Mūsdienās vairums vīriešu ir nodarbināti ar milzum daudz, viņuprāt, svarīgām lietām, bet bieži aizmirst, ka viņu galvenais uzdevums ir būt mīlošam un atbildīgam vīram un tēvam. Par šo problēmu grāmatā „Ir vērts būt tēvam” runā tās autors Jaceks Puļikovskis, vīrs un triju bērnu tēvs: „Vīra un tēva loma – tā ir manas dzīves vissvarīgākā karjera. Es ne tuvu neesmu ideāls, man vēl daudz pie kā jāstrādā, un šī darba droši vien pietiks visam mūžam.”
Vārds tēvs patiesībā ir atslēgas vārds mūsu dzīvei, jo kādas ir bijušas mūsu attiecības ar miesīgo tēvu, tāda arī būs mūsu attieksme pret sevi, pret līdzcilvēkiem un arī Dievu. Tēvs sniedz paraugu savam dēlam un meitai, kā jāattiecas pret sievieti, ģimenes locekļiem, vienaudžiem, kolēģiem, mājas pienākumiem, darbu un arī pret autoritātēm, reliģiju un Dievu.
Vispirms daži vārdi par mātes maigo un nesavtīgo mīlestību. Vēl būdams mātes klēpī, bērns saņem emocionālo siltumu un mīlestību. Pēc piedzimšanas māte viņu baro ar krūti, tomēr tā nav tikai barošana, tā ir mīlestības dāvāšana. Bez tās mazulis nespēj normāli attīstīties. Māte māca bērnam mīlēt, uzticēties, būt maigam, līdzjūtīgam, kā arī ar savu klātbūtni rada mājīgu un sirsnīgu atmosfēru ģimenē. Bērns ir atkarīgs no mātes. Tas ir dabiski, jo visu laiku ir kopā ar viņu. Taču, ja bērns paliek tikai ar māti, kura savā labestībā grib visu dot bērnam, viņš ātri nonāk dažādās atkarībās, tādēļ bērnam ir nepieciešama tēva mīlestība, kas māca būt neatkarīgam un patstāvīgam. Tēvam ir ļoti liela nozīme bērna dzīvē. Meitene kļūst par sevi cienošu sievieti, ja viņai ir dziļas attiecības ar tēvu. Zēns kļūst par īstu vīrieti, pateicoties tēvam.
Angļi mēdz teikt, ka audzināšanā ir svarīgi trīs „T”: Time. Talk. Touch. (Laiks, sarunas, pieskārieni).
Pirmkārt, laiks. Mīlestības attiecībām ir nepieciešams laiks – laiks, lai sarunātos, lai viens otru bez steigas samīļotu, lai dalītos ar savām pārdomām, idejām un plāniem, lai viens otru uzklausītu, ielūkotos otra acīs, lai novērtētu, lai stiprinātu savstarpējās attiecības. Vispirms vecāki māca bērnu runāt, bet pēc tam viņiem jāmācās bērnu uzklausīt. Vecāki, vai jūs zināt, kāpēc jūsu dēls vai meita bieži nerātni uzvedas? Lai pievērstu jūsu uzmanību un, lai piespiestu jūs veltīt viņam laiku. Pajautāsim sev, vai mums ir laiks, ko ziedot sava bērna labā, lai viņu uzklausītu?
Otrkārt, sarunas, pozitīvs vērtējums. Tieši labie vārdi atgādina bērniem to, ka viņi ir mīlēti, pieņemti un ka vistuvākie cilvēki tos atbalsta. Tēvi, vai jūs zināt, kāds ir jūsu dēla vislielākais noslēpums? Ja pavērosim, kādus stāstus zēniem patīk lasīt, tad atklāsim, ka tie lielākoties ir par cīņām, pārbaudījumiem un bīstamām situācijām. Ikviens zēns grib būt varonis, viņš ilgojas būt stiprs un drošsirdīgs. Darot dažādas lietas, puiši cenšas uz citiem atstāt iespaidu, viņi grib tikt novērtēti un uzslavēti. Zēni grib zināt: „Vai man piemīt tieši tādas īpašības, kādas ir nepieciešamas īstam vīrietim? Vai esmu stiprs, drosmīgs, gudrs?” Ikviens zēns gaida atbildi uz šiem jautājumiem un gaida to tieši no sava tēva.
Tēvi, vai jūs zināt, kāds ir jūsu meitas noslēpums? Iedodiet meitenēm somu ar apģērbiem vai mammas rotaslietas un viņas stundām ilgi spēlēs princeses vai filmu zvaigznes un darīs visu, lai izskatītos skaistas. Tas spilgti liecina par to, ka ikviena meitene grib zināt: „Vai es esmu skaista? Vai esmu mīlestības vērta?” Un, protams, ka viņa gaida, lai uz šiem jautājumiem atbildētu vispirms jau tētis. Tēva uzdevums ir palīdzēt meitai atklāt savu sievišķību un skaistumu. Tikai vīrieša klātbūtnē pelnrušķīte var kļūt par skaistu princesi.
Vecāki, vai jūs zināt, ka tad, ja jūsu dēls vai meita nesaņems pozitīvu vērtējumu ģimenē, tad meklēs to pie saviem vienaudžiem, kā mēdz sacīt, uz ielas? Taču draugi viņus uzslavēs, kad tie iedzers alkoholu, uzpīpēs zālīti, lietos narkotikas utt. Pajautāsim sev, vai mēs to apzināmies un vai cenšamies viņus uzslavēt un pozitīvi novērtēt? Bērns, kas bieži dzird pozitīvu vērtējumu, izaug par garīgi stipru cilvēku, kuram ir pareiza savas vērtības apziņa.
Treškārt, pieskārieni. Parasti mazu bērnu bieži samīļo, apskauj, ņem rokās, sēdina klēpī, taču paaudzies dēls vai meita diemžēl nesaņem nepieciešamo ikdienas maiguma devu. Tētis, kas mazo meitu ir nēsājis uz pleciem, ucinājis klēpī, apskāvis, glāstījis un maigi skūpstījis, viņas dzimumgatavības periodā piepeši pārtrauc šos žestus. Zināmā mērā tas ir normāli. Meita kļūst pieaugusi, pret viņu vairs nedrīkst izturēties kā pret bērnu. Tomēr šādu pēkšņu pieskārienu ierobežošanu no tēva puses meitene parasti uztver kā atsvešināšanos, mīlestības liegšanu. Šāda atsvešināšanās no viņai vissvarīgākā vīrieša – tēva – puses bieži vien noved pie tā, ka meitene metas pirmā pretim nākošā puiša apskāvienos. Kaut kur zemapziņā viņai gribas pārliecināties, cik lielā mērā viņa ir pelnījusi mīlestību no vīrieša puses. Protams, tēvam attiecībā pret paaugušos meitu jāatrod jaunus maiguma izpausmes veidus.
Ar dēliem situācija ir līdzīga, kaut gan problēmas būtība ir pavisam cita. Pusaudzis neļaus sevi samīļot, apskaut, noglāstīt. Tas viņam nepiestāv. Taču tajā pašā laikā viņš vēlas saskarsmi ar tēvu. Tēvam jāatrod jaunas pieskārienu formas, lai apmierinātu viņa vajadzību pēc šīs tuvības. Viņš var uzsist dēlam uz pleca, pabužināt viņam matus vai, piemēram, pacīnīties ar savu pusaudzi.
Tēva dienā (13. septembrī) pateiksimies Dievam par mūsu tēviem un lūgsim viņiem Kunga svētību un žēlastību, lai viņi pašaizliedzīgi mīlētu savas sievas un bērnus, un ar lielu atbildību veiktu savus tēva svarīgākos pienākumus.
Nobeigumā vēlos lūgt ikvienu dēlu un meitu – ar mīlestību raugoties savam tētim acīs, pateikt skaistākos vārdus pasaulē: „Tēti, es tevi mīlu!” Esmu pārliecināts, ka viņam tā būs vislabākā dāvana.
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Vecāki saviem bērniem
Mēs devām jums dzīvību, bet nevaram dzīvi nodzīvot jūsu vietā.
Mēs varam jūs mācīt, bet mācīties nāksies jums pašiem.
Mēs varam mīlestībā jums kaut ko ieteikt, bet vadīt jūs nav mūsu ziņā.
Mēs varam jums atvēlēt brīvību, bet atbildība par tās izmantošanu gulsies uz jums.
Mēs varam vest jūs uz baznīcu, bet nevaram piespiest jūs ticēt.
Mēs varam iemācīt jums atšķirt labu no ļauna, bet nevaram jūsu vietā pieņemt lēmumus.
Mēs varam veltīt jums mīlestību, bet nevaram to jums uzspiest.
Mēs varam jums mācīt dalīties ar citiem, bet nevaram padarīt jūs brīvus no patmīlības.
Mēs varam jums mācīt cieņu, bet nevaram pieprasīt no jums godbijību.
Mēs varam jums ieteikt, kā izvēlēties draugus, bet nevaram tos izvēlēties jūsu vietā.
Mēs varam aicināt jūs būt saprātīgiem, bet nevaram jūs piespiest labi uzvesties.
Mēs varam jums stāstīt par alkohola un narkotiku kaitīgumu, bet nevaram teikt „nē” jūsu vietā.
Mēs varam norādīt jums uz augstām virsotnēm, bet nevaram jūsu vietā tās sasniegt.
Mēs varam runāt ar jums par labestību, bet nevaram jūs piespiest būt žēlsirdīgiem.
Mēs varam jūs brīdināt par grēka postu, bet nevaram jūs piespiest iet Dieva ceļu.
Mēs varam jums pateikt, kā kristīgi jādzīvo, bet nevaram jums uzdāvināt mūžīgo dzīvību.
