Bebrenes vecajās dzirnavās (Ilūkstes novads) graudi jau sen vairs netiek malti, taču tajās joprojām pulcējas radoši un darbīgi cilvēki. Apsaimniekojamās teritorijas pārzine Anita Daģe pastāstīja avīzes „Latgales Laiks” reportierei dzirnavu vēsturi, kā arī informēja par to, kas šeit notiek mūsdienās.
Dzirnavas klētī
Bebrenes muižas apbūves teritorijas ciešā tuvumā, turpat pie muižas mūra žoga ir saglabājusies dzirnavu ēka ar dzirnavnieka dzīvojamo māju blakus. Dzirnavas ierīkotas bijušajā magazīnas klētī, kura celta 1836. gadā. Klēts par dzirnavām pārtaisīta 1928. gadā, dzirnavas atvēris Indriķis Stukuls. Dzirnavas tikušas darbinātas ar 2 sūcgāzes motoriem (110 zirgspēki), darbojušies valči, grūbu gaņģi, vilnas un koku apstrādāšanas mašīnas. Dzirnavas ražojušas arī elektrību ciemata vajadzībām.
Balto kaķu dzirnavas
Indriķis Stukuls dzīvoja mājā blakus dzirnavām. Šī koka māja ir saglabājusies līdz mūsdienām, tai ir arhitektūras pieminekļa statuss, turklāt Latvijā ir saglabājušās vien dažas šādas ēkas. Indriķis Stukulis izturējies pret saviem klientiem ar cieņu. Kamēr tika malti graudi, atbraucējiem piedāvāja nobaudīt tēju, cienastu, palasīt jaunākos žurnālus. Savukārt, ja klients bija ieradies no tālienes, viņš varēja pārnakšņot pie saimnieka. Indriķim patika dzīvnieki, jo īpaši tad, ja no tiem bija labums, jo, kā zināms, dzirnavās, kur ir daudz labības, dodas ne tikai klienti, bet arī visas apkaimes peles. Tāpēc Bebrenes dzirnavās dzīvoja kaķi, kuri palīdzēja tikt galā ar nelūgtajām viešņām. Kaķiem bija atļauts staigāt pa dzirnavām, turklāt jebkurā diennakts laikā. Cilvēki stāstījuši, ka šie kaķi bijuši balti – vai nu saimnieks speciāli izvēlējies peļu junkurus ar baltu kažoku, vai arī tie bija noputējuši ar miltiem. Vietējie iedzīvotāji runā, ka arī tagad var redzēt, kā dzirnavās skraida balti kaķi, -- gluži kā baltas žiglas ēnas, bet, kad jāaizver durvis, neviens kaķis nav atrodams. Viens no minčiem dažkārt pienāk tuvāk, un tad ātri pazūd. Runā, ka tas ir Indriķa mīļākā kaķa rēgs. Tāpēc, ja ieraudzīsiet baltu kaķi, nebīstieties un nemeklējiet to – neatradīsiet.
Radošs gars cauri gadsimtiem
Indriķis Stukuls (1869—1932) bija daudzpusīga personība, sabiedrisks un uzņēmīgs cilvēks – par viņu zināja pat Rīgā. Pie viņa brauca ciemos sabiedriskie darbinieki un radoši cilvēki. Rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš, dzejnieks Antons Austriņš rakstījuši savos literārajos darbos gan par dzirnavām, gan vietējiem iedzīvotājiem, kā arī makšķerēšanu Ilzes ezerā. Savukārt mākslinieks Oto Pladers gleznojis vietējās ainavas.
Kad vietējā pašvaldība nolēma izveidot Bebrenē amatniecības un vēstures centru, izrādījās, ka veco dzirnavu ēka ir vispiemērotākā vieta šim mērķim. Tika uzrakstīts projekts Eiropas Savienības fondiem, tas tika atbalstīts un drīzumā īstenots, un tagad Bebrenē ar prieku sagaida viesus.
Visijas Linartes darbu izstāde
Lai gan graudus šeit vairs nemaļ, taču joprojām ir jūtama miltu smarža, kā arī saglabāta daļa iekārtu. Tagad dzirnavās tiek rīkotas izstādes, teatralizēti uzvedumi, koncerti, meistarklases, semināri. Pašlaik šeit var apskatīt Bebrenē dzimušās Visijas Linartes darbus. Viņa strādāja par grāmatvedi, bet, kad V. Linarte jau bija aizgājusi pensijā, draudzene uzaicināja viņu uz podnieku darbnīcu, lai Visija izmēģinātu spēkus jaunā jomā. Tā kā laika viņai bija atliku likām, V. Linarte piekrita un kopā ar draudzeni iemēģināja roku jaunā amatā. Tapa pirmais darbs, tad – nākamais, Visijai tas iepatikās, un tā viņa veido brīnišķīgus dažādas formas keramikas traukus līdz pat šai dienai. Tagad Visija Linarte darbojas Rīgas KC „Iļģuciems” lietišķās mākslas studijā. Viņa bieži ciemojas Bebrenē – šeit ir Visijas mājas, viņas koptās puķes. Viņa pati pļauj zāli un skalda malku ziemai.
Savukārt 11. septembrī ir ieplānots dzejas vakars, kurā piedalīsies vietējie autori. Pasākums norisināsies romantiskā gaisotnē – sveču gaismā. Organizatori aicina visus interesentus gremdēties veco dzirnavu radošajā gaisotnē, kuras mūsdienās ir kļuvušas par kultūras centru.
