„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 28. marts
Ceturtdiena
Ginta, Gunda, Gunta
+13.5 °C
apmācies

Putni, kuri netiecas pacelties gaisā

Irbes, ņemot vērā to dzīvesveidu, var uzskatīt par visai neparastiem putniem. Pēc ārējā izskata tās nedaudz atgādina vistas, taču, atšķirībā no šiem mājputniem, irbes prot lidot. Tomēr, neskatoties uz to, tās netiecas pacelties gaisā un labprātāk pavada laiku uz zemes.

Interesantās un savdabīgās nometnieces

Šoreiz runa ir par laukirbēm, kuras apmetušās uz dzīvi mūspusē. Latvijā mītošās laukirbes ir visiem labi zināmā mājas baloža lielumā. Tiesa, kad putns sabozis spalvas, tas izskatās par balodi druknāks, lielāks, kad nav sabozies, – mazāks. Jāpiebilst, ka mātītes augumā un svarā atpaliek no tēviņiem, kuru ķermeņa garums var svārstīties no 28 līdz 35 cm, mātītes – no 25 līdz 30 cm; tēviņš sver 400--500 gramus, mātīte – 300--400 gramus. Abu dzimumu visu vecumu putniem ir relatīvi īsa aste. Arī kāju garums pieticīgs, tomēr tas netraucē laukirbēm būt veiklām, mudīgām tekalētājām. Dzīves ilgums ir no 1 līdz 4 gadiem, savukārt, dzīvojot nebrīvē, laukirbes var sasniegt 20 gadu vecumu.

Laukirbes mājo gan krūmājos, mežmalās, birztalās, aizaugušās laukmalās, gan kultivētās lauksaimniecības teritorijās, aukstajā sezonā – arī apdzīvotu vietu (pat pilsētu) nomalēs. Šie putni pārtiek gan no dzīvnieku, gan augu valsts barības. Visa viņu dzīve aizrit uz zemes, tātad arī barība tiek meklēta, staigājot pa zemi un ar nagiem kašņājoties pa to. Ēdienkartē ietilpstošie dzīvnieki ir daždažādi bezmugurkaulnieki, visupirms, kukaiņi. Tas, protams, siltajā sezonā. Veģetārā ēdienkarte sastāv no zālaugu sulīgajām daļām – asniņiem, pumpuriņiem, lapiņām –, arī saknītēm, augļiem un sēklām (tostarp labības graudiem). Kā jau tas vistveidīgajiem putniem piedien, laukirbes regulāri rij gastrolītus – akmentiņus apēstās barības mehāniskai smalcināšanai. Un, kā jau īsteni vistveidīgie, laukirbes bieži un labprāt peras smiltīs un sausā augsnē.

Tā kā laukirbes ir izteiktas nometnieces – ne tikai nedodas uz siltajām zemēm, bet vispār mīļuprāt nemēdz tālu klejot –, viņu skaits vistiešākajā veidā atkarīgs no dzīves apstākļiem ziemā. Pirmām kārtām no ziemas barguma, kas ietekmē barības un slēptuvju pieejamību. Samērā daudz putnu iet bojā arī atkušņiem bagātās sniegotās ziemās un sniegotos pavasaros ar biežām salnām. Kāpēc tā notiek? Irbes bieži vien pārnakšņo, pa pusei vai pat pilnīgi ierakušās sniegā. Ja pakususi sniega virskārta naktī sasalst, tad… Paši varat iedomāties.

Starp citu, agrāk laukirbe Latvijā bija samērā populārs medību objekts. Turpretim tagad tā ir aizsargājama suga, to aizliegts medīt, aizliegts iznīcināt ligzdošanas vietas.

Perēkli irbes ierīko sausā vietā uz zemes. Izkasa ne īpaši dziļu bedrīti un izklāj to ar sausiem zāles stiebriņiem, salmiņiem. Ligzda ir labi apslēpta augājā; tā var atrasties pļavā, ganībās, āboliņa laukā, sējumos, grāvmalā, krūmājā, retumis pat dārzā. Svarīgi, lai tuvumā būtu ūdens.

Maijā mātīte iedēj perēklī daudzas olas. To skaits atkarīgs no vairākiem faktoriem, tostarp no dējējas vecuma -- jaunākās dēj mazāk (8—15), brieduma gadus sasniegušajām irbēm olu skaits reizēm var pārsniegt pat divus desmitus. Ja izdodas atrast ligzdu, kurā ir vēl vairāk olu, tajā dējušas divas mātītes. Ja olas kaut kāda iemesla dēļ aiziet bojā, putnu pāris veic otro «piegājienu» – gādā atkārtotu dējumu. Perēšanas laiks mazliet pārsniedz trīs nedēļas, perē tikai mātīte. Visi mazuļi izšķiļas gandrīz vienlaikus un ļoti drīz pēc izšķilšanās (nereti – vēl pat īsti neapžuvuši un aplipuši ar olas čaumalas gabaliņiem) dzeltenbrūnie, tumšiem punktiņiem izrotātie pūku kamoliņi steidz pamest ligzdu, lai kopā ar abiem vecākiem dotos pārbaudījumu pilnajā pasaulē. Pirmais pārbaudījums – sameklēt barību, jo ne mamma, ne tētis bērnus no knābja knābī nebaro. Jaunuļi ļoti agri sāk lidot, pareizāk sakot, planēt pa gaisu, – jau aptuveni desmit dienu vecumā. Bet divu nedēļu vecumā viņi jau spēj spurgt, vicinot spārniņus, jo uz tiem paaugušās lidspalvas.

Retā fotogrāfija

Iespējams, ikvienam no mums ir gadījies satikt laukirbes. Putni paceļas spārnos pēkšņi, visi gandrīz vienlaikus, ar spurdzošu troksni. Lidojums nav ilgs: turpat vien – netālu no uzspurgšanas vietas – visi bēgļi pēkšņi maina virzienu un, noplanējuši nelielu pusloku, cits pēc cita «nokrīt» zemē.

Taču nofotografēt šos putnus ir grūti, un šāda izdošanās uzskatāma par lielu veiksmi. Piemēram, šī raksta autoram tas izdevies tikai vienreiz mūžā.

„Grantskalnu” viensēta Daugavpils novada Vecsalienas pagastā atrodas gluži vai rezervātā, jo šeit var sastapt ļoti daudz dažādu putnu un dzīvnieku. Var droši apgalvot, ka šajā apkaimē, skaitot kopā ar zivīm, mīt vairāk nekā trīs desmiti faunas pārstāvju – bebri, ūdri un ondatras, mežacūkas, aļņi, stirnas, lapsas un zaķi, eži un jenoti, iespējams, ir arī vilki, kā arī daudzi ūdensputni.

Ir arī laukirbes, taču agrāk tās nekad nebija gadījies redzēt tik tuvu cilvēka mājoklim, un šajā reizē laukirbju tēviņu izdevās nofotografēt pa mājas logu. Toreiz tuvumā varēja vērot laukirbju pāri. Acīmredzot, pamanījusi logā kustību, mātīte uzreiz paslēpās krūmos, bet tēviņš palika un sāka uzmanīgi vērot mājas logu, bet tad nozuda. Savukārt centieni nofotografēt laukirbju pāri nekad nav vainagojušies ar rezultātu. Atlika vien pietuvoties putniem, kā tie nekavējoties metās bēgt, un tā tas varētu turpināties bezgalīgi.

Savukārt deviņdesmit trīs gadus vecais kaimiņš Bruno Salenieks pastāstīja, ka šos tramīgos, skaistos un interesantos putnus redzējis vairākkārt: „Gāju uz aku pēc ūdens pie kaimiņiem, kuri dzīvo netālu no mūsu viensētas. Netālu no taciņas zālē laukirbes bija novijušas ligzdu, un ik reizi, kad gāju garām, putni pēkšņi trokšņaini uzspurdza gaisā. Es šad tad pat sabijos.”

B. Salenieks reiz saskaitīja ligzdā olas – tās bija 24. Tā kā šo ligzdu neviens neaiztika – ne cilvēki, ne dzīvnieki, ne plēsīgie putni, pēc kāda laika izšķīlās mazuļi. „Kad gāju garām, laukirbe brīdināja putnēnus, ka jāslēpjas, un tie metās no ligzdas uz visām pusēm. Taču prom nebēga, bet, piespiedušies zemei, slēpās. Mazuļu spalvu krāsa tik labi saplūda ar apkārtni, ka tie nebija redzami,” pastāstīja Bruno Salenieks.