Neskatoties uz mainīgajiem laika apstākļiem, šovasar siena laiks ir padevies ļoti labs. Pateicoties lietum un siltumam, izauga lekna zāle, un daudzi zemnieki uzsāka lopbarības sagatavošanu jau pirms Līgo svētkiem un pašlaik tā rit pilnā sparā.
Astronomiski skaitļi
Ja daži citi lauku darbi nav strikti saistīti ar dienām un nedēļām, siena pļauja negaida, jo tā ir atkarīga no laika apstākļiem un daudziem citiem faktoriem. Un, ja īstais laiks tiek nokavēts, lopi var palikt bez barības.
Kaimiņu viensētas saimnieks mēdz teikt: „Agrāk gan bija vīri. Līdz pusnaktij līgo, tad kopā ar draudzeni meklē papardes ziedu, bet, tikko sāk aust gaisma, ar izkapti pār plecu dodas pļavā.” Kaimiņam izkapts nav vajadzīga, jo viņam ir traktors ar visām „uzpariktēm”. Un pēc Līgo svētkiem viņš sēdās traktorā un brauca pļaut zāli.
Katram saimniekam ir savs darbu apjoms, kurš jāpaveic, gatavojot lopbarību, -- kāds rūpējas par vienu brūnaļu, bet kādam pussimts govīm nepieciešams simtiem siena un skābsiena ruļļu. Savukārt zemnieku saimniecības „Kļavas” īpašnieka, Daugavpils novada domes deputāta Viktora Kalāna saimniecībā govju un teļu skaits rakstāms ar četrciparu skaitli. V. Kalāns ir viens no lielākajiem lauksaimniekiem Latgalē, tāpēc nav grūti iedomāties, cik tehnikas un cilvēku nepieciešams, lai uzturētu tik lielu ganāmpulku. V. Kalāna saimniecībā ir aptuveni 1000 liellopi, tostarp 450 slaucamas govis. Lai pabarotu šādu ganāmpulku, jāsagatavo 500 tonnas siena un 5 tūkstoši tonnu skābbarības un tikpat skābsiena: „Skābsienu sāku gatavot 1. jūnijā, kamēr zāle vēl jauna. Pēc tam sākās siena pļauja. Pašlaik jau ir sagatavota puse no nepieciešamā lopbarības apjoma. Es neuztraucos, jo laiks vēl ir, cilvēki manā saimniecībā strādā apzinīgi, no grafika neatpaliek, turklāt vēl ir palikušas barības rezerves no pagājušā gada. Viss būs kārtībā.”
Izņemot tradicionālo lopbarību, Viktors piebaro govis ar rapšu salmiem. Kas gan tajos var būt vērtīgs no noderīgs dzīvnieku organismam? Viktors Kalāns paskaidro, ka tieši salmi uzlabo govju gremošanas sistēmas darbību, kā rezultātā palielinās piena izslaukums. Savukārt teļus viņš baro ar agri pļautu sienu, kamēr zāle vēl ir maiga un sulīga.
Kur atrast strādniekus?
Daugavpils novada Laucesas pagasta zemnieku saimniecības „Tālskati” īpašnieka Anatolija Butorina ganāmpulkā ir vairāki desmiti govju. Lai ziemā tās paēdinātu, nepieciešami aptuveni trīs tūkstoši dažādas lopbarības ruļļi. Saimniecībā ir 150 hektāri zemes, tostarp 80 hektārus aizņem dabīgi augoša un sēta zāle, auzas ar zirņiem. Un viss ritētu pēc zemnieka plāna, ja nebūtu salūzusi tehnika un netrūktu kvalificētu un zinošu traktoristu. „Es mācu viņus strādāt ar šo tehniku, kuru viņi arī sabojā, bet pēc tam, kaut cik uzkrājuši pieredzi, šie puiši aiziet citur. Tāpēc atliek vien paļauties tikai uz sevi un saviem dēliem Terentiju un Gļebu. Bez viņiem, viens pats, es neko nespētu paveikt.”
Ludmilas un Anatolija Butorinu bērni raduši pie darba jau kopš mazotnes. Vecākais dēls Terentijs (17 gadi) un piecpadsmitgadīgais Gļebs, kurš mācās skolā, palīdz vecākiem saimniecībā, strādā ar tehniku – pļauj zāli, ārda un vālo sienu, Terentijs to presē, vārdu sakot, saimniecībā puiši ir neaizstājami palīgi. Anatolijs pēc darba speciestādē strādā saimniecībā, risina ar darbu vadīšanu saistītus jautājumus, turklāt arī palīdz vecākajam brālim Nikolajam, kurš dzīvo kaimiņos – Skrudalienas pagastā.
Arī brāļa Nikolaja saimniecībā ir aptuveni piecdesmit slaucamas govis, kurām viņš ik gadu sagatavo aptuveni divus tūkstošus siena ruļļu. Skābsienu Nikolajs negatavo, jo atzīst, ka nav pilnībā apguvis šo tehnoloģisko procesu: „Man ir gan šim darbam nepieciešamā tehnika, gan pietiekama pieredze, taču es itin kā stāvu upes krastā un baidos lekt ūdenī, t.i., vienreiz ķerties klāt pie šī darba. Bet gan jau iemācīšos…”
Nikolajam jānopļauj aptuveni simts hektāri savas un nomātas zemes. Tāpat kā daudzi citi, arī viņš paļaujas tikai uz savām iespējām un spēkiem. Pašlaik ir nopļauta puse – 50 hektāri. Taču ir problēma – algoto strādnieku bezatbildīgās rīcības dēļ salūza tehnika (vālotāji), un tagad zāle 50 hektāru platībā, nesapresēta ruļļos, tā arī guļ uz lauka. Nikolajs vairākas dienas remontēja vālotājus, taču sinoptiķi tuvākajā laikā sola nelabvēlīgus laika apstākļus. Kopā ar brāli Anatoliju viņi paspējuši sagatavot aptuveni 500 ruļļus, t.i., vien ceturto daļu no nepieciešamā daudzuma
Plānot ir riskanti
Kalkūnes pagasta zemnieku saimniecības „Zemdegas” īpašnieks Vladimirs Gorkins labprāt pastāstītu par saviem plāniem, taču neuzdrošinās: „Pie mums viss ir tik neparedzams, tāpēc kaut ko plānot ir riskanti. Varu paļauties tikai uz saviem spēkiem. Piemēram, darbinieki, -- viņi vai nu salauž tehniku vai arī nepilda savus darba pienākumus. Rezultātā nākas rauties pašam.”
Un kā klājas tiem, kam ir tikai viena gotiņa? Piemēram, Salienas pagasta Šlapaku ciema iedzīvotājs Ivans Anančenoks savai skaistulei Romaškai un viņas teliņam, kuru gatavojas atstāt uz ziemu, sienu jau ir sagatavojis, jo liels apjoms nav nepieciešams. To nopļāva dēls Mihails, bet sapresēja ruļļos paziņa. „Romaškai ziemā vajag vien pāris desmitus siena ruļļu, bet telei – vēl mazāk,” saka saimnieks.
