Mēdz teikt, ka maize ir visa pamatā. Tāpēc labības pļauja, kas pašlaik rit pilnā sparā, ikvienam zemniekam, neatkarīgi no apsaimniekotās lauksaimniecības zemes platības, tiek uzskatīta par vasaras svarīgāko darbu. No graudaugu ražas ir atkarīga gan zemnieka labklājība un lopu ražīgums, kā arī, kas ir tikpat svarīgi, -- maizes sortimenta dažādība veikalu plauktos.
Graudaugu novākšana rit raiti
Latgales un Daugavpils novada tīrumos rūc kombaini, hektāru pēc hektāra atstājot aiz sevis nopļautus ziemas kviešu, rudzu un auzu laukus. Mašīnas un traktori ar piekabēm, kuras līdz malām pilnas ar graudiem, dodas uz labības pieņemšanas punktiem un saimnieku apcirkņiem, kur tie tiks uzglabāti un vēlāk pārstrādāti miltos. Savukārt zemnieki līdz vēlam vakaram strādā tīrumos, lai labība tiktu novākta laikus.
Valērija Baranovska saimniecībā „Vanagi 1” (Daugavpils novada Vecsalienas pagasts) ir trīspadsmit slaucamas govis, kurām vispiemērotākā ir kompleksā lopbarība. Tāpēc zemnieks sajauc dažādu graudaugu kultūru miltus, jo uzskata, ka tādējādi brūnaļas saņem pilnvērtīgu un vitamīniem bagātu barību. Šis maisījums tiek izbarots divreiz dienā – trīs kilogrami rītā un vakarā.
Šogad V. Baranovskis graudaugiem – kviešiem, rudziem, miežiem un auzām – bija atvēlējis desmit hektārus. Visa novāktā labība ir paredzēta tikai savas saimniecības vajadzībām: „Ņemot vērā visai untumainos laika apstākļus – lietu un karstumu, var uzskatīt, ka šajā sezonā padevusies laba graudaugu raža. Manai saimniecībai ziemai pietiks. Taču vislielākās problēmas sagādā kombaina un citas tehnikas sagatavošana, taču mēs tikām galā. Ja tehnika pieviltu, kvalitatīva un operatīva ražas novākšana nebūtu iespējama. Tiktu zaudēts laiks un saimniecība ciestu zaudējumus.”
Piemājas saimniecības īpašnieks Daugavpils novada Salienas pagasta Faļtopos Mihails Kusanovs pirms atbildīgajiem darbiem bija apslimis. Viņa vietā pie kombaina stūres sēdās dēls Aleksejs, uz kura pleciem nu gūlās gan rūpes par vecāku, gan savu zemnieku saimniecību, jo arī tur bija jāpļauj labība, un Aleksejs lieliski tika galā ar visiem darbiem.
Mihails pastāstīja, ka kopumā ar graudaugiem bija apsēti aptuveni 50 hektāri, jau ir novākti 18 ha ziemas kviešu. Tagad savu kārtu gaida auzas un vasaras kvieši.
Daļu labības Mihails plāno atstāt savas saimniecības vajadzībām, bet pārējo pārdot: „Kviešu tonnas cena ir atkarīga no valūtu kursa, taču vidēji maksā aptuveni 200 eiro. Tā ir gana laba peļņa un samaksa par manu darbu.”
Vienkāršāk ir nopirkt
Daži saimnieki pērk graudus saviem mājlopiem, jo tas ir daudz vienkāršāk nekā pašiem audzēt šo lauksaimniecības produkciju. Šādi rīkojas Latgalē un arī Latvijā pazīstamais aitkopis Grigorijs Kucins (Daugavpils novada Vecsalienas pagasta Kirilišku ciems), kurš audzē elitāras aitu šķirnes. Agrāk viņš sēja graudaugus aptuveni desmit hektāru platībā, taču ar laiku secināja, ka pirkt graudus ir izdevīgāk: „Manā saimniecībā kopā ar jēriem ir aptuveni 300 aitas. Atšķirībā no liellopiem, kuru barošanai vajag daudz miltu, mana ganāmpulka aitām ziemai nepieciešamas vien 5—6 tonnas graudu. Vai ir vērts tērēt laiku un līdzekļus šādiem sīkumiem? Man galvenais ir gaļas ražošana.”
Turklāt situāciju sarežģī tas, ka Grigorijam, kura produkcija tiek eksportēta uz daudzām Eiropas valstīm, kur ir augstas kvalitātes prasības – aitas gaļai ir jābūt ekoloģiskai, graudi jāiegādājas tikai bioloģiskajās saimniecībās. Viņš tā arī dara, taču piebilst, ka dažas lielas agrofirmas, dzenoties pēc „garā rubļa”, bez žēlastības indē ar ķīmiju Latvijas laukus: „Kur gan tas redzēts, ka labībā neaug rudzupuķes u.c., kā tas bija agrāk. Tagad, pēc apstrādes ar ķimikālijām, itin visur -- tikai dzeltena labības siena. Nav manāmas pat bites!”
Grigorija aktualizētajai tēmai jāveltī īpaša uzmanība. Interesanti, ka „saindētie” lauki Latgalē atrodas blakus bioloģiskajām saimniecībām, kurām visu līmeņu ierēdņi un inspektori izvirza visaugstākās Eiropas Savienībā noteiktās prasības. Ja tās netiek pildītas, seko sods u.tml., bet, tajā pat laikā, tiek pievērtas acis uz to saimniecību darbību, kuru īpašniekiem ātra peļņa ir svarīgāka par tīru vidi un dzimtā novada dabas saglabāšanu.
Otrais zelts
Daugavpils novada Vecsalienas pagasta zemnieku saimniecībā „Červonka 98” Anatolijs Zabazlajevs kopj 32 liellopus, tā orientēta uz gaļas ražošanu. Jaunajam un enerģiskajam zemniekam pieder pussimts hektāru, tostarp graudaugiem atvēlēti astoņi hektāri.
Anatolijs savu kombainu veikli vadīja pa tīrumu, bunkurs ātri vien bija pilns un tika izbērts traktora piekabē: „Ar auzu ražu esmu apmierināts – no viena hektāra ievācu divas tonnas – šai kultūrai tā ir laba raža. Kopumā ražas novākšana rit pēc plāna, un tas priecē. Arī laika apstākļi ir labi.” Jāpiebilst, ka Anatolijam ir bioloģiskā saimniecība.
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Daugavpils biroja vadītājs Guntars Melnis augstu novērtēja labības pļaujas kvalitāti un lielisko ražu (tā ir viena no labākajām pēdējos gados). Viņš pastāstīja, ka reģionā dažās saimniecībās no hektāra nokultas aptuveni10 tonnas ziemas kviešu, ir arī rekordisti – 11 tonnas, taču vidējais rādītājs ir 7—8 tonnas – to var uzskatīt par labu rezultātu: „Pateicoties labajiem laika apstākļiem, ziemāji novākti laikus. Nu jau zemnieki drīzumā pabeigs arī vasarāju pļauju. Ceru, ka arī šiem darbiem nekas netraucēs. Tādējādi tīrumos paliks tikai rapsis, kurš tiks pļauts septembrī. Pašlaik zemnieki pārstrādā graudus, ved tos nodot.”
G. Melnis uzsvēra, ka labības pļauja rit pēc plāna, bez steigas un „raušanas”. Katrs graudu ražotājs piegādā savu produkciju firmai, ar kuru noslēgts līgums. „Šādai sadarbībai var būt dažādi nosacījumi. Daži zemnieki pārdod graudus, lai saņemtu naudu, citi izmanto barteri – „maksā” ar labību par pavasarī piešķirtajām ķimikālijām, minerālmēslojumu vai sēklām. Taču, jebkurā gadījumā, labība – tā ir maize un nauda, vārdu sakot – mūsu otrais zelts,” uzsvēra Guntars Melnis.
