Pirms pāris gadu desmitiem baltos gārņus mūspusē neviens netika redzējis, vienīgi šad tad gadījās ieraudzīt pa kādam pelēkajam gārnim. Taču pēc kāda laika arī šie sniegbaltie putni sāka apmesties Latvijas, Latgales un Daugavpils novada ezeros un purvos. Tas liecina, ka gan daba, gan dzīvnieku pasaule mainās cilvēka acu priekšā.
Cilvēka izveidots ezers
Daugavpils novada Vecsalienas pagastā atrodas unikāls neliels un sekls (aptuveni cilvēka augumā) ezeriņš, kuru izveidojuši toreizējā Ždanova kolhoza iedzīvotāji. Tartaka ciema iedzīvotājs, kādreizējais buldozerists Jānis Kukjans pastāstīja, ka savulaik ar traktoru ierīkojis šeit aizsprostu: „Kādreiz šajā vietā bija parasta pļava, kur lēkāja vardes, cilvēki pļāva zāli. Cauri pļavai plūda strauts, un es tā ceļā izveidoju šķērsli. Pļava applūda, un tagad ūdens tek pāri aizsprostam pa speciāli ierīkotu cauruli.”
Tādējādi izveidojās ezers 300—400 metru diametrā. To var pārbrist, turklāt ezeriņam nav „īsta” dibena – tā vietā ir dūņas – lieliska augsne ūdenszālēm, savukārt tās ir laba barības bāze ūdenstilpes iemītniekiem. Šeit mitinās bebri, ūdri un ondatras, kā arī dažādas zivis – līdakas, karūsas un rotani. Ezeriņš vilina arī ūdensputnus – gulbjus, ķīrus un pīles. Tādējādi šis ezeriņš ir gluži kā mazs rezervāts.
Ūdenstilpe ir pagasta īpašums, tāpēc tajā drīkst makšķerēt visi.
… un tad atlidoja baltie gārņi
Līdz zināmam laikam šejienieši neko nezināja par lielajiem baltajiem gārņiem, nekad nebija redzējuši tuvumā, uzskatot tos gandrīz vai par mītiskiem putniem. Un tad pēkšņi tie atlidoja – vispirms pāris, pēcāk – neliels bars. Lai nofotografētu baltos gārņus, nācās krietni nopūlēties, jo tie ir ļoti tramīgi un piesardzīgi. Sajutuši vismazāko kustību, putni acumirklī pacēlās spārnos un izzuda skatienam. Tagad šie putni vairs nebaidās no cilvēkiem un ļauj pietuvoties (gandrīz līdz 10 metriem), tāpēc tos fotografēt ir daudz vieglāk. Savukārt vairoties baltie gārņi lido uz citurieni, jo šajā ezeriņā tie ligzdas nevij un mazuļus neperē.
Laikam ritot, baltajiem gārņiem ezeriņš kļuvis par pastāvīgu apmešanās vietu. Tie labi satika ar saviem „sugasbrāļiem” – pelēkajiem gārņiem, kuri mīt šajā ezerā. Tiesa, tos var saskaitīt uz rokas pirkstiem, turklāt pašlaik pelēkie gārņi šeit sastopami reti, toties lielie baltie gārņi jeb sudrabgārņi kļuvuši par pastāvīgiem ezeriņa iemītniekiem. Baltie gārņi sākuši „ņemt piemēru” no gulbjiem, kuru pāris ik gadu apmetas ezerā. Turklāt tie rudenī nelido uz siltākām zemēm, jo gan Latvijas klimats, gan laika apstākļi ir piemēroti ziemošanai. Novērojumi ziemas mēnešos ļauj apgalvot, ka Latvijā pārziemo arī daži baltie gārņi. Tie ir redzēti Šuņicas upītē Daugavpilī netālu no cietokšņa, Vecsalienas pagasta ezeriņā, kā arī citviet Daugavpils novadā un Latgalē.
Taču novembrī, kad kļūst aizvien aukstāks, minētajā Vecsalienas ezeriņā bija vērojams visai bēdīgs skats – baltais gārnis, kurš nav radis pie šādiem klimatiskajiem apstākļiem, galvu ierāvis un sabozies sala. Visi citi baltie gārņi jau bija siltajās zemēs, bet šis īpatnis pavadīja laiku gulbju kompānijā, itin kā tie varētu kaut kā palīdzēt.
Dažkārt gārņi pietuvojas mājām, kuras atrodas pie ezera, itin kā vēlētos iepazīties ar cilvēkiem. Dažkārt aplido ūdenstilpes un apkaimi. Taču, jebkurā gadījumā, mēs priecājamies, ka mūspusē apmetušies šie skaistie putni.
Arī šovasar, tāpat kā agrāk, šie baltie skaistuļi atkal priecē pagasta iedzīvotāju skatu un sirdi, pārsteidz viesus – makšķerniekus, kā arī tos, kuri atbrauc, lai nopeldētos un atpūstos pie ezera labiekārtotā vietā.
Autora foto
Uzziņai (var ielikt smuki)
Lielais baltais gārnis jeb sudrabgārnis, dažkārt vienkārši baltais gārnis (Ardea alba) ir liela auguma gārņu dzimtas (Ardeidae) putns, kas pieder gārņu ģintij (Ardea). Lielajam baltajam gārnim ir 3 pasugas, kas ligzdo plašā areālā gandrīz visā pasaulē. Kopš 2000. gada tas ir pastāvīgs ligzdotājs arī Latvijā, lai gan pirms tam bija tikai reti ieceļojoša suga. Lielais baltais gārnis tiek salīdzināts ar eņģeli. Tas ir mirdzoši balts, līdzīgi kā gulbis. Tikai, paceļoties gaisā, gulbja spārni skaļi švīkst, bet gārnis paceļas gaisā bez trokšņa, "gluži kā nemateriāla būtne".
Pieauguša lielā baltā gārņa ķermeņa augstums var sasniegt 1 metru, spārnu plētums 165—215 cm, svars līdz 1,5 kg. Tas ir tikai nedaudz mazāks par lielo zilo gārni un zivju gārni. Lielajam baltajam gārnim ir lēns un mierīgs lidojums, un lidojumā tā kakls ir ierauts un saliekts "S" formā, bet kājas izstieptas taisnas uz aizmuguri.
