Lielākā daudzfunkcionālā sabiedriskā ēka Daugavpilī ir Vienības nams. Savu mājvietu te – pašā pilsētas sirdī, atradušas vairākas sabiedriskās un kultūras iestādes, tostarp arī pilsētas domes iestāde “Latviešu kultūras centrs”, kuras juridiskais nosaukums ar Daugavpils domes lēmumu no 1. septembra tiek mainīts uz “Vienības nams”.
20. gadsimta sākumā Daugavpils kļuva par nozīmīgu rūpniecības centru. Pilsētas ekonomiskā labklājība uzplauka, un kultūras dzīve īpaši attīstījās pēc neatkarīgās Latvijas Republikas dibināšanas. Jau tolaik pilsētas iedzīvotāju sastāvs bija daudznacionāls – te dzīvoja latvieši, ebreji, poļi, krievi, baltkrievi un citu tautību pārstāvji. Pilsētā bija vairāk nekā 600 nelielu rūpniecības uzņēmumu. 20. gadsimta divdesmitajos gados tika atvērts skolotāju institūts, Latgales tautas konservatorija, arodskola “Saule”. Aizsākoties Ulmaņlaikam raksturīgajai monumentālajai celtniecībai, 1935. gadā Daugavas krastos esošo Daugavpili un Grīvu savienoja Vienības tilts, bet 1937. gadā Daugavpils pilsētas centra ainavu veidoja daudzfunkcionāla monumentālā celtne – Vienības nams.
Vēl 1934. gada 17. augustā toreizējais Latvijas Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, uzrunājot Daugavpils iedzīvotājus teica: “Sākat par Daugavpili domāt citādi! Nedomājiet par Daugavpili kā mazu sīku vietiņu. Mācieties no jauna atzīt, kāda Daugavpilij bijusi nozīme kopš seniem laikiem.” Uz šādas daudzfunkcionālās celtnes nepieciešamību tolaik norādīja Daugavpils Latviešu biedrība, kuras pārstāvji lūdza Valsts prezidenta atbalstu ēkas būvniecībai. Kārļa Ulmaņa atbilde bija ļoti īsa un skaidra: “Uz šī laukuma pacelsies Vienības nams!”
Īsi pēc tam nama celtniecībai no pilsētas valdes tiek iegādāts zemes gabals 7000 kvadrātmetru platībā. Vienības namu projektēja arhitekts Verners Vitands, apvienojot labākās neoklasicisma un funkcionālisma arhitektūras stilu iezīmes. Paralēli racionālam telpu plānojumam tika radīti monumentāli ārskati. Par būves saimniecisko vadītāju tika iecelts Daugavpils Latviešu biedrības priekšnieks, Daugavpils apgabaltiesas priekšsēdētājs Aleksandrs Kociņš.
Vienības nama pamatakmens likts 1936. gada 15. maijā. Tolaik Vienības dienā Daugavpilī ražotās lidmašīnas “Kaija” un “Vanags” virs pilsētas veica aeronautikas paraugdemonstrējumus. Pilsētas ielās izgāja armijas parāde. Savukārt, vakarā par godu Vienības nama pamatakmens ielikšanai uzgavilēja vairāk nekā 2000 pirmās Daugavpils dziesmu dienas koristi. Uzrunājot klātesošos, Latvijas Republikas Ministru prezidenta biedrs Marģers Skujenieks uzsvēra: “Šis nams piepildīs Daugavpils latviešu lolojumu un būs īsta tautas pils, kas palīdzēs nostiprināt mūsu valsti un sabiedrisko dzīvi. Lai tas paceļas par godu daugavpiliešu vienotiem spēkiem un mūsu atjaunotajai Latvijai!”
Līdzekļus ēkas celtniecībai Daugavpils Latviešu biedrība nodrošināja no valsts sniegtā aizdevuma, kā arī no ziedojumiem. Līdz ar nama celtniecību strauji sāka augt biedru un ziedotāju skaits. Pirmais ar ziedojumiem nodrošināt Vienības nama celtniecību aicināja Zemgales divīzijas komandieris Žanis Bahs. Savukārt Valsts prezidents Kārlis Ulmanis rādīja ziedošanas priekšzīmi. Pēc Vienības nama celtniecības finanšu plāna apstiprināšanas Ministru kabinetā Kārlis Ulmanis solīja būvdarbus uzsākt pēc iespējas ātrāk, norādot: “Šis nams būs staltākā celtne mūsu zemes austrumu daļā un stāvēs otrā vietā Latvijā pēc sava lieluma un monumentālā iespaida.”
Kopējās ēka celtniecības izmaksas sasniedz 3 000 000 latu. Finansiālu atbalstu sniedza uzņēmumi, pilsētas valde, zemnieki, karavīri, Latviešu biedrības pārstāvji, pilsētas ebreji, poļi un krievi. Akciju sabiedrība “Kalkūni” nama celtniecības nolūkam uzdāvināja 10 000 sarkano ķieģeļu. Ziedoja arī apkārtējo pagastu valdes. Šajā nacionālā pacēluma laikā svarīgāka par naudu bija ticība, ka kopējais mērķis vienos pilsētas iedzīvotājus.
Vienības nams tika uzcelts rekordīsā laikā. Celtniecības darbi tika uzsākti 1936. gadā, bet 1937. gada 19. decembrī grandiozā būve tika atklāta un iesvētīta. Daudzfunkcionālajā ēka ātri vien kļuva par pilsētas sabiedriskās un kultūras dzīves simbolu. Pirmo reizi ieraugot Vienības namu 1939. gadā, rakstniece Elīna Zālīte teica: “Droši var teikt, ka otra tāda nama nav visā Latvijā, un pat ārzemju lielākajās pilsētās tādus negadās redzēt. Cilvēks varētu nodzīvot mēnešus, neizspēris kāju no šī nama, un visas viņa garīgās un miesīgās prasības tiks apmierinātas.”
Plašajās Vienības nama telpās darbojās Latviešu biedrības kluba telpas un dzīvokļi, teātris, Latvijas kredītbanka, Armijas ekonomiskais veikals, peldbaseins, restorāns un citas funkcionālas telpas. Vienības namā tika iekārtots arī īpašs kabinets Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim, kurš solījies regulāri apmeklēt Daugavpili, lai klātienē uzklausītu vietējo iedzīvotāju vajadzības un ieteikumus vietējās dzīves uzlabošanai.
1940. gada jūnijā izdotajā Rūdolfa Rītiņa bukletā teikts: “450 ēkas istabu, zāļu un vestibilu platība ir 3 hektāri. Celtnieki sienās, grīdās un grieztos iestrādājuši 90 vagonus cementa. 12 kilometru garumā stiepjas ūdensvadi, bet 80 kilometru garumā – elektrības vadi. Uzstādītas modernākās, tajā skaitā Daugavpilī ražotās ventilācijas ūdensapgādes un elektriskās iekārtas.” Žurnāla “Atpūta” 1937. gada 31. decembra numurā rakstīts: “Jaunceltais Vienības nams ir staltākā celtne Daugavpilī. Lieliskās telpas iekārtotas ar labu gaumi un praktisku saprātu.” Savukārt Kara ministrs, ģenerālis Jānis Balodis uzsvēra: “Vienības nams ir un būs cietoksnis latvju mūžīgam garam Austrumlatvijā.”
Arī šodien Daugavpils kultūras dzīve lielākoties koncentrējas Vienības namā. Te joprojām mājo Daugavpils Teātris un Daugavpils Latviešu biedrība. Savu mājvietu te radusi Latgales Centrālā bibliotēka (LCB), Šmakovkas muzejs, A/S “Swedbank”, jaunizveidotais LCB Ģimenes digitālo aktivitāšu centrs un Tradīciju māja, kā arī Latviešu kultūras centrs, kas no 1. septembra tiek pārdēvēts par Vienības namu.
Vienības nams Daugavpilī joprojām pilda savu vēsturisko misiju, vienojot pilsētas daudznacionālo un dažādo sabiedrību, un bagātina kultūras dzīvi.
