Daugavpils novada Sventes pagasta Sventes ciema iedzīvotāja, astoņdesmit septiņus gadus vecā Valentīna Puzāne kopš mazotnes, sekojot vecāku piemēram, pievērsās ticībai, ne tikai lūdzoties dievnamā, bet arī kalpojot tajā. Pateicoties V. Puzānes pūlēm un Sventes pagasta vadības atbalstam, nesen tika atklāts Sventes Vissvētākās Trīsvienības Romas katoļu baznīcas vēstures muzejs, kurā savāktas unikālas un retas baznīcas un lūgšanu grāmatas, dokumenti un citi eksponāti.
Saimnieciskas rūpes
Valentīna Puzāne joprojām ir moža, enerģiska, viņai ir lieliska atmiņa – Valentīna atceras notikumus, datumus un visu 1800. gadā uzceltā dievnama vēstures hronoloģiju. Baznīcai pašlaik ir 220 gadi, tās draudzi apkalpo prāvests Rolands Šakals. Tieši par godu šai gadskārtai arī tika nolemts izveidot muzeju un veikt dievnamā remontu un labiekārtošanas darbus. Tie jau ir galā – nokrāsots jumts un atjaunots dievnama tornis, nozāģēti vecie koki, uzstādīts žogs. Savukārt baznīcā uzstādīti jauni soli un ielikti plastikāta logi. Taču tas viss maksā naudu, un kur lai to ņem? Vienā no sapulcēm, klātesot Sventes pagasta vadībai, Valentīna palūdza sniegt materiālu palīdzību dievnama atjaunošanai. Pagasta pārvalde piešķīra 400 eiro, kuri nekavējoties tika ieguldīti baznīcas labiekārtošanā. Taču tā ir tikai daļa līdzekļu, ar kuru palīdzību izdevās atrisināt daudzas problēmas.
Valentīna Puzāne, stāstot par Rolandu Šakalu, uzslavē viņa organizatora talantu, prasmi kārtot saimnieciskus un sadzīviskus jautājumus, lai gan priesteris šeit kalpo vien sešus gadus. R. Šakals uzreiz pateica Valentīnai, ka turpmāk pats uzņemsies saimniecisko problēmu risināšanu, bet viņai būs tikai jāuzkopj dievnams, jāsagatavo tas dažādiem reliģiskiem pasākumiem un svētkiem.
Runājot par draudzes locekļu skaistu un reliģisko aktivitāti, V. Puzāne skumji bilst: „Ticīgo nav daudz. Kur lai viņi rodas? Vecie ļaudis jau ir aizsaulē, bet jaunieši pametuši dzimto pusi. Viņiem neatliek laika Dievam, jo jācenšas nopelnīt dienišķo maizi.”
Jāatzīmē, ka Valentīna Puzāne visu darbu gan dievnamā, gan tā teritorijā veic bez maksas un par naudu negrib pat dzirdēt.
Talantīgais bērns
Valentīnas dzīve un liktenis ir nesaraujami saistīts ar dievnama vēsturi. Sirmā kundze atceras, kā piecu gadu vecumā vecāki – māte Anna un tēvs Broņislavs – aizveda viņu uz baznīcu lūgt Dievu: „Tobrīd norisinājās procesija, un meitenes, ejot pa priekšu, kaisīja ziedus tās dalībniekiem zem kājām. Man pajautāja, vai es vēlos darīt to pašu. Es piekritu, un kopš tā laika vienmēr piedalījos šajā ceremonijā.” Ģimene – vecāki un četri bērni – dēls Jānis un trīs meitas (Valentīna bija vidējā) tolaik dzīvoja savā mājā pie Sventes un Medumu pagasta robežas.
Kopš tā laika Valentīna Puzāne pastāvīgi apmeklē dievnamu. Viņa labi atceras – kad bērnībā lūdzās baznīcā, ticīgi nesa veltes un ziedojumus – aitu vilnu, gaļu, sviestu, olas un citus produktus, to visu lika grozā, kurš bija novietots uz altāra tieši iepretī Svētā Jura – zemnieku aizbildņa – svētbildei.
1941. gadā, sākoties Lielajam Tēvijas karam, tēvu nosūtīja rakt ierakumus. Viņš guva smagu traumu un nomira dzimtajās mājās sievas un bērnu acu priekšā. Varasiestādes neļāva ģimenei apglabāt Broņislavu Sventes kapos, atsaucoties uz to, ka šī kapsēta itin kā paredzēta turīgu cilvēku apbedīšanai, bet Broņislavs, lūk, esot no nabadzīgas ģimenes, tāpēc viņam arī jāatdusas atbilstošos kapos.
Pēc apgādnieka zaudējuma māte četrus bērnus audzināja viena pati, visus radinot pie lauku darbiem.
Valentīna bija talantīga meitene. Mācoties skolā, viņa dziedāja, dejoja, iedalījās mākslinieciskajā pašdarbībā un dramatiskajā pulciņā. V. Puzāne atceras, kā reiz aizbraukuši ar koncertu uz Salienas pagastu: „Pirms mūsu uzstāšanās klubā pēkšņi nodzisa gaisma. Lai skatītāji negarlaikotos un neizklīstu, mēs tumsā pēc kārtas deklamējām viņiem dzejoļus. Bet tad man nācās vienā no uzveduma ainām aizstāt meiteni, kura tēloja līgavas lomu. Es nezināju tekstu, tāpēc klausījos suflieri. Viņš kaut ko saka, bet es nedzirdu un stāvu kā sālsstabs. Taču viss beidzās labi.”
Pie baznīcas sirmgalve kopj nelielu dārziņu – audzē lauksaimniecības produkciju savām vajadzībām. Bet vienā dobē viņa vienmēr sēj puķes dievnama greznošanai un dievkalpojumiem.
Valentīna Puzāne gandrīz divdesmit gadus Sventes vidusskolā vadīja bērniem katehēzes nodarbības, kurās skaidroja katoliskās ticības pamatus, stāstīja par pirmās Svētās Komūnijas pieņemšanu, lūgšanos utt.
Baznīcas vēstures muzejs
Ideja izveidot muzeju radās jau sen, par to runāja mācītāji un pagasta vadība. Tā materializējās, kad pienāca laiks svinēt jubilejas, vispirms -- divsimto gadadienu kopš dievnama uzcelšanas, bet šogad pienākusi arī baznīcas 220. jubileja.
Sākoties Napoleona Krievijas kampaņai jeb 1812. gada Tēvijas karam, baznīcu ieņēma iebrucēji un ierīkoja tajā stalli.
Sventes baznīca skaitījās kā Ilūkstes filiāle, taču pēc kāda laika tā ieguva patstāvību un no Ilūkstes tai tika nodota Vissvētās Trīsvienības svētbilde.
Dievnama telpās glabājās daudzi dokumenti, materiāli un fotogrāfijas, kuras bija jāizpēta, jāsistematizē un pienācīgi jānoformē, kā arī jāpapildina ar dažiem datiem un materiāliem, kuru trūka. Šo to varēja būt saglabājuši agrāko mācītāju radinieki. Valentīna apstaigāja mājas, vāca informāciju, dokumentus un citus datus, nesa tos uz muzeju, kurš atrodas mācītāja mājā pie baznīcas. Dažus materiālus V. Puzāne atdeva pagasta pārvaldei, kur tos nodrukāja un iekļāva speciālās brošūrās. Viena no tām veltīta arī dokumentu vācējai Valentīnai Puzānei. Tajā ir goda raksti un apbalvojumi, kurus Valentīna saņēmusi, daudzus gadus strādājot dzimtā pagasta labā un rūpējoties par dievnamu. Savākti dokumenti arī par bijušajiem dievnama priesteriem. Sventes draudzē kalpojuši daudzi talantīgi un ievērojami priesteri: 20. gs. sākumā priesteris Antons Rimovičs, slavens kokgriezējs, daudzi viņa darbi atrodas gan dievnamā, gan muzejā; pēc tam 1932.--1933. gadā te strādāja Kazimirs Batura, skaistas balss īpašnieks un labs dziedātājs. No 1933. gada līdz mūža izskaņai Sventes draudzi pārzināja prāvests Pēteris Smelters, tautas atmodas darbinieks un nacionālās apziņas uzturētājs. Priesteris krāja tautasdziesmas, kuras apkopotas Latvju Dainu 1. sējumā. Kopš 1990. gada Sventes draudzē kalpoja prāvests Staņislavs Bojaruns.
Valentīna Puzāne uzskata, ka par savu enerģiju un veselību, lai gan, ņemot vērā cienījamo vecumu, piemetušās arī kaites, viņai ir jāpateicas Dievam: „Dievs mani balsta un dod spēkus. Jo es uzticīgi kalpoju Viņam visu mūžu. Lūdzos gan par sevi, gan par citiem – dzīves pabērniem.” Valentīna nespēj nosēdēt mājās bez darba, bet, izejot ārā, klausīties paziņu -- tādu pašu vecu ļaužu, un kaimiņu sūkstīšanos par veselību un smago dzīvi. Un, kad vien ir brīvs brīdis, Valentīna steidzas uz dievnamu, kur viņai vienmēr ir ko darīt un, galvenais, saikne ar Dievu.
