Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2020. gada 2. decembris
Trešdiena
Meta, Sniedze
-3.6 °C
daļēji mākoņains

“Covid-19” krīze iemācījusi Sociālā dienesta darbiniekus strādāt citādi

Lai noskaidrotu, kā “Covid–19” izplatība ir ietekmējusi sociālā dienesta darbu un sociālās palīdzības sniegšanu sociāli mazāk aizsargātajām sabiedrības grupām Daugavpilī, “Latgales Laiks” aicināja uz sarunu Daugavpils Sociālā dienesta vadītājas pienākumu izpildītāju Elitu Kuzminu, kura šos pienākumus pilda nu jau vairāk nekā gadu.

-- Sākot darbu dienestā, ievēroju, ka daudzas lietas ir „iesūnojušas” -- veidi, kā risināt dažādus sociālos jautājumus, bija novecojuši. Vienu brīdi man pat bija sajūta, it kā es būtu atgriezusies 90. gados. Laiks rit uz priekšu, un arī sociālajā jomā daudz kas attīstās, tiek ieviesta jauna pieeja un metodes.

Daugavpils ir liela pilsēta. Arī Sociālais dienests ir liels, tajā strādā teju 200 darbinieki. Sākotnēji bija grūti to uztvert kā modernu iestādi. Gribējās panākt, lai dienests kļūst mūsdienīgāks un savā darbībā izmanto jaunākās pieejas. Sākumā negāja viegli, bet gada laikā palēnām daudzas lietas ir izdevies izmainīt uz labo pusi. Kaut arī, teikšu godīgi, lauzt vecos ieradumus ir grūtāk nekā veidot jaunus.

Izveidojām labu komandu

-- Liels gandarījums ir arī par paveikto “Covid-19” ierobežojošo pasākumu laikā. Šajā laikā mums izdevās izveidot labu komandu -- darbiniekus, kuri grib un var strādāt, kuriem „deg acis”. Dažreiz nācās strādāt arī brīvdienās. Domājām, kādu ceļu iet, jo redzējumi bija dažādi.

Ieviešot “Covid-19” ierobežojošos pasākumus, aktuāls kļuva jautājums par bērnu ēdināšanu, jo skolas tika slēgtas. Daudzi vecāki par šo situāciju bija šokā, jo īsti nezināja, kā organizēt bērniem mācības un brīvā laika pavadīšanu.

Toreiz ātri noslēdzām iepirkuma līgumu, jo ārkārtējā situācija pieļāva šādu rīcību, un izvēlējāmies ēdinātāju, kurš gatavoja siltas pusdienas. Sadalījām pilsētu vairākās daļās un izveidojām 11 ēdiena izdales vietas. Dienesta darbinieki aizsarglīdzekļos ar dienesta transportu izvadāja ēdienu, kurš bija safasēts vienreizlietojamos traukos, pa ēdiena izdales vietām un izsniedza to skolēniem.

Laikam ejot, sapratām, ka tā mēs ilgi neizvilksim, arī dažu bērnu vecākus ne visai apmierināja šī situācija. Vieniem nepatika, ka bērnam ir jābrauc pēc ēdiena, citiem šķita, ka ēdiens nav gana garšīgs. Pēc tam bija lielveikala „Maxima” dāvanu kartes, kuras tika izsniegtas ģimenēm ar bērniem.

Lai atvieglotu ikdienu trūcīgajām personām, tām tika sarūpētas pārtikas pakas, un dienesta darbinieki tās izvadāja pa mājām. Kopumā bija apzinātas un mēnesī pa divām bagātīgām pārtikas pakām 15 eiro vērtībā saņēma teju 600 personas. Pakās bija gaļas konservi, cīsiņi, sardeles, putraimi, piena produkti, kā arī daudzi citi ikdienā nepieciešami pārtikas produkti. Lai atbalstītu vietējos ražotājus, paciņu komplektēšanā izvēlējāmies galvenokārt vietējo produkciju.

Karantīnas laikā darbs dienestā noritēja attālināti

-- Paralēli minētajiem pasākumiem dienestā turpinājās arī ikdienas darbs. Tas tika organizēts attālināti. Turpinājās klientu iesniegumu izskaitīšana, tika atbildēts uz telefona zvaniem. Personas, kurām nebija pieejams dators un internets, varēja savu iesniegumu rakstiskā veidā atnest un atstāt dienestā speciāli šim nolūkam domātās kastītēs.

Šādu iesniegumu bija maz, jo lielākā daļa klientu iesniegumu ir saistīta ar trūcīgas personas statusa saņemšanu un pagarināšanu, bet ārkārtējās situācijas laikā šis statuss tika pagarināts automātiski līdz 31. jūlijam. Aktuālo informāciju izvietojām arī savā un Daugavpils domes mājas lapā un medijos.

Pakāpeniski dienests ir atsācis klientu pieņemšanu rindas kārtībā pirmdienās, otrdienās un ceturtdienās. Pēcpusdienās iedzīvotāju pieņemšana norit pēc iepriekšēja pieraksta. Darbs „Covid-19” apstākļos deva mums labu pieredzi, sapratām, ka daudzas lietas varam darīt arī citādi. Piemēram, telefonsarunā daudz ko var izrunāt ātrāk nekā klātienē. Saruna klātienē nereti ieilgst, un desmit minūšu vietā klienta apkalpošanai nepieciešamas trīsdesmit.

Ar iesniegumiem Sociālajā dienestā klients var vērsties trīs veidos: elektroniski caur portālu Latvija.lv, nākot uz dienestu pēc iepriekšējā pieraksta, kā arī jau minētajā veidā, atstājot iesniegumu kastītē klientu pieņemšanas punktos.

Tā kā iesniegumu ir gana daudz, patlaban tiek domāts par darba organizācijas uzlabošanu un lielās iesniegumu plūsmas administrēšanu. Lai nodrošinātu kārtību rindā pie dienesta ēkas Lāčplēša ielā 39, talkā ir aicināta arī pašvaldības policija. Tā kā otrdienās un ceturtdienās šajās telpās darbojas arī Sarkanais Krusts, kas izdala pārtikas un higiēnas pakas, pie ēkas veidojas divas rindas un cilvēki drūzmējas.

Neviens darbinieks un klients ar “Covid-19” nesaslima

-- Aprūpes mājās pakalpojums dienestā ir sadalīts līmeņos -- jo smagāks aprūpējamais, jo biežāk viņu apmeklē aprūpētāji. Šo pakalpojumu dienesta darbinieki nodrošināja arī ārkārtējās situācijas laikā, cenšoties apmeklēt aprūpējamos vismaz reizei nedēļā. Apmeklējot aprūpējamos, aprūpētājiem bija nodrošināti individuālās aizsardzības līdzekļi.

Lai pasargātu sevi un klientus, aicinājām savus darbiniekus lieki neizmantot sabiedrisko transportu, vairāk staigāt kājām svaigā gaisā un nedrūzmēties. Sakarā ar ierobežojumiem mazāk sabiedrisko transportu izmantoja arī dienesta klienti. Darbinieki ar vājāku imūno sistēmu arī savā darba vietā strādāja maskās, dažs -- pat cimdos.

Ja, ierodoties pie klienta, tika konstatēts, ka viņš klepo vai šķauda, aprūpējamajam tika piedāvāts uzvilkt masku. Šādām situācijām sociālajiem darbiniekiem līdzi bija rezerves maskas.

Ikdienā sabiedriskajā transportā gan ir nācies novērot dažādas situācijas. Piemēram, braucot vilcienā no Daugavpils uz Līvāniem, kļuvu par aculiecinieci situācijai, kad kāda mamma brauca kopā ar bērniem, kuri nemitīgi klepoja, taču nevienam no viņiem nebija maskas. Lai arī vagonā esošie pasažieri nebija sajūsmā par notiekošo, taču neko nebilda. Nekādi uz to nereaģēja arī biļešu kontrolieris. Tā kā sēdēju vistuvāk, pajautāju māmiņai, varbūt viņiem vajadzētu maskas. Par to mani gandrīz pasūtīja „mātes vārdiem”, un man neatlika nekas cits kā piecelties un aiziet uz citu vagonu.

Taču ir liels gandarījums, ka piesardzība nav bijusi veltīga un neviens darbinieks un klients ar “Covid-19” nesaslima.

Darbs “Covid-19” apstākļos parādīja, kurš tiešām ir labs darbinieks

-- Sākotnēji darbs “Covid-19” apstākļos, protams, bija stresa situācija. Tagad es zinu, kāda kuram darbiniekam ir stresa noturība un kurš tiešām ir labs darbinieks. Redzu, kurš darbinieks grib un var strādāt, kurš – cenšas. Bija darbinieki, kas parādīja sevi tādā gaisotnē, ka man pat prātā nebūtu ienācis, ka viņš uz kaut ko tādu ir spējīgs. Viņš visu laiku ir bijis tas pelēkais zaldātiņš, kurš ir godprātīgi strādājis, un te pēkšņi viņš piedāvā pilnīgi negaidītas idejas dažādu jautājumu risināšanai.

Darbojoties “Covid-19” apstākļos, izkristalizējās arī tas, kas uz priekšdienām būtu jāpamaina. Darbs karantīnas apstākļos iemācīja dienesta darbiniekus strādāt citādi. Svarīgi ir panākt rezultātu, metodes darbinieks vari izvēlēties pats.

Darbs “Covid-19” apstākļos neradīja lielas papildu izmaksas. Līdzekļus šīm vajadzībām radām, veicot pārdalījumu dienestam piešķirtā finansējuma ietvaros. Piemēram, pārdalot administratīvās izmaksas, varbūt, netika nopirkta kāda jauna veļas mazgājamā mašīna, bet gan dezinfekcijas līdzekļi. Papildu finansējuma piešķiršanu dienests domei nelūdza. Daudzas mantas tika ziedotas.

Jāceļ sociālā darbinieka prestižs

-- Ir izveidojies stereotips, ka par sociālo darbinieku var strādāt gandrīz vai ikviens. Nē, tā nav. Šim nolūkam cilvēkam jābūt gan vēlmei, gan arī nepieciešamajām zināšanām. Zināšanas var iegūt mācoties, bet, ja nav šīs vēlmes, tad nekas nesanāks un nepalīdzēs arī izglītība.

Ja skolotāji, ārsti vai policisti var piketēt par darba algas palielināšanu, tad kāpēc darba algas nevajadzētu palielināt arī sociālajiem darbiniekiem? Sociālā darbinieka prestižs ir jāceļ, darbinieki ir jāmotivē un viens no motivācijas veidiem ir atalgojums.

Kādreiz sociālajiem darbiniekiem, kas strādāja ar ģimenēm ar bērniem, bija valsts piemaksas, jo šis ir smagākais sektors sociālajā jomā. Tur pastāv gan pašnāvības riski, gan vecāku neprasme audzināt bērnus un daudz kas cits. Dažs labs pat ēst neprot pagatavot.

Daugavpilī sociālo darbinieku alga ir viena no zemākajām Latvijā. Paaugstināt atalgojumu pašvaldībai nav finansiālu iespēju, jo tās ieņēmumi no strādājošo nodokļiem ir mazi. Līdzīga situācija ir arī pašvaldībā kopumā. Ir daudzas mazākas pašvaldības, kur sociālajiem darbiniekiem ir mazāk darba, bet algas ir lielākas.

Daugavpils Sociālais dienests izjūt arī darbinieku trūkumu, šobrīd tajā ir četras brīvas štata vietas. Problēmas kadru piesaistē rada arī pretendentu valodas zināšanas un izglītības kvalitāte. Ne visas augstskolas spēj sagatavot pietiekami kvalificētus kadrus šai jomai.

Pašvaldībām vajadzētu lielāku valsts atbalstu. Kādreiz valsts līdzfinansēja  garantētā minimālā ienākumu līmeņa  un dzīvokļa pabalstu izmaksas. Patlaban tas ir uzkrauts pašvaldību pleciem. Taču pašvaldību finansiālās iespējas nav neierobežotas.

Noslēgumā E. Kuzmina pateicās kolektīvam par ieguldīto darbu ārkārtējās situācija laikā un domei par atbalstu, kā arī norādīja, ka darbs “Covid-19” apstākļos apliecināja -- ja ir laba komanda un pašvaldības atbalsts, Sociālais dienests spēj paveikt daudz, par ko viņai ir liels prieks.

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

"“Covid-19” krīze iemācījusi Sociālā dienesta darbiniekus strādāt citādi" par saturu atbild “Latgales Laiks”


#SIF_MAF2020