Saldējums ir atspirdzinošs un barojošs kārums, ko visvairāk patērē vasaras karstajās dienās. Pirmās ziņas par piena un krējuma saldējumu atrastas Ķīnā ap 2. gadsimtu p.m.ē. Viduslaikos itāliešu ceļotājs Marko Polo saldējuma pagatavošanas recepti atvedis uz Eiropu. 18. gadsimtā saldējumu no piena produktiem sāka ražot Lielbritānijā un Amerikā, bet pirmā saldējuma rūpnīca atklāta 1851. gadā Baltimorā. Latvijā rūpnieciski saldējumu sāka ražot 1912. gadā Rīgas centrālajā moderniecībā. Pirmo saldējuma fabriku Latvijā atklāja 1971. gadā, kas ilgu laiku bija vienīgais specializētais saldējuma ražotājs Latvijā.
Arī Daugavpilī 20. gs. pirmajā pusē drīz vien kļuva populārs plombīrs ar rozīnēm un šokolādes saldējums, ko ražoja Daugavpils piensaimniecības savienība. Daugavpils piensaimniecības pienotavā tika uzstādīta jauna tvaika mašīna ar 50 zirgu spēku jaudu un kompresors, ar kura palīdzību tika ražots mākslīgs aukstums piena produktu atdzesēšanai un telpu uzturēšanai vēlamā temperatūrā. 1924. gadā bija atļauts saldējumu pārdot pilsētas ielās: “Pie šiem “cukuriņiem” pilsētas dārzā “tareločka” (A. Pumpura skvērs) bērni stāv rindās”, taču 1928. gadā Daugavpils pilsētas sanitārā komisija ir aizliegusi pārdot saldējumu ielās un atļāvusi tikai kafejnīcās, bufetēs un tējnīcās.
Piena produktu un saldējuma pieprasījums strauji auga, un 1939. gadā “Latgales Vēstnesis” darīja zināmu, ka “pilsētas valde lēma un Daugavpils piensaimniecības savienībai deva atļauju piena restorāna atvēršanai un uz 3 gadiem izīrēja paviljonu Vienības dārzā. Tas sāks darboties jau maija otrajā pusē.” Pārdošanā uz vietas par lētām cenām piena restorānā bija svaigs piens, kefīrs, paniņas, vafeles, dažādas maizītes un arī dažādi saldējumi, augļu sulas, limonādes, konfektes. Paviljonā skanēja radio mūzika un “apkalpošana bez dzeramnaudām”.
1940. gadā Daugavpils piensaimniecības savienība katru dienu pārdeva 4000 l piena, 1500 l paniņu, 100 pudeļu kefīra un 30 l saldējuma, tostarp arī Daugavpils piensaimnieku savienības paviljonā, Vienības dārzā, bija nopērkami dažādi piena dzērieni un saldējums. “Daugavpilieši bija pieraduši ēst saldējumu, kam piejauktas dažādas esences, un tāpēc tas dažiem likās it kā garšīgāks”, taču laika gaitā saldējuma ražošanas tehnoloģijas tika uzlabotas. Saskaņā ar likumu, gatavojot saldējumu, esences nedrīkst piejaukt, tāpēc Daugavpils piensaimniecības savienība sāka ražot saldējumu ar īsto un dabīgo augļu sulu piejaukumu.
1940. gada vasarā, līdz ar karstuma pieņemšanos, strauji pieauga dažādu atspirdzinošu dzērienu un saldējumu patēriņš, tāpēc tika pieņemts lēmums, ka saldējumu gatavos arī Armijas ekonomiskā veikala (AEV) konditorejā. AEV konditorejā tika uzstādīta elektriskā saldējuma mašīna, kas varēja saražot līdz 150 porciju saldējuma stundā. Jūnijā tika atvērta kafejnīcas jumta terase, kur mūziķu trio spēlēja deju mūziku.
Padomju Savienībā ražoja apmēram 50 saldējuma veidus, tomēr padomju laikā veikalos šis gardums ne vienmēr bija dabūjams.
1957. gadā, Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 40. gadadienas priekšvakarā, Daugavpils piena un sviesta kombināts laida apgrozībā jaunus fasētus saldējuma veidus – „Krējuma eskimo” un „Ļeņingradas saldējums”. 1958. gadā Daugavpils piena kombinātā ražoja 9 saldējuma veidus un pieprasītākais bija piena, krējuma, šokolādes, ar rozīnēm, plombīra un eskimo saldējums. 1972. gadā Daugavpils piena kombināts realizēja 470 tonnas saldējuma.
Šodien veikalos saldējuma piedāvājums ir plašs – gatavots arī no mūsu pašu lauku labumiem – svaiga piena, saldā krējuma, biezpiena un sviesta. Tomēr pēc sastāva rūpnieciski ražotais saldējums nav tas veselīgākais produkts, jo satur daudz kaloriju un neveselīgu piedevu – krāsvielas, augu taukus un cukuru. Vasara nemaz nav iedomājama bez šī saldā un atvēsinošā garduma, tāpēc varbūt ir vērts pašiem izmēģināt un mājās pagatavot saldējumu no dabīgām, veselīgām izejvielām un garšas dažādošanai pievienot ogas.
