„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 28. marts
Ceturtdiena
Ginta, Gunda, Gunta
+12.9 °C
apmācies

Daugavpilī ziedēja rozes, ķiršu koki un kamolbegonijas

Ik pa laikam modernajā pasaulē atgriežas senās vērtības. Piemēram, puķes, kas bija modē pirms gadsimta – kosmejas, lefkojas, cinnijas, dālijas, kreses, sīkziedu samtenes, puķkopji ir iecienījuši atkal. To mēs redzam arī mūsu Daugavpilī. kur dažādās kompozīcijās mijas krāšņi ziedi, veidojot krāsainu mozaīku. Mūsdienās ir plaša augu izvēle, taču 20. gs. pirmajā pusē Daugavpilī cieņā bija rozes, kamolbegonijas un palmas, bet 1942. gada pavasarī pilsētniekus priecēja krāšņi ziedoši ķiršu kociņi iepretī Vienības namam.

Pirmskara pilsētas preses izdevumos var lasīt: “Kādreiz Daugavpils ar savām nelīdzenajām, netīrajām un dubļainajām ielām atgādināja liktenim pamestu stūrīti. Pēdējos gados pilsētas ārējais izskats strauji mainījies, un tās centrālā daļa ar iespaidīgo Vienības namu, moderni izbūvētām apkartējām ielām un skaistajiem apstādījumiem liek priecāties katram. Visur glīti apstādījumi, koku alejas un skaisti sakārtotas puķu tepiķdobes, kādas var redzēt tikai retā pilsētā”. Toreiz, 20. gs. pirmajā pusē, A. Lucāna un V. Šimanska dārzniecība apgādāja pilsētu gan ar pašmāju, gan eksotiskiem augiem.

A. Lucāna dārzniecība, kas izveidota 1913. gadā 4 kilometrus aiz pilsētas, piegādāja puķes ne tikai Daugavpilij, bet arī visai Latgalei. Dārznieks A. Lucāns sevišķi daudz audzēja kamolbegonijas un varēja lepoties ar plašu tepiķdobju augu kolekciju, ar kuriem, starp citu, apgādāja arī Rīgu. Pats dārznieks, būdams liels sava amata entuziasts, 1939. gada “Dārzkopības un biškopības” žurnālā zināja stāstīt, ka “tepiķu dobes atkal nāk modē, kuras apmēram pirms 60 gadiem redzēja ķeizaru, firstu un baronu dārzos. Tanī laikā dārzkopji tepiķdobju mākslā sasnieguši to, ko pašreiz mums grūti iedomāties. No tepiķu augiem izveidotas dažādas formas, kā: sēnes, kausi u.c. Vispirms šīs dažādās formas izveidotas no stiepulēm, kur tad iepildīta sūna vai kūdra un komposta zeme ar mākslīgiem mēsliem. Pa spraudziņām režģī tika sasprausti tepiķaugi, kas tad cieši saauga un skaisti izveidoja apstādīto formu, tādās krāsās, kādas piemērotas attiecīgai figūrai“. A. Lucāna dārzniecība ik pavasari tirgum varēja piegādāt ap 26 000 kamolbegoniju, jo pēc tām bija vislielākais pieprasījums. Bez iepriekš minētiem augiem vēl A. Lucāna dārzniecībā audzēja rozes, hortenzijas, kallas, ziemas neļķes un lefkojas. Bez dārzniecības A. Lucānam Daugavpils centrā Valdemāra/Vadoņa ielā 21 bija liels puķu un sēklu veiklas, kur lielā izvēlē varēja dabūt visus dārzniecības ražojumus.

“Skaistās puķes apbrīno ne vien garāmgājēji, bet daudzi nāk pat no Jaunbūves, lai redzētu rožu burvīgumu”, tā “Latgales Vēstnesī” 1937. gadā rakstīja par pilsētas dārznieka V. Šimanska izlolotajām 150 sarkanajām un baltajām rozēm, kas ziedēja pilsētas valdes dārzā. Līdz 1939. gadam Daugavpilī nebija pilsētas dārzniecības, kas stipri sadārdzināja puķu stādu un košuma kociņu audzēšanu, jo bija jāiegādājas Rīgā. Pilsētas valde nolēma ierīkot pilsētas dārzniecību, tam atvēlot 7000 kvadrātmetrus lielu grunts gabalu pie Dubrovina dārza Parādes ielas malā. To vadīja pilsētas dārznieks V. Šimanskis. Dārzniecībā tika audzētas alpu vijolītes, ledus puķes – begonijas, krizantēmas, pelargonijas utt. Visvairāk stādīja begonijas un tumšā, siltā telpā tika diedzētas arī palmu sēklas. Šajā dārzniecībā tika audzēti arī dārzāji – tomāti, kartupeļi, bietes, burkāni un kāposti nespējnieku uzturam.

Savulaik, par godu PSRS 50 gadu jubilejai, pilsētas jaunie naturālisti savās siltumnīcās izaudzēja vienu miljonu puķu. Pirmie desmiti tūkstošu vasaras puķu tika iestādīti skolu un slimnīcu teritorijās, dārzos un skvēros, veidojot ciparu “50”. Apmēram miljons puķu tika izaudzēts, lai izdaiļotu Daugavpili arī V. I. Ļeņina dzimšanas dienā, bet 1959. gadā Daugavpils centrālajā laukumā no puķēm tika izveidots skaists pulkstenis.

Pilsētnieks ikdienas steigā, saspringtajā darbu ritmā bieži vien paskrien garām ziedošām puķudobēm un nepaceļot galvu iziet cauri koku alejām. Tikai vasaras tveicīgajās dienās, kad vairāk gribas uzkavēties parkos un alejās, mēs novērtējam pilsētas zaļo rotu. Ir jākopj un jāsaudzē daba, jo augiem, krūmiem un kokiem ir ne tikai estētiska nozīme. Vasaras karstajās dienās tie ne vien ļauj atveldzēties, bet arī samazina gaisa piesārņojumu un trokšņu radīto ietekmi, kavē asfalta pārkaršanu, samazina mitruma daudzumu, vēja ātrumu, veicina gaisa apmaiņu un palielina skābekļa daudzumu.