Zāļu tējas ir labs līdzeklis imunitātes stiprināšanai un veselības uzlabošanai. No seniem laikiem tautas dziedniecībā lietoti daudzi ārstniecības augi. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka senlatvieši ir pazinuši visai daudz ārstniecības augu. Jau akmens laikmetā cilvēki izmantojuši pelašķus, ķimenes, vīgriezes, māllēpes, baldriānu, deviņvīru spēku, zilās kurpītes, melno papardi, mārsilu, gaiļbiksītes utt.
Ar ārstniecības augiem saistās daudz mistikas. Latviešu tautas medicīnā var atrast ieteikumu: asiņošanas apturēšanai izmantot peļu mēslus. Taču īstenībā tie bija melnie rudzu graudi. Savukārt par gaiļa asinīm sauca sarkano biešu sulu, un tā noder asins sastāva uzlabošanai. Ārstniecības augi, tāpat kā sēnes, ir labi jāpazīst, pareizi jāievāc un jāuzglabā. Latviešu medicīnas vēsturnieks Arnis Vīksna savulaik ir uzsvēris: “Dabā ir gan indes, gan zāles un, mainoties to koncentrācijai, indes var kļūt par zālēm un otrādi. Ne velti latviešu valodā līdz pat mūsdienām ar vārdu zāles apzīmē gan ārstniecības augus, gan medikamentus vispār, bet indēšanu dēvē par nozāļošanu.”
Padomju laikos Rīgas farmaceitiskajā rūpnīcā ražoto medikamentu sastāvā bija 40% procenti ārstniecības augu. No apmēram 150 veidu savvaļas augiem izgatavoja tinktūras, pulverus un ekstraktus. Gadā Latvijā vajadzēja sagādāt 26 tonnas dažādu zāļu, ziedu, ogu un sakņu, ko izmantoja medicīnā. No tiem – divas tonnas kaltētu vilkābeļu augļu un kumelīšu ziedu. Lauku aptieku darbinieki, piepalīdzot iedzīvotajiem, nodarbojās ar to ievākšanu. Piemēram, Višķu aptiekas darbinieces lielāko tiesu vāca pašas, vasaras laikā savācot 15 kg vērmeļu, 5 kg kaķpēdiņu, ķimeņu un citu augu. Padomju laikos aptiekās arī no iedzīvotājiem iepirka kumelīšu, liepu, pelašķu un maijpuķīšu ziedus, asinszāļu lakstus, baldriāna saknes, ozolu mizas, vilkābeles augļus un miltenāju lapas. Pēc šiem un citiem ārstniecības augiem bija liels pieprasījums. Daugavpils rajonā toreiz visvairāk ievāca baldriāna sakņu.
Jūlija senais latviskais nosaukums ir liepu mēnesis. Krāšņu, reibinošu liepu ziedēšanu pirmskara Latvijā varēja vērot pie Sīpolmuižas, sešus kilometrus no Daugavpils (tagad Daugavpils novada Tabores pagasts), kur “liepas auga gandrīz veselām birzīm”. 1940. gadā presē izskanējusī doma, ka liepziedu tēja “pēc piena un kafejas laikam ir viens no visvairāk lietotiem dzērieniem valstī”, ir taisnība arī mūsdienās. Liepu ziedu tēja noder saaukstēšanās gadījumā un “kā ar roku atņem nelielas iesnas”. Liepas zied tikai 5-10 desmit dienas, tāpēc lai ziemā baudītu šo tēju nedrīkst nokavēt saulainās dienas un liepu ziedēšanas laiku.
Mūsdienās plašs zāļu tēju klāsts pieejams un nopērkams aptiekās, taču vākt zāļu tējas pašiem ir neatkārtojams vasaras un dabas baudījums. Jebkurā brīdī var iziet ārā – dārzā vai pļavā, noplūkt mums zināmas smaržīgas zālītes – piparmētras vai pelašķu ziedus utt. un uzvārīt aromātisku tēju, kas būs gan dziedinoša, gan veldzējoša. Zāļu tējas ir fantastisks vasaras smaržu kokteilis, kas sasildīs un uzlabos omu arī tumšajos un drēgnajos rudens un ziemas mēnešos.
