Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 1. marts
Pirmdiena
Ilgvars, Ivars
-0.9 °C
skaidrs laiks

Daugavpils tirgus vēsturiskās pārvērtības

Daugavpils tirgus ir otrs lielākais tirgus Latvijā. Senos laikos tirgotāja amats bija augsti godājams, bet tirgošanās neatņemama sastāvdaļa bija kaulēšanās māksla un prasme daiļrunīgi slavēt savu preci. Senču kalendāros bija atzīmētas ne tikai svētku dienas, bet arī tirgus dienas, un augustā vien bija Labrenča tirgus ap 10, augustu, Dižmāras tirgus 15. augustā, Bērtuļu tirgus ap 24. augustu. Kāda sena paruna saka: “Lai iepazītu kādu zemi, ir jāredz tirgus.” Tā ir, jo iepirkties dodas ne tikai vietējie pilsētnieki, bet arī ikviens tuvāks un tālāks iebraucējs. Kāds tirgus un kādas tirgošanās tradīcijas bija Daugavpilī 20. gs. – ar to var iepazīties tālaika avīžu slejās.

XIX gs. vidū līdz ar dzelzceļa būvniecību Krievijā Daugavpils (Dinaburga) kļuva par nozīmīgu dzelzceļa mezglu. Cauri pilsētai stiepās tādas svarīgas maģistrāles kā Pēterburga–Varšava, Rīga–Orla. XIX un XX gs. mijā Daugavpils (Dvinska) kļuva par lielāko Ziemeļrietumu apgabala rūpniecības un kultūras centru. Pēc dzelzceļa izbūves pieauga tirdzniecība ar liniem, ādas izstrādājumiem, kokmateriāliem, graudiem. Ap 1890. gadu pilsētas mēra P. Dubrovina laikā tika uzbūvēts liels mūra tirdzniecības centrs. Pilsētas sīktirgotāju veikalu izkārtnēs valdīja “bābelisks” valodu maisījums: krievu, ebreju un latviešu valodā, kā arī latgaliskā izloksnē. 1913. gadā pilsētā dzīvoja 112 848 cilvēki un šeit notika aktīva tirdzniecība. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Daugavpilī pieauga tirgotāju skaits: “Tirgotāju skaits, salīdzinot ar citām pilsētām, Daugavpilī ir ļoti liels. Uz katriem 24 pilsētas iedzīvotājiem ir viens tirgotājs, šīs attiecības vairs nerunā par labu veselīgai konkurencei. Nesamērīgi liels ir mazo tirgotāju skaits.”

Tāpēc loģiski, ka Daugavpils tirgus bija jāpaplašina. 1936. gadā tika izstrādāts jauna, moderna Daugavpils parādes un tirgus laukuma izbūves projekts. Pēc jaunā projekta tas tika izbūvēts 5 hektāru platībā no Vadoņa (šobrīd Ģimnāzijas iela) līdz Viestura ielai. 1937. gadā 250 vecās pussagruvušās dzelžu ēkas vēl no cara Aleksandra III laikiem tika nojauktas un to vietā laukuma malās uzcēla 60 glītus sīktirdzniecības namiņus. Tirgus un parādes laukums robežojās ar Rīgas—Cietokšņa--Talsu un Vadoņa ielu. Starp Cietokšņa, Sakņu, Aizsargu un Dagdas ielu izbūvēja Centrāltirgus paviljonu. Blakus tika ieplānots arī Tautas tirgus, kas domāts siena un zirgu tirdzniecībai. Zivju tirgu pārveidoja, paplašināja un turpmāk sauca par Viestura tirgu (tas robežojās ar Sakņu, Alejas, Dagdas un Aizsargu ielu). Lielā tirgus un parādes laukuma izbūve izmaksāja 163 000 latu, bet Centrāltirgus paviljonu būve – 140 000 latu. Tirgus dienās tas varēja kalpot lauciniekiem, bet svētku reizēs bija noderīgs un pietiekoši plašs arī parādēm.

Daugavpils sanitārā komisija gādāja, lai pilsētniekiem tiktu piegādāti kvalitatīvi produkti. Rīta agrumā (pl. 5.30), kad zemnieku pajūgi ar salātiem, redīsiem, gurķiem, piena produktiem, olām un citiem lauku gardumiem iebrauca pilsētas tirgū, sanitārās komisijas uzraugi pie Vienības tilta pārbaudīja produktus. Ja produkts izrādījās lietošanai nederīgs, sekoja sods un aizliegums tirgoties. Taču 90% tirgotāju prece tiešām bija kvalitatīva. Daugavpils tirgū varēja nopirkt gan sivēnu, gan dažādas zāļu tējas veselībai, arī māla podus, svečturus un krūzes utt.

1938. gada presē tika rakstīts: “Grūti aprēķināt un pateikt, cik liels vēders var būt 45 000 iedzīvotāju lielai pilsētai, kāda ir Daugavpils. Pilsētas tirgus virskontroliera A. Osipova statistika rāda, ka apmēram 1000 lauksaimnieku trešdienās un piektdienās pajūgos ar saviem ražojumiem devās uz pilsētu pildīt tās mūžam neapmierināmo vēderu.” Lielākais piena piegādātājs bija “Latgales piens” (dibināts 1932. gadā, kura centrālā koppienotava atradās Daugavpilī, Muitas ielā), kas toreiz piedāvāja tādus tautā iecienītus produktus kā kefīrs, jogurts, kultūrpiens un sviests. 1936. gadā “Latgales piens” Daugavpils tirgū realizēja uz katru iedzīvotāju tikai 1 kg sviesta un 10 kg svaiga piena. Tas bija ļoti maz, tāpēc katru tirgus dienu apmēram 300 “piena sieviņas” ar pajūgos sakrautām piena kannām gādāja, “lai pilsētniekiem nebūtu jādzer melna kafija”. Jau 1939. gadā Daugavpils piensaimniecības savienībai bija grūti nodrošināt pilsētu ar svaigu pienu, tāpēc piens tika ievests no tālākām vietām: Krustpils un Pļaviņu pienotavām, kā arī tika panākta vienošanās ar Salienas pienotavu par piena piegādi pilsētai.

Pirms kara iecienīts bija zivju tirgus “ar siļķu mucu vēderiem un cilvēkiem, kas saauguši ar dažādām smakām un zivju zvīņām”. Daugavpils apkārtnes ezeru apsaimniekotāji nodibināja Daugavpils zvejniecības sabiedrību un 1935. gadā iekārtoja vietu Daugavpils zivju tirgū. Daugavpils zvejniecības sabiedrības zivju paviljons patiešām bija populārs. 1935./36. gadā Daugavpils zvejniecības sabiedrībā tika pieņemti un pārdoti 325 000 kg zivju 15 765 latu vērtībā. Pieprasījums pēc zivju produkcijas bija liels, tāpēc Daugavpils zvejniecības sabiedrība uzsāka sadarbību ar jūras zvejnieku sabiedrībām. Centrālā savienība “Zvejnieks” ar 1939. gada 15. septembri pārņēma savās rokās Daugavpils zivju vairumtirdzniecību. Cenas bija stabilas, un drīz Daugavpils zivju tirgū varēja iegādāties arī jūras zivju produkcija -- mencas, reņģes un zušus.

Latvijas Lauksaimniecības kamera saziņā ar Zemkopības ministriju katrā apgabalā rīkoja zirgu tirgu divas reizes gadā: agrā pavasarī un rudenī. 1937. gada 22. martā šāds zirgu tirgus notika Daugavpilī. Latvijas lauksaimniecības kamera un Zemkopības ministrija sūtīja savus instruktorus, veterinārārstus, kas pircējiem sniedza profesionālas konsultācijas.

20. gs. piecdesmito gadu otrajā pusē pilsēta beidzot bija atguvusies no kara: “No agra rīta, tikko gaismai austot, centrālais kolhozu tirgus bija ļaužu pilns gan ar tirgotajiem, gan ar pircējiem”. Te skanēja latviešu, krievu, baltkrievu, lietuviešu valoda. Tas bija kļuvis par šauru gan pārdevējiem, gan tirgotājiem. Ābolu kastes un dārzeņu maisi tika novietoti uz tirgus laukuma bruģa. Gaļas pārdevējiem, lai realizētu savu produkciju, stundām ilgi bija jāgaida ārpus paviljona telpām, zem klajas debess. Hruščova laikos tika atcelta obligātā piena piegāde valstij un individuālās saimniecības savu pārpalikumu varēja pārdot tirgū. Piena produktu paviljonā katru dienu varēja nopirkt pilnpienu, sviestu vai biezpienu. Padomju laikos vairāk tirgoja pašmāju produkciju. Eksotiskie augļi, kas mūsdienās nopērkami katru dienu, toreiz bija dabūjami tikai retu reizi. Piemēram, banāni, bija nopērkami veikalos Lielās Oktobra revolūcijas svētkos (6.--7. novembris). Kādā no 50. gadu avīzēm “Padomju Daugava” tika solīts, ka mandarīni, citroni un apelsīni arī būs pieejami veikalos. Vai kāds atceras, ka padomju laikos veikalos brīvi varēja nopirkt šos augļus?

Vietējo lauksaimniecības produktu pārpilnība bija gan tirgū, gan veikalos, tāpēc kolhozu laikos lielu daudzumu dārzeņu realizēja Ļeņingradā. Bet, neskatoties uz to, pilsētas tirdzniecības pārvaldei bija noslēgts līgums ar Dņepropetrovskas Tautas saimniecības padomi par 300 tonnu augļu iepirkšanu. Laikam tieši padomju laikos arī izzuda kaulēšanās tradīcijas. Tie, kas vēl mēģināja tirgoties un kaulēties pēc vecajām tradīcijām, tika saukti par “cenu nositējiem”.

Šodien aktuāls ir kļuvis videi draudzīgs preces iepakojums un preču piegāde mājās. Vai tas ir 21. gadsimta izgudrojums? Nē. Jau 1959. gadā pēc Rīgas augļu un dārzeņu tirdzniecības uzņēmumu parauga arī Daugavpilī kartupeļus, burkānus, sīpolus un citus dārzeņus pārdeva iesaiņotus papīra maisiņos. Tāpat arī plaša atsaucība un jaunievedums bija kartupeļu piegāde pircējam mājās ar tirdzniecības organizāciju transportu.

Jā, mūsdienās iepirkšanās ir arī sava veida izklaide, tāpēc Daugavpils vēsturiskajā tirgus vietā tagad atrodas Tirdzniecības un izklaides centrs “DITTON NAMS”, kura teritorijā darbojas ne tikai “Zaļais tirgus”, 5 halles ar gaļas, zivju, pārtikas un lauksaimniecības produkciju un vairāk nekā 800 tirdzniecības vietas ar dažādu preču klāstu, bet arī boulinga centrs, kinoteātris un vairākas kafejnīcas. Iepirkšanos Daugavpilī daudzveidīgu dara arī Rīgas ielas tirgus un krāmu tirgus cietoksnī. Savukārt no agra pavasara līdz rudenim pēc svaigiem augļiem un dārzeņiem daugavpiliešiem vislabāk doties uz vietējo Daugavpils novada zemnieku vakara tirdziņu.