Slavenajā darbā „Atzīšanās” svētais Augustīns par savu māti Moniku rakstīja šādi: „Par to, kas es kļuvu un kādā veidā kļuvu, pateicos savai mātei.”
Svēto Moniku Baznīca savā liturģijā atceras 27. augustā un dienu vēlāk – viņas dēlu svēto Augustīnu. Šo svēto tēli parāda, cik lielā mērā ir iespējams izlūgt bērna atgriešanos pie Dieva, pateicoties mātes mīlestībai un nemitīgai lūgšanai.
Monika ir dzimusi 332. gadā Tagastā, Āfrikā (šodienas Alžīrija). Agrā jaunībā viņa tika izprecināta romiešu ierēdnim – kaislīgas dabas pagānam, neuzticīgam, strauja rakstura cilvēkam. Viņas sievas un mātes pienākumu priekšzīmīga pildīšana, pacietība, labestība, mīlestība un lūgšanas pārveidoja vīru. Dzīves beigās viņš piedzīvoja atgriešanos un pieņēma Kristības sakramentu.
22 gadu vecumā Monika dzemdēja dēlu – Augustīnu. Daudz vēlāk viņš pats atzina, ka māte viņu dzemdējusi divas reizes. Tomēr otrā „dzemdēšana” prasīja no Monikas ilgu gadu garīgas cīņas, skumju, asaru un nenogurstošas lūgšanas. Augustīna jaunības gadi bija mātei pilni sāpju un ciešanu. Viņas dēls dzīvoja tukšu dzīvi, kas bija saistīta ar izpriecām, izlaidību, kaislību apmierināšanu un baudas meklēšanu. Viņš arī saistījās ar sievieti, ar kuru daudzus gadus dzīvoja bez laulības. Augustīns attālinājās no Dieva un pievienojās kādai tā laika reliģiskai sektai. Šī iemesla dēļ Monika vadīja dienas lūgšanās, izlūdzot no Dieva atgriešanās žēlastību savam dēlam un pilnībā paļaujoties, ka viņas dēls beidzot atradīs ceļu pie Tēva.
Kāds bīskaps sarunā ar Moniku, kura pastāstīja viņam par savu ciešanu iemeslu, teica: „Māte, es esmu pārliecināts, ka tik daudzu tavu asaru dēļ, dēls atgriezīsies pie Dieva.” Tā tas arī notika.
386. gada augustā Augustīns pēkšņi izdzirdēja it kā bērna balsi, kurš, dziedot, bieži atkārtoja vārdus: „Ņem un lasi! Ņem un lasi!” Viņš paņēma Svētos Rakstus, atvēra un klusībā izlasīja rindkopu, kurai pirmajai uzdūrās viņa acis: „Dzīvosim tā, kā tas dienā piederas, nevis dzīrošanā un skurbumā, baudkārē un izlaidībā, ķildās un skaudībā, bet tērpieties Kungā Jēzū Kristū, un lai jūs nepārņem rūpes par miesīgo” (Rom 13,13-14). Šī teikuma iespaidā Augustīns izdzīvoja garīgo atgriešanos, pēc kuras tik ļoti ilgojās viņa māte.
Atgriezies Augustīns atteicās no visiem līdzšinējiem dzīves plāniem un 33 gadu vecumā pieņēma Kristības sakramentu, kuru viņam piešķīra svētais Ambrozijs. Monika mira laimīga, ka piepildījās viņas vislielākās cerības. Īsi pirms nāves sarunā ar Augustīnu viņa teica: „Dēls, mani šajā dzīvē vairs neiepriecinās nekas. [...] Bija tikai viens iemesls, kādēļ vēl gribēju šai saulē nedaudz uzkavēties – pirms mirstu ieraudzīt tevi kā katolisku kristieti. Mans Kungs man to ir pa pilnam sniedzis, ļāvis ieraudzīt tevi kā Viņa kalpu, kas arī nicina šīs zemes laimi.” (Atzīšanās, IX,10,26)
Monika mums ir pacietīgas un neatlaidīgas ticības, kā arī nenogurstošas lūgšanas piemērs. Viņas kristīgās dzīves liecība ir pierādījums, ka ikkatra asara un lūgšanas nopūta kļūst par iesētu sēklu, kas agri vai vēlu nesīs bagātīgu ražu. Tieši viņas patiesā mīlestība, uzupurēšanās un lielā cerība uz dēla atgriešanos pārveidoja Augustīna dzīvi, kurš vēlāk liecināja: „Ak, Dievs, Tavas rokas Tavas klātbūtnes noslēpumā neatstāja manu dvēseli laikā, kad dienu un nakti Tu saņēmi manas mātes asaru upuri, kura raudāja manis dēļ.” Labais Dievs pieņēma Monikas asaras un uzupurēšanos un izpildīja viņas lūgumus daudz lielākā mērā, nekā viņa cerēja. Viņas dēls ne tikai atrada Dievu, ne tikai pieņēma kristību, bet arī kļuva par priesteri, bīskapu un vēlāk par Baznīcas doktoru.
Monika māca arī mātes, kuru bērni zaudējuši ticību Dievam, attālinājušies no Baznīcas vai dzīvo bez laulības, ka ar pacietīgu mīlestību un stipru ticību viņas ir spējīgas pārveidot savu bērnu sirdis. Viņa arī māca, ka mātēm nedrīkstētu būt vienaldzīga viņu bērnu ticība, ka to vajag sargāt, attīstīt un kopt. Svētā Monika visām mātēm, kuru bērni dzīvē ir garīgi nomaldījušies, sniedz cerību, ka reiz arī viņu dēls vai meita atgriezīsies pie Dieva tāpat kā svētais Augustīns.
Cik daudz grūtību arī šodien ir savstarpējās attiecībās ģimenēs un cik daudzas mātes skumst, ka viņu bērni izvēlas maldīgus ceļus! Monika, gudrā un ticībā stiprā sieviete, aicina viņas nezaudēt cerību, bet turpināt sievas un mātes sūtību, saglabājot nesatricināmu uzticību Dievam un neatlaidīgi paliekot lūgšanā.
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
