Kolēģi par viņu saka tikai labu – labs biedrs, savas jomas profesionālis, bet ģimenē – mīlošs vīrs un piecu bērnu tēvs.
„Vecākais seržants Romāns Suško sāka dienestu 2009. gadā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Latgales reģiona brigādes (LRB) Daugavpils 1. daļā kā ugunsdzēsējs. Taču pateicoties mērķtiecībai un vēlmei pilnveidot savas zināšanas, pēc diviem gadiem tika pārcelts uz VUGD LRB Daugavpils 3. daļu, kur turpināja darbu daļas komandiera amatā. Vēlāk viņu atkal paaugstināja amatā, un tagad R. Suško ir vada komandiera vietnieks. Dienestā laikā daudzkārt piedalījies paaugstinātas bīstamības ugunsgrēku dzēšanā un glābšanas darbos, parādījis sevi kā lielisks organizators ar augstu atbildības sajūtu. Vārdu sakot – Romāns Suško ir cilvēks, kurš „iemīlējies” savā profesijā. Strādājot vadošā amatā, viņš prot veiksmīgi plānot un organizēt gan savu, gan padoto darbu, lieliski orientējas vissarežģītākajās situācijās. R. Suško ir principiāls, nekautrējas izteikt, pamatot un aizstāvēt savu viedokli. Komunikācijā ar kolēģiem vienmēr korekts, atklāts, nekad neatsaka palīdzību darbā un ikdienā,” tā Romānu Suško raksturo VUGD LRB Daugavpils 3. daļas komandieris majors Aleksandrs Grigorjevs.
Arī R. Suško padotie un kolēģi par savu tiešo priekšnieku saka tikai labu. Romāns ir arī vienkāršs un tiešs sarunas biedrs.
„Kā es sāku strādāt ugunsdzēsības un glābšanas dienestā? Vienkārši gribēju būt noderīgs cilvēkiem, palīdzēt viņiem smagās situācijās. Pēc skolas iestājos Daugavpils Universitātē, lai apgūtu psihologa specialitāti – arī, lai palīdzētu cilvēkiem. Taču šajā jomā man ne viss izdevās tā, kā gribēju. Un tad manā dzīvē iejaucās gadījums – ugunsdzēsības un glābšanas dienestā bija vakance, un es, daudz nedomājot, pieteicos darbā,” stāsta Romāns Suško.
-- Palīdzēt cilvēkiem var dažādi. Piemēram, psihologa vai ārsta, instruktora vai konsultanta kabinetā utt. Nav jau obligāti vārda tiešā nozīmē jālien peklē!
-- Katram savs. Kāds var palīdzēt ar vārdu, bet es esmu rīcības cilvēks. Var teikt, ka mans kredo – mazāk vārdu, vairāk darbu.
-- Vienpadsmit gados ir bijis tik daudz izsaukumu, ka tos nemaz nav iespējams saskaitīt. Vai ir arī tādi, kuri spilgti iespiedušies atmiņā?
-- Ir bijis gada daudz smagu un sarežģītu situāciju, taču īpaši palicis atmiņā viens ugunsgrēks, kad es no degošas mājas iznesu bērnu. Ugunsnelaime bija izcēlusies Smilšu ielā Daugavpilī. Toreiz neko nedomāju, galvenais bija izglābt mazuli. Vienkārši uz mirkli iedomājos, ka šādā situācijā varētu būt arī mans bērns. Tāpēc metos degošajā mājā ar vienu mērķi – viņu izglābt, nedomājot par briesmām. Rīkojos automātiski, jo zināju, kas un kā jādara. Pēcāk ilgi nespēju aizmirst šo gadījumu. Gāju pat uz seansiem pie psihologa.
-- Kādi ir vada komandiera vietnieka pienākumi?
-- Tādi paši kā komandierim. Vienkārši vietnieks veic komandiera pienākumus viņa prombūtnes laikā. Sākot maiņu, komandierim vai viņa vietniekam jāsadala pienākumi padotajiem. Pirmām kārtām, maiņai ir jāpieņem telpas, inventārs – visam jābūt sakoptam, tīram. Maiņu drīkst pieņemt vien tad, ja viss ir pilnīgā kārtībā. Pēc tiek pārbaudītas iekārtas, tehnikas gatavība darbam.
-- Kā norit maiņa, protams, ja uzreiz netiek saņemts izsaukums?
-- Dīkā neviens nesēž, pastāvīgi notiek nodarbības. Sākumā – teorētiskās, pēc tam seko vispatīkamākais (smejas) – pusdienas. Pēc pusdienām parasti norisinās praktiskās nodarbības. Ja daļā, tad nereti elpošanas aparātos, lai ugunsdzēsēji vienmēr būtu gatavi tos pielietot. Notiek arī braucieni, kuros praktizējamies iekārtu sagatavošanā darbam, cenšoties to paveikt iespējami ātri, vingrināmies ugunsdzēsēju kāpņu izmantošanā dažādās situācijās. Savukārt vakarā notiek fiziskās sagatavotības treniņi. Ikvienam ugunsdzēsējam un glābējam jābūt fiziski spēcīgam. Pēc dežūra turpinās gaidīšanas režīmā.
-- Bet ja ir daudz izsaukumu? Piemēram, pavasarī, kad daļai iedzīvotāju sākas t.s. „pavasara neprāts” – kūlas dedzināšana?
-- Tas nebūt neatbrīvo no ikdienas treniņiem – tie notiek arī brīvdienās, protams, ja tas ir iespējams. Ne velti mēdz teikt – zināšanas ir spēks.
-- Kolēģi stāstīja, ka jūs nodarbojaties arī ar rūpniecisko alpīnismu. Kā tas sākās?
-- Reiz paziņa piedāvāja notīrīt jumtu. Tolaik mums bija tikai viena virve un nolaidējs drošībai. Taču viss izdevās ļoti labi un pēc tam daudzi lūdza notīrīt mājas jumtu. Un, kā zināms, ja ir pieprasījums, būs arī piedāvājums. Pēcāk atbrauca draugs, viņš ir karavīrs, daudz ko zina par šo jomu un iemācīja man šī darba nianses. Tā nu es tagad daru arī šo darbu.
-- Un kā ir ar sporta alpīnismu?
-- Neaizraujos, jo ar to nevar nopelnīt. Savukārt rūpnieciskais alpīnisms, var teikt, ir mans otrais darbs. Jo ir jāuztur bērni – jāpaēdina, jāapģērbj, viņiem daudz ko vajag. Tāpēc tēvam ir jāstrādā un jāgādā par ģimeni.
-- Vai jums ir kāds vaļasprieks?
-- Sports. Agrāk aizrāvos ar cīņām bez noteikumiem, man ir melnā josta džiudžitsā, bērnībā nodarbojos ar cīņu. Tagad – vairāk, lai uzturētu fizisko formu, -- skriešana, peldēšana, treniņu zāle. Arī bērnus radinu pie sporta. Vecāko dēlu vedu uz sporta zāli, kad pats vēl nodarbojos ar cīņām bez noteikumiem. Arī viņš zālē skrēja, meta kūleņus. Piecos gados sāka apgūt hokeja prasmes, bet tagad, kopš septiņu gadu vecuma, nodarbojas ar cīņu pie Česlava Plisko. Es šo treneri jau sen labi pazīstu, viņš ir lielisks speciālists. Un dēls tagad izcīna medaļas. Vidējai meitai ir 11 gadi, viņa nodarbojas ar cīņu, jaunākajam dēlam -- pieci gadi, viņš mācās spēlēt futbolu, no treniņiem pārnāk noguris. Jaunākā meitiņa gan pagaidām neko nedara – viņai ir tikai četri mēneši. Mūsu ģimenē ir pieci bērni, vecākajai meitai – 22 gadi… Daudzi ir neizpratnē – man 34 gadi, bet meitai – 22. Taču te nav nekā neparasta – viņa ir manas pirmās sievas meita, taču es viņu uzskatu par savu meitu.
Mana dzīvesbiedre Alīna Suško ir pasaules čempione svarbumbu celšanā. Arī tagad viņa nesēž mājās – jau sākusi vadīt aerobikas stundas.
-- Vai izbraucat dabā?
-- Protams, visa ģimene. Mēs visu darām kopā. Savukārt kopā ar dēliem noteikti ejam uz spīdveja sacensībām.
Jāatzīmē, ka ģimenē vīru un tēti visi ļoti mīl. Bērni saka – viņš ir labākais tētis pasaulē!
„Ar vīru man ir ļoti paveicies! Es lepojos, ka viņš strādā par ugunsdzēsēju. Ejot pa ielu un redzot, kā ugunsdzēsēju mašīnas traucas kādam palīgā, man ik reizi skudriņas skrien pa muguru! Es zinu, cik smags un atbildīgs ir šis darbs. Un ļoti lepojos, ka mans dzīvesbiedrs ir ugunsdzēsējs! Zinu, ka ik reizi viņš nevis vienkārši iet uz darbu, -- viņš dodas palīdzēt cilvēkiem un glābt dzīvības! Mani priecē tas, ka Romāns viens no pirmajiem pilsētā sāka nodarboties ar rūpniecisko alpīnismu. Apsteidzot citus, pirmais piedāvāja šo pakalpojumu, un tas jau nesis augļus. Bērni ļoti mīl tēti un lepojas ar viņu. Tētis ir viņu varonis! Jaunākais dēls neatkāpjas no viņa ne soli – kad tētis mājās, vienmēr turas blakus. Visai mūsu ģimenei viņš ir vienīgais un neatkārtojamais!” saka Romāna dzīvesbiedre Alīna Suško.
