Daugavpils novada Vecsalienas pagasta viensētā „Vairogi”, kura atrodas blakus Rudinišķu ciemam, dzīvo kaķis, kurš pēc savas saimnieces nāves sētā palicis viens. Visi pašreizējo īpašnieku centieni paņemt ūsaini uz pilsētu bijuši veltīgi. Turklāt kaķis bija sadraudzējies ar lapsu un pavadījis tās sabiedrībā vairākus mēnešus.
Pārcelties uz pilsētu? Nemūžam!
Šo patieso stāstu, kurš ļoti atgādina populārās tautas pasakas par lapsu un kaķi sižetu, pavēstīja tagadējie „Vairogu” saimnieki. Atšķirība ir tikai tā, ka pasakā, pēc kuras motīviem ir uzņemta animācijas filma, kaķi, kurš bija kļuvis lieks, paši saimnieki aiznesa uz mežu, kur to „savāca” viltīgā lapsa un izmantoja savtīgās interesēs.
Šī raksta varoni sauc Jegors, dažkārt, iespējams, saskanīgo vārdu dēļ, viņu dēvē par Igoru. Taču mincis uz dažādajiem vārdiem reaģē vienlīdz atsaucīgi. No skata – kaķis kā jau kaķis: bezšķirnes, bet ļoti skaists, labi barots. Kažoks divkrāsains – melnbalti iesirms, spīdīgs. Vārdu sakot – viss pūkainā četrkājaiņa izskats un, jo īpaši purniņš, pauž apmierinātību ar dzīvi.
Jegora saimniece Jevgeņija Ivanova nomira 2013. gadā, atstājot kaķi sava dēla Vladimira un viņa dzīvesbiedres Fainas, kuri dzīvo Daugavpilī, aizgādnībā. Vladimirs nav pametis dzimtās mājas – regulāri brauc uz turieni, kopj dārzu, remontē un uztur pienācīgā kārtībā māju un saimniecības ēkas. Tā ir vasarā, savukārt ziemā, īpaši tad, ja tā ir barga un sniegota, tikt uz viensētu ar automašīnu nav tik vienkārši. Varētu jau nebraukt, taču tur mitinās Jegors, un viņš ir jāpabaro. Sākumā dzīvesbiedri gribēja paņemt kaķi uz pilsētu – iesēdināja automašīnā un devās ceļā. Taču vēl nebija paspējuši necik tālu tikt, kad kaķis sāka skaļi ņaudēt un rūkt, skrāpēties un pat kost. „Viņš mūs gandrīz nesaskrāpēja skrandās – mazs, bet tik nešpetns dzīvnieks. Ārdījās mašīnā. Acīmredzot juta, ka viņu ved projām no dzimtās vietas – šeit Jegors ir pieradis un uzskata sevi par apkaimes saimnieku. Un kas gan viņš būs pilsētā? Tāds pats kā desmitiem citu viņa ciltsbrāļu, kuri nīkst pagalmā. Turklāt kaķis ļoti skumst pēc savas bijušās saimnieces, manas vīramātes tantes Žeņas. Gribot negribot nācās viņu atstāt viensētā,” stāsta Faina.
Tā Jegors palika dzīvot laukos un staigāja, kur pašam tīk. Ūsainajam mājas sargam nebija grūti sagādāt sev barību, jo viņš mācēja ķert peles, dažkārt nožmiedza kādu putniņu vai citu sīku dzīvnieciņu, taču tas bija epizodiski, -- regulāri viņu piebaro Faina un Vladimirs. Vasarā viņi brauc uz „Vairogiem” reizi nedēļā, bet ziemā – divreiz mēnesī, atvedot Jegoram pamatīgas barības rezerves, lai mincis neciestu badu.
Savu viensētu un tuvējo teritoriju Jegors sargā pa īstam – aizbiedē citus kaķus, kuri nejauši ieklīduši viņa teritorijā, šad tad ir drosmīgi dzinis projām arī klaiņojošos suņus.
Rakstura ziņā Jegors nemaz nav līdzīgs saviem ūsainajiem ciltsbrāļiem – iztiek bez maigošanās ar cilvēkiem, klēpī neprasās, savas jūtas pret saimniekiem izrāda atturīgi, ir neatkarīgs un lepns, dod priekšroku vienpaša dzīvesveidam. Arī komforta ziņā Jegors nav prasīgs un dzīvo pieticīgi. Gan ziemā, gan vasarā viņam pietiek ar to, ka var apmesties šķūnī, tukšajā kūtī vai suņa būdā.
Ciemos pie lapsas
Reiz saimnieki pāris simtu metru attālumā no mājas ieraudzīja lapsu, kura, visdrīzāk, mitinājās tuvējā meža masīvā un bija devusies izlūkot, kur atrast ko ēdamu. Tā rudaste sāka regulāri nākt „ciemos”. Jegors jau sen bija izrādījis interesi par lapsu, un reiz viņš devās pie tās. „Dzīvnieki kādu laiku pasēdēja drošā attālumā, itin kā vērtējot viens otru. Pēc pusstundas lapsa atgriezās mežā, acīmredzot, Jegors viņu īpaši neieinteresēja. Taču pārsteidza tas, ka kaķis drosmīgi sekoja lapsai. Un tā viņš pazuda uz pusgadu – ne ziņas, ne miņas par mūsu kaķi. Nav arī zināms, kā viņam tur klājās. Mēs domājam, ka Jegors dzīvoja lapsas alā,” stāsta Faina. Šādu minējumu viņa izteica tāpēc, ka Jegors kopā ar lapsu periodiski bija redzams tīrumā, cik vien tālu varēja no viensētas saskatīt. Turklāt kaķis nevarēja dzīvot mežā vienatnē, jo, bada dzīts, viņš atgrieztos viensētā, kur vienmēr bija pilna barības bļoda.
Dažkārt kaķi mēdz apstaigāt svešas viensētas, meklējot sev draugus vai draudzenes, taču pēcāk vienmēr atgriežas mājās. „Mēs iztaujājām kaimiņus un paziņas, vai pie viņiem nav manīts mūsu Jegors, taču viņa pēdu nekur nebija. Gluži kā akā iekritis. Viens bija skaidrs – lapsa aizvedusi neceļos…” šādu minējumu pauž saimnieki. Kādu reizi, aizgājuši uz mežu sēnēs, viņi uzgāja lapsas alu, no kuras izskrēja Jegors un nozuda mežā. Uz saucieniem viņš nekādi nereaģēja. Acīmredzot, romantiskā dzīvošana ar lapsu tobrīd viņu vilināja vairāk nekā pārtikusī dzīve viensētā.
Visdrīzāk, visu šo laiku kaķis kopā ar draudzeni mitinājās viņas apartamentos – alā. Un, ja tā tik tiešām bija, kā savvaļas un mājdzīvnieks dalīja ēdienu un mitekli? Savā ziņā tas ir unikāls gadījums, jo lapsa bez īpašas piepūles varēja kaķi nokost – tas nav nekāds retums.
Rudastei nevarēja būt arī nekāda labuma no Jegora, jo kaķa medīšanas prasmes nekādi nevar salīdzināt ar lapsas izveicību barības gādāšanā. Jegoram nebija pa spēkam noķert zaķi vai citu medījumu, bet no pelēm, kurmjiem vai vardēm divi dzīvnieki iztikt nevarēja. Visdrīzāk, lapsa baroja savu īrnieku – dalīja ar viņu medījumu – zaķus, putnus utt.
Jegora saimnieki pieļauj vēl vienu versiju, kāpēc Jegors aizgāja no lapsas. „Iespējams, lapsai uzradās draugs, bet pēc tam – arī mazuļi, tāpēc mūsu Jegoram tur vairs nebija ko darīt, un viņš labprātīgi pameta lapsas ģimeni. Varbūt, viņu kā liekēdi vienkārši padzina no alas,” prāto dzīvesbiedri Ivanovi.
Kaķis atgriezās savā pastāvīgajā dzīvesvietā, turklāt nebija nedz uzbarojies, nedz izkāmējis. Ja vien viņš prastu izstāstīt, kā un kur pavadījis laiku, taptu aizraujošs stāsts. Taču Jegors, diemžēl, klusē.
Tagad viņš atkal dzīvo viensētā un modri sargā savu teritoriju. Dažādi piedzīvojumi kaķi vairs neinteresē. Jegora bijušajai draudzenei ir sava dzīve savvaļā mežā, bet mūsu vēstījuma varonim – sava. Un saimnieki ir priecīgi, atkal satiekot viensētā savu mīluli.
