Vienā no skaistākajām Daugavpils novada vietām atrodas neliels ezeriņš bez nosaukuma, taču to droši var dēvēt par Gulbju ezeru. Un ne tikai tāpēc, ka tajā ik pavasari pēc atgriešanās no siltajām zemēm apmetas gulbju pāris, perē un audzina savus mazuļus, bet jo īpaši tā iemesla dēļ, ka rudenī, pirms došanās uz dienvidiem, šajā ūdenstilpē pulcējas simtiem sniegbalto putnu.
Spalvas vien put
Cilvēki, kas domā, ka gulbji ir miermīlīgi un nosvērti putni, dziļi maldās. Ir jāredz, kā pavasarī šie spārnaiņi, pirmām kārtām jau tēviņi, cīnās ar saviem ciltsbrāļiem par teritoriju un tiesībām saimniekot iecienītajā ūdenstilpē. Šajos cīniņos spalvas put pa gaisu un putnu cīņu troksnis dzirdams jau iztālēm. Turklāt ūdenstilpes lielumam nav itin nekādas nozīmes – pēc nerakstītiem gulbju dzīves likumiem tajā drīkst apmesties tikai viens gulbju pāris, kurš nepiecietīs konkurentu nekādos apstākļos.
Kad beidzot visi liekie ir padzīti, kaislības un strīdi norimuši, gulbji perē mazuļus. Ezerā iestājas relatīvs klusums, kuru pa retam iztraucē nejauši ieklīduši svešinieki. Un tad atkal sākas cīniņi.
Pēc kāda laika ūdenstilpē jau peld pieaugušie gulbji kopā ar saviem pēcnācējiem, kuru skaits katru gadu ir atšķirīgs. Reiz no pāris izpērēja septiņus mazuļus, šogad -- četrus, taču dažkārt plašo pasauli ierauga vien pāris pūkainīšu. Tieša, šādi gadījumi ir ļoti reti.
Dzīves gudrības māca vecāki
Pieaugušie gulbji peld gluži kā lieli kuģi, ar krūtīm šķeļot gludo ūdens virsmu. Salīdzinājumā ar vecākiem, jaunie putnēni ir gluži kā mazas laiviņas – šaudās uz visām pusēm, taču cenšas turēties kopā. Turklāt viens no vecākiem peld pa priekšu, bet otrs – aiz „bērnudārza”, uzmanīgi vērojot apkārtni, vai mazuļiem neuzglūn kādas briesmas. Šādos brīžos ir interesanti vērot gulbju ģimenes idilli. Vecāki māca mazuļiem meklēt barību – piepeld pie krasta un ierāda, kas ir ēdams un kas – ne. Mazie putnēni, sekojot vecāku piemēram, gluži kā pludiņi cits pēc cita ienirst ūdenī un paši sameklē barību. Protams, viņiem vēl nav pa spēkam noķert zivis – šīs iemaņas gulbju jaunā paaudze apgūs ar laiku, taču mazuļi atrod ēdamu zāli un dažādus ūdensaugus.
Pēc tam visa gulbju ģimene dodas uz ligzdu, lai atpūstos, tad atkal peld ezerā, un tā – līdz pat vakaram, kamēr satumst.
Dažkārt pieaugušie gulbji dodas lidojumā pa apkaimi. Droši vien, lai patrenētu spārnus un izpētītu apkārtni. Reiz viens no gulbjiem, nolaižoties, nepamanīja elektrolīnijas vadus un uztriecās tiem. Putns nokrita zemē, bet, par laimi, nekādas nopietnas traumas neguva un atlikušo ceļu līdz ūdenstilpei mēroja kājām, jo pacelties spārnos no zemes nespēj.
Par jaunajiem putniem līdz pat rudenim rūpējas vecāki, arī tad, ja tie jau izauguši tikpat lieli kā pieaugušie gulbji. Bērni atšķiras no vecākiem tikai pēc spalvas krāsas -- tā ir pelēkbrūna, bet līdz rudenim jaunie gulbji kļūst balti.
Drīz vien pienāks laiks, kad gulbji sāk posties ceļam uz siltajām zemēm. Ezerā sapulcējas milzīgs gulbju bars – šķiet, ka ūdenstilpi klāj sniegs. Daži īpatņi paliek ziemo tepat. Kāpēc tā notiek, nav zināms. Iespējams, dažiem gulbjiem Latvijas klimats šķiet piemērots.
