouzņēmumu. 2019. gada martā Gunita uzrakstīja projektu un saņēma 5000 eiro finansējumu. “Viegli nebija – bija jāpabeidz maģistrantūra, jāuzraksta projekts, mājas un dārza darbi palika nedarīti. Savā ceļā esmu sastapusi labus cilvēkus. Ilona Jermoļonoka palīdzēja realizēt projektu un sniedza lielu atbalstu projekta izstrādē. Vislielākais paldies ir manai ģimenei. Jā, otrajā dienā, kad saņēmu finansējumu, es uzreiz biju nodokļu parādniece – es vēl nebiju nopirkusi ne aprīkojumu, ne vilnu, ne šķēres. Tas gan liek domāt, kā tā var būt! Bet pamazām viss nokārtojās.” 2019. gada augustā, apguvusi jaunas prasmes un iemaņas, Gunita atvēra savu mikrouzņēmumu ,,Wool Life Latvija’’, kura darbības pamatā ir darbs ar jēlvilnu, izgatavojot čības, pirts cepures, rotas, zābaciņus utt. Katru reizi darbs rit citādi: ”Šim darbam nav gatavas receptes. Ar katru izgatavoto čību pāri es iemācos kaut ko jaunu -- pareizi nogriezt, pareizi savelt vilnu. Jāiemācās vēl pielīmēt zoli.” Katrs darbs liecina par kādu norisi, notikumu: pavasara zaļās čības tapa agrā pavasarī, kad tikko uzdīgusi zālīte, vieglās čībiņas ugunīgi sarkanos toņos, miega čības gaišos pasteļpelēkos toņos. Pienāca pavasaris – bija vizbulīšu laiks, un tapa vizbulīšu čības, rotātas ar vizbulīšu ziediem un pērlītēm. Čības jau ir aizceļojušas uz Cēsīm, uz Vāciju. “Paldies ģimenei, vīram, kas atvēlējis virtuves stūrīti, lai es varētu darboties. Daru vairākus darbus vienlaicīgi – vāru zupu, tad eju filcēt,” Gunita tiecas paspēt visu, bet visu jau nevar paspēt, „ar filcēšanu nodarbojos tad, kad ir labs garastāvoklis, kad man ir motivācija to darīt. Pie čībām ir ilgāks darbs -- no vakara līdz naktij un tad vēl nākamajā diena.” Gunita arī eksperimentē – ir izmēģinājusi filcēt zābaciņus (veltenīšus), ziepītes. Šī nodarbe nav viegla, taču tā spēj sniegt lielu prieku un gandarījumu, sniedz daudz pozitīvu emociju, jo darba pamatā ir radīšanas process.
Jābūt atbildīgam par to, kas notiek ap tevi. Jo tā jau ir tā dzīve – mājas, apkārtne, vide, kurā tu esi. Pirms dažiem gadiem Gunita nolēma piedalīties politikā -- izveidoja Vienotības nodaļu Ilūkstē un kļuva par tās vadītāju. Tā bija jauna pieredze un pavēra jaunas durvis. Gunita pozitīvi uztver Daugavpils un Ilūkstes novadu apvienošanos, jo lielākā daļa ilūkstiešu sen jau strādā Daugavpilī: “Augšdaugavas novadam sevi ir jāpierāda ar desmitiem jaunu uzņēmumu radīšanu, ar aktīvu darbību kultūrā, biedrību atbalstu, ir jāļauj un jāveicina uzņēmējdarbība. Jāatbalsta cilvēku iniciatīva jaunos projektos. Ir svarīgs jaunu, zinošu cilvēku skatījums, ar citām vērtībām, ar citu redzējumu. Cilvēkiem ir jāļauj darboties, lai viņi justos vajadzīgi, nebūtu saspringuši, kā rāmjos ielikti, bet novērtēti kā lielākā vērtība, kas arī veido šīs teritorijas atpazīstamību un pastāvēšanu. Ikviens cilvēks ir pelnījis, lai viņa viedokli uzklausītu un ņemtu vērā. Gribas, lai cilvēki šeit būtu laimīgi, piepildītu savus sapņus, savas ieceres un nebrauktu prom”. Runājot par latgaliskā Daugavpils un sēliskā Ilūkstes novada apvienošanu, daudzi ir nobažījušies, vai nezudīs kultūras tradīcijas un identitāte, bet Gunita saka: “Mana vecāmāte mani no mazotnes iemācīja cienīt latgaliešu valodu un, lai kāds saka, ka te nav Latgale, sirdī vienmēr atceros vecmammu, kas runāja latgaliski. Cilvēkam identitāti neviens nevar atņemt – ne teritoriālā reforma, ne cilvēki. Pats svarīgākais ir būt te, ar sirdi un dvēseli un nekad neaizmirst savas mājas, savu dzimto pusi. Identitātes noturīgums ir atkarīgs no katra cilvēka, sākot ar kultūras dzīvi novadā, ar rakstiem tautastērpā un darba. Svarīgi, lai šeit kuplotu jaunas ģimenes. Pats svarīgākais ir nezaudēt cilvēkus, rūpēties, lai viņiem šeit būtu darbs un izaugsme”.
Ilūkstieši ir dažādi -- talantīgi, vērotāji, dejotāji un dziedātāji. Gunita ar prieku atceras aktīvo ilūkstiešu kultūras dzīvi. Kādreiz bija Ziemassvētku un Jaungada balles, 8. marta svētki, aktīvi darbojās amatierteātris, bija dziedošo ģimeņu pasākums, kurā piedalījās arī Gunitas ģimene. “Šobrīd kultūra ir pārvērtusies par pelnošo jomu. Mazpilsētās un laukos kultūra reāli nevar nopelnīt naudu. Kultūra ir jāatbalsta, jo tā ļauj cilvēkiem izrauties no ikdienas rutīnas: kāds attīstīta jaunas prasmes un iemaņas, kas pavērs ceļu nākotnei, un tas sagādā patiesu prieku, jo cilvēks jūtas vajadzīgs darbojoties, bet pensionāros uztur modrumu un dzīvesprieku”.
Pēdējos gados ļoti daudzi cilvēki ir devušies prom. Arī Gunitai bija uzaicinājums doties uz ārzemēm: “Lai arī cik aizraujoša ir mana sirdslieta -- no gaisa es nevaru dzīvot un uzturēt ģimeni. Naudu es nopelnīšu, ja ne šeit, tad kaut kur citur. Bagātība ir, kad tu radi un dari, un tas sniedz prieku citiem, viss pārējais ir nosacīts. Jāatceras, ka dzīvē visu nevar nopirkt. Ir ļoti daudz darba, un tu visu nevari paspēt, un ir brīži, kad gribas iekrist gultā un aizmigt. Man viss vēl priekšā, dzīvoju un priecājos par to, kas man ir – ģimeni, bērniem, vecākiem, radiniekiem, māju un puķēm. Dzīve ir teātris, kur ir jācīnās. Es esmu ceļā uz jauno, esmu atvērta darbam un sadarbībai. Eju uz priekšu ar Raiņa atziņu: “Ir katram roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek!”
