Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2020. gada 2. decembris
Trešdiena
Meta, Sniedze
-3.6 °C
daļēji mākoņains

Londonas sapnis jeb mazā meitene cietsirdīgajā pasaulē

Nokāpju pa kāpnēm pagrabā. Vājā apgaismojumā pamanu bunkura durvis, pie tām uz krēsla -- pusi vīrieša ķermeņa un zīmīti “viņš nepaspēja”. Kļūst mazliet baisi, pār muguru pārskrien šermuļi, nodomāju – laikam atkal būšu iekūlies. Šajā brīdī smagās metāla durvis čīkstēdamas lēnām atdarās un simpātiska blondīne ar vilinošu smaidu aicina -- nāc iekšā!

Kāds varbūt vēl nezina, ka Daugavpilī, ēkas Vienības ielā 17 pagrabtelpās, darbojas kvesta istaba “Escape Room Daugavpils”. Tās vadītāja Jeļena Jonāne labprāt piekrita pastāstīt “Latgales Laikam” gan par šo jauno izklaides veidu, kas kļuvis par viņas biznesu, gan arī par savu dzīves ceļu, par to, kā viņa sapņojusi par mākslu, par Londonu, bet beigās atgriezusies mājās un sākusi savu uzņēmējdarbību.

-- Kopš bērnības patika māksla, patika zīmēt, fotografēt. Deviņpadsmit gados pēc skolas beigšanas man radās sapnis doties uz Londonu, lai studētu mākslu Svētā Mārtiņa Universitātē. Šajā augstskolā pirmajā studiju gadā tika piedāvāts katru nedēļu iepazīties ar kādu atsevišķu mākslas virzienu: vienu nedēļu tā bija veidošana, otru -- animācija, trešo -- fotogrāfija, ceturto -- glezniecība un tā tālāk. Pēc šī gada students varēja izvēlēties virzienu, kuru apgūt padziļināti, un sākt bakalaura studijas.

Vienmēr esmu bijusi “mājas cilvēks”, nekad patstāvīgi neesmu dzīvojusi. Tā nu mēs kopā ar draudzeni aizbraucām uz Angliju. Pirmo pusgadu dzīve bija tīri laba. Dzīvojām kopā Lesterā, iekārtojāmies darbā desertu fabrikā kaimiņpilsētiņā. Cēlāmies četros no rīta, nepilnu stundu gājām uz autobusu, kurš mūs veda uz darbu, mājās atgriezāmies deviņos vakarā.

Darbu centos savienot ar mācībām koledžā, jo, lai iestātos universitātē, man bija jāiemācās valoda un jāizvedo savs portfolio. No darba brīvajā laikā vairākas dienas nedēļā kopā ar citiem ieceļotājiem mācījos angļu valodu, bet pa naktīm zīmēju un veidoju savu portfolio. Dažreiz naktī sanāca gulēt vien dažas stundas.

Ar savu pārlieku lielo uzmanību mums problēmas sagādāja arī pakistānieši. Tas bija nepatīkami, viņi varēja pagrūst un tev izkrita paplāte.

Taču pēc kāda laika paliku bez darba, jo kompānija, kas veda mūs uz darbu, tika slēgta, un mēs uz darbu vairs netikām. Mana draudzene tobrīd aizbrauca dzīvot pie sava drauga uz citu pilsētu, kurš viņu vadāja uz darbu un draudzene darbu nepazaudēja.

Nācās iztikt vien ar pienā mērcētu maizi

-- Tā kā lielu naudu nebiju iekrājusi, pēc darba zaudēšanas tā drīz vien sāka iet uz beigām, un ik pa brīdim pat nācās badoties, pārtiekot vien ar pienā mērcētu maizi. Tai pašā laikā vecākiem tika teikts, ka viss ir labi, lai viņi neuztrauktos.

Tobrīd kāda cita draudzene, ar kuru biju iepazinusies sociālajos tīklos, kura dzīvoja kopā ar vīru un bērnu, paaicināja mani dzīvot pie sevis uz Northemptonu. Noīrējām kopā māju. Kad aizbraucu stāties universitātē, uzzināju, ka grupa jau ir nokomplektēta, un man piedāvāja uzsākt mācības pēc gada.

Biju noskumusi un nolēmu iestāties Universitātē Northemptonā mākslas novirzienā. Atradu darbu gaļas pārstrādes uzņēmumā. Bet tad uzzināju, ka universitātē neesmu uzņemta, jo man iepriekš vajadzējis savākt kredītpunktus, mācoties koledžā.

Tā kā bijām vienojušies dzīvot mājā kopā, man pirms aizbraukšanas nācās samaksāt draudzenei iespaidīgu naudas summu. Šim nolūkam paliku dzīvot un strādāt Anglijā vēl trīs mēnešus, lai nopelnītu apsolīto naudu un norēķinātos. Pelnīju 317 mārciņas nedēļā, 300 atdevu par dzīvojamo platību un par 17 -- iztiku.

Ar to manas likstas nebeidzās. Satikusies Anglijā ar puišiem no Latvijas, nolēmu nosūtīt draudzenei īsziņu un pabrīdināt viņu, ka mājās būšu vēlāk. Kamēr, ejot ātrā solī, rakstīju īsziņu, ieskrēju stabā un salauzu degunu. Rezultātā sešus gadus, kamēr netika veikta operācija, nevarēju normāli elpot.

Vēl bija viens gadījums, kad kāds melnādainais mani gandrīz izvaroja. Vārdu sakot, ja kopš bērnības biju izjutusi lielākoties tikai godīgumu un labestību, Anglijā nācās saskarties ar dzīves realitāti. Tas bija īsts dzīves skolas gads.

Bezpajumtnieka piecas mārciņas maina skatu uz dzīvi

-- Šajā laikā sapratu arī to, ka pasaulē ir arī labi cilvēki. Braukāju uz Notingemu, uz nodarbībām pie kāda vietējā mākslinieka, un maksāju par tām lielu naudu. Vienā no šiem braucieniem satiku kādu interesantu angļu sievieti, kura kafejnīcā, kurā nebija brīvu vietu, laipni piedāvāja man apsēsties pie viņas galdiņa. Tā mēs iepazināmies, sadraudzējāmies un komunicējam vēl šo baltu dienu.

Vēl bija kāds atgadījums Londonā, kurš īpaši iespiedies atmiņā. Atceros, steidzos ar savām “peķelēm” uz busiņu, kuram bija jāaizved mani uz Latviju. Kādā brīdī sapratu, ka esmu apmaldījusies un kritu panikā. Pa ceļam satiktajam bezpajumtniekam jautāju, kā man tikt līdz “vajadzīgajam” tiltam. Lai nenokavētu, viņš man ieteica braukt ar taksometru. Atteicu viņam, ka man vairs nav naudas. Šajā brīdī vīrietis iebāza roku kabatā, izvilka no tās saņurcītu piecu mārciņu banknoti un sniedz to man.

Tā nu, redz, dzīvē sanāk, ka tevi var pievilt cilvēks, kuram tu uzticies, un sniegt palīdzību tas, no kā tu vismazāk to gaidi.

Šķiet, ka esmu laimīgs cilvēks

Rezultātā pēc Anglijā nodzīvota teju gada nolēmu atgriezties mājās un sākt studēt datordizainu Daugavpils Universitātē. Sarunātais autobuss no Londonas uz Latviju salūza un nācās meklēt citus variantus. Rezultātā bija daudz stresa un Daugavpilī nokļuvu vien trīs stundas, pirms augstskolā beidzās dokumentu pieņemšana.

Studiju laikā piepelnījos, strādājot par auklīti, strādāju arī ātrās ēdināšanas restorānā “McDonalds”. Taču pēc diviem ar pusi gadiem no darba nācās aiziet, jo lika sevi manīt iedzimtās problēmas. Taču pēc dažām dienām restorānu slēdza un visiem, kas tur strādāja, izmaksāja kompensāciju sešu mēnešalgu apmērā.

Neskatoties uz visu pārdzīvoto, uzskatu, ka esmu laimīgs cilvēks. Ja šobrīd laiku varētu pagriezt atpakaļ, es no šī sava ceļa laikam neatteiktos, jo grūtības veido cilvēku.

Mācību lakā trīs reizes piedalījos “Erasmus” apmaiņas programmā, biju arī Polijā, kur kopā ar savu nākamo vīru pirmo reizi apmeklēju kvesta istabu “Escape room”. Atzīšos, toreiz šī izklaide man ne īpaši iepatikās, bet ideja gan iespiedās atmiņā.

Izveidoju ideju sarakstu

Manai paziņai izlaidumā kāda sieviete velēja būt ne tikai labiem darba ņēmējiem, bet arī darba devējiem. Un man tas iespiedās atmiņā. Tad vēl kāda cita paziņa ieguva projektu konkursa “Impulss” grantu. Mani iedvesmo sveši panākumi un arī es sapratu, ka gribu pamēģināt kaut ko savu. Izveidoju ideju sarakstu, kuras gribētu realizēt, un kopā ar vīru nolēmām, ka tā varētu būt kvesta istabas izveide.

Sākām meklēt atbilstošas telpas. Kad atnācām uz šo pagrabu un ieraudzījām gāzmaskas, sapratām, ka tā ir īstā vieta. Tā pamazām sākām šeit ierīkot pirmo kvesta istabu. Pagrabā bija daudz dažādu atkritumu, nācās daudz tīrīt. Palīdzēja draugi, mani un vīra vecāki. Daudzi pret notiekošo gan izturējās visai skeptiski, bet bija arī tie, kas tam visam ticēja.

Tā kā trūka naudas, viss notika lēnām. Līdzīgi kā bērns mātes miesās tiek iznēsāts deviņus mēnešus, arī mūsu pirmais kvests tapa tieši deviņus mēnešus.

Ieslēgti kvesta istabā, pavadījām piecas stundas

Kvesta istabas testa laikā salūza durvju slēdzene un kopā ar diviem draugiem palikām tajā ieslēgti. Līdzi bija paņemts tikai viens mobilais telefons, kuram bija atlikuši vien 3% uzlādes. Piezvanījām 112 un lūdzām palīdzību. Pēc stundas pēc mums neviens neatbrauca. Zvanījām atkal, un atkal pie mums neviens neatbrauca. Vēl pēc stundas zvanījām trešo reizi un sarunas laikā telefons “nomira”. Neveiksmīgi mēģinājām izlauzt durvis paši, izskrūvējām ventilācijas režģi, jo telpā sāka beigties gaiss un sāka trūkt elpas. Rezultātā, ieslēgti kvesta istabā, pavadījām piecas stundas un izkļuvām no tās vien tad, kad glābēji uzlauza durvis.

Pēc tam bija “Bunkurs”, kurš darbojās vairāk nekā divus gadus. Tas visiem iepatikās. Vēlāk bija kvests “Mednieka noslēpums”.

Tagad būvējam “Spoguļu labirintu” un “Tumsas kvestu”, kur būs iespēja saprast, kā jūtas akli cilvēki, mēģināt atšķirt krāsas, izjust virsmas, skaitīt naudu utt. Vēl viens kvests “Sansara” būs veltīts cilvēka dzīves cikliem.

Projekts aizkavējies, jo pandēmijas dēļ no Ķīnas nav pienākušas daudzas detaļas. Pateicoties telpu īrnieka atbalstam, neesam atteikušies no savas idejas realizācijas un turpinām darboties jau piekto gadu.

Kvesta būtība ir tāda, ka pirms spēles sākuma tās dalībniekiem tiek izstāstīta leģenda, un iemesls, kādēļ jūs tur nokļūstat un kādēļ stundas laikā jums no turienes ir jāizkļūst. Iekļūstot istabā, jūs iejūtaties leģendā. Interjers ir leģendas stilā, lai jums būtu vieglāk iejusties leģendas varoņa lomā.

Kvesta mīklas ir ļoti daudzveidīgas, gan uzmanībai, gan dzirdei, gan loģikai. Arī tikt ārā ir motivācija.

Kvesta dalībnieki tiek vēroti un vajadzības gadījumā viņiem tiek sniegta palīdzība. Ir arī drošības pogas, kuras nospiežot, visas durvis atveras.

Pie mums ir bijuši arī tāli viesi -- ķīnieši, austrālieši, amerikāņi. Mīnuss ir tāds, ka, ja cilvēks šeit ir bijis, tad otrreiz viņam vairs nav interesanti.

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem . Par rakstu “Londonas sapnis jeb mazā meitene cietsirdīgajā pasaulē” saturu atbild “Latgales Laiks”
#SIF_MAF2020

Komentāri

28.08.2020 18:08
Viktorija
Dažas gramatikas kļūdas, bet labs raksts!