Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 13. maijs
Ceturtdiena
Ira, Iraīda, Irēna, Irīna
+12.8 °C
apmācies

Mans spēks ir mana ģimene un draugi

Evija Vasilevska pagājušajā gadā tika godināta kā viena no aktīvākajiem latgaliešu kultūras pārstāvēm un saņēma Latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks 2019”. Viņas veikums grāmatas “Evalds Vasilevskis” sagatavošanā tika novērtēts kā viens no labākajiem un spilgtākajiem notikumiem latgaliskajā kultūrā 2019. gadā. Ikdienā viņa ir lektore Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiāles un Daugavpils Universitātes studentiem, Latgales kultūrvēstures muzejā vada A. Paulāna Tautas lietišķās mākslas studiju. Viņa labprāt atsaucas aicinājumam iesaistīties dažādos radošos projektos. Taču viņas ikdiena paiet līdzās divpadsmitgadīgajam Eliasam, kurš pēc smagā autonegadījuma joprojām cenšas atgūt spēju brīvi un patstāvīgi kustēties.

Esmu atgriezusies savā ģenētiskajā dzimtenē

Evija ir dzimusi Gulbenē. Studiju gadi pagājuši Daugavpils Universitātes Humanitārajā fakultātē. Šis laiks viņas dzīvē ir devis tās pamatvērtības, kas cilvēka dzīvē ir tik nozīmīgas – zināšanas, draugus un pieredzi. Vēl joprojām Evijai spilgtā atmiņā ir asociētās profesores Valentīnas Liepas lekcijas par mākslas vēsturi, un viņa atzīstas: “Man šķiet, ka, pateicoties viņai, es izvēlējos mākslas vēstures studijas”, bet profesora Josifa Šteimaņa atziņas un anekdotes viņa joprojām citē saviem studentiem. Ar studiju gados satiktajiem draugiem joprojām ir cieša saikne: “Tā ir taisnība, ka tie draugi un paziņas, kas iegūti studiju laikā – tie ir visnoturīgākie”.

Taču šobrīd viņas dzīve norit starp divām Latgales pilsētām – Rēzekni un Daugavpili. Nu jau 20 gadus par savām mājām viņa sauc Rēzeknes novada Kaunatas pagasta “Akminīšus”, kur starp ikdienas lielajiem darbiem atrod mirkli un ar lielu prieku darbojas ar mālu. Šajās mājās viņa ieprecējās pie izcilā un nu jau aizsaulē aizgājušā Latgales podnieka Evalda Vasilevska. Šeit viņa jūtās kā īsta latgaliete – “latgaliešiem raksturīga viesmīlība, draudzīgums, sirsnība, un arī man patīk uzvilkt “Rāznas brunčus”, patīk dziedāt, uzņemt ciemiņus un būt par saimnieci. Man liekas, ka šī ir mana vieta un “Akmenīši” ir manas dzimtās mājas, kur man jādzīvo un jābūt.” No Vidzemes nākušai, latgaliešu valoda viņai nav sveša, jo bērnībā tēvs un tante Lūcija savā runā un stāstos vienmēr iepina pa kādam latgaliešu vārdam. Tikai nesen, veicot pētījumu par Latgales keramiķiem, viņai izdevās noskaidrot, ka tēva dzimta nāk no šīs puses: “Var teikt, esmu atgriezusies savā ģenētiskajā dzimtenē.”

Man patīk izbaudīt šo procesu

Iepazīšanās ar podnieku Evaldu Vasilevski bija liktenīga: “Visu vasaru mēs rakstījām viens otram vēstules, garas un ļoti daudz. Vasaras beigās viņš mani uzrunāja Brīvdabas muzeja dzirnavu tornī, teicu “jā” vārdu un ienācu “Akminīšos”, kur plenēros “Pūdnīku vosoras skūla” pulcējās podnieki un radoši cilvēki no visas Latvijas: “Dzīvojot zem viena jumta ar podnieku, būt iesaistītai visos darbos, sākot ar māla rakšanu līdz pat darba “palaišanai pie cilvēkiem”, skatoties, rūpīgi vērojot, kā tiek menedžētas visas lietas, kas saistītas ar izstādēm, tad tas ir tikai laika jautājums, kad tu pati sāc kaut ko darīt”. Viņa vienmēr ir bijusi klāt Evaldam māla veidošanas darbos: palīdzēja pulēt, žāvēt, salikt ceplī, iesildīt cepli kurināšanai. Kad bērni bija paaugušies, 2005. gadā tapa pirmais patstāvīgi no māla veidotais darbs. Tagad viņas stāstos par mālu, uguni un Latgales keramiku klausās ar aizrautību, jo viss ir pašas izjusts un izprasts: “Māls ir tāds materiāls un podniecība ir tāda nodarbe, kas prasa ļoti daudz uzmanības un ārkārtīgi lielu akurātumu, pacietību un nesteidzīgu attieksmi. Visam ir savs ritms un kārtība. Darbs ir jānošvammē, jānopucē, jāpieliek osas, jāžāvē lēnām, prātīgi jārotā. Jābūt pacietīgam, akurātam un lēnam. Es protu izrakt mālu un sagatavot to, veidot ar rokām un bedrē apdedzināt, tas mani gandarī. Patiesībā es ļoti daudz zinu par mālu un uguni, bet vēl ir daudz ko mācīties. Tas ir mans vaļasprieks un zināmā mērā arī izprieca. Man patīk izbaudīt šo procesu no pat māla rakšanas līdz galarezultātam.” Šobrīd pasaulē ir tendence tuvināties dabai, arī Evija darbojas ar mālu pēc senajām tradīcijām: “No bedres izraki, izveidoji un tajā paša bedrē apdedzināji ar krūmiņiem un žagariņiem un malciņu, kura salasīta, savā īpašumā griežot un tīrot pamežiņu.” Evijas balsī ieskanas tā kā vēlēšanās, tā kā apsolījums: “Es domāju, pēc apmēram diviem gadiem es varētu nodarboties tikai ar mālu.”

Cīnītāja gars

Evija audzina divas meitas -- Elvīru un Elizabeti, un dēlu Eliasu. Viņu priecē meitu panākumi un patstāvība, bet kopš 2011. gada viņa joprojām ik mirkli ir līdzās Eliasam: “Eliasam svinam divas dzimšanas dienas -- 28. augustu, kad viņš piedzima, un 8. martu, kad četrgadīgais puisēns cieta smagā autoavārijā. Pēc traumas es ļoti ilgi mācījos runāt un teikt nevis “mēs”, bet “es” un “Eliass”. Tas nenāca vienkārši – nedz psiholoģiski, nedz fiziski.” Iznākot no slimnīcas, mediķu prognoze bija: varat necerēt ne uz ko. Pirmos gadus Eliass varēja pārvietoties tikai ratiņkrēslā vai arī mammai „kukuragā”. Pēc deviņiem gadiem, izejot neskaitāmus rehabilitācijas kursus, Eliass šobrīd var pārvietoties ar staigāšanas palīgierīci, trīsriteni “rollators” un jau patstāvīgi var paspert dažus soļus: “Rehabilitācijas ceļš turpinās joprojām – Eliass aug – mainās uztvere, sajūtas, emocijas, veidojas pieredze. Neiroķirurgs Dāvis Ozoliņš savulaik deva cerību – mazi bērni ir daudz elastīgāki pēc traumām, viņu ķermenis no jauna veidojas un no jauna aug un ir jācer uz to labāko, jādara maksimāli viss, ko var darīt, lai stimulētu atveseļošanos. Un tā mēs arī esam darījuši. Mums ir lozungs: “Es atkal gribu staigāt, lekt un rakt”, jo pirms traumas savos četros gados Eliass jau mācēja braukt ar divriteni, bija labs palīgs mazajos lauku darbos, bija ārkārtīgi patstāvīgs, ļoti ātrs un fiziski labi attīstīts.”

Trīs reizes nedēļā ģimene dodas uz Kaunatas skolu (Rēzeknes novads) uz individuālajām nodarbībām. Pēc smagās traumas Eliasam ir mācīšanas traucējumi, viņš nespēj tik ātri visu uztvert, taču viņš ir zinātkārs un radošs, saprot un spēj izteikties ne tikai latviešu, bet arī krievu valodā. Eliasam no Lego klučiem patīk konstruēt – mājas, mašīnas. Viņam ļoti patīk zīmēt un katram zīmējumam viņam ir savs stāsts. Eliasu aizrauj viss, kas saistīts ar supervaroņiem, kas ir apveltīti ar pārdabiskām spējām un neizmērojamu veiklību un spēku: “Kapteinis Amerika”, “Bruņurupuči Nindzjas”, “Doktors Streindžs”. Evija stāsta: “Mums patīk klausīties, skatīties, piedalīties – tas ļauj atpūsties, iepriecina un vienmēr palīdz dzīvē saņemties. Mēs ar Eliasu apmeklējam dažādus pasākumus – ejam gan uz kino, gan teātra izrādēm. Eliasam patīk koncerti – gan klasikā mūzika, gan etnomūzika, gan roks. Pēdējais lielākais pasākums bija “Auļu” koncerts koncertzālē “Gors”, kas Eliasam ļoti patika.”

Diagnoze ir smaga joprojām – mazo smadzenīšu daļēja atrofija, kas paredz to, ka orgāns, kas atbild par visu dzīvības funkciju normālu darbību – par līdzsvaru, kustībām, koordināciju, runu, normālām dzīvības funkcijām, ir daļēji zaudēts. Atveseļošanās process ir lēns, bet dinamika ir, un tas ir pats svarīgākais. 2017. gadā Eliass sāka apmeklēt rehabilitācijas centru “Poga”, kur ir īpaša vingrošanas metode. Viens vingrošanas posms “Pogā” ilgst 3 nedēļas – rezultātā Eliass var noiet 6 soļus. Centra darbinieki viņu dēvē “cīnītāja gars”, jo Eliass nepadodas un ir apveltīts ar milzīgu gribasspēku: “Viņš ir gatavs trīs stundas smagi vingrot ar slapju muguru un slapju kreklu, bet, nokrītot zemē, atkal pieceļas un atkal mēģina iet”. Evija un Eliass ir pateicīgi rehabilitācijas centra darbiniekiem, kas sniedz palīdzību un uzmundrinājumu: “Kad Eliass vingroja “Pogā”, tad ik pa laikam es Eliasam iedevu krāsaina kartona atgriezumus, sudraba un zelta krāsas pildspalvu un aicināju viņu zīmēt grāmatzīmes, kuras pēc tam dāvinājām “Pogas” darbiniekiem kā pateicību par “Pogā” pavadīto laiku. Zīmējumi tapa, nedomājot par to pielietojumu. Eliasam vienkārši patīk zīmēt un lielu prieku viņam sagādāja grāmatzīmju dāvināšana labiem cilvēkiem. Tā bija “Pogas” darbiniece Baiba Drone, kas piedāvāja viņai uzdāvināto Eliasa grāmatzīmi, un projekta veidotāji, tostarp blogeris Pipars (Rojs Puķe), bija akceptējuši Eliasa grāmatzīmi un tādā veidā notika iesaistīšanās labdarības projektā “Laba soma”, bet tas nav pašmērķis.” Šobrīd projekta “Laba soma” ietvaros ir tapuši divi iepirkuma maisiņi ar Eliasa zīmējumiem.

Ģimene, draugi -- tas ir mans spēks

Latgales daba, ģimene un Eliass ir viņas spēka, prieka un izturības avots. “Es nezinu, ko es būtu savā dzīvē izdarījusi, ja man nebūtu manu māsu un brīnišķīgu draugu – man sen jau būtu bezspēkā nolaidušās rokas. Es droši varu teikt – man vienmēr apkārt ir bijusi brīnišķīgu draugu komanda, kas ir gatavi palīdzēt, kas ir gatavi atbalstīt. Vienmēr tā ir bijis, ka man apkārt ir brīnišķīgi cilvēki – tas ir tas uzmundrinājums, kas dod apziņu, ka vajag tikai saņemties un viss būs kārtībā.”

Evija neslēpj un dalās savā dzīves pieredzē: “Ir jau tas teiciens, ka cilvēks domā, bet Dievs dara. Cilvēks savu dzīvi veido lielākā vai mazākā mērā pats ar savām rokām, darbībām un attieksmi. Manā dzīvē viss noritējis ārkārtīgi likumsakarīgi – mācības Daugavpilī, darbs Saules skolā un Daugavpils teātrī, bet “Dieva pirksts”, ka es satiku Evaldu un mums ir trīs kopīgi bērni, un tālākās likumsakarības zina tikai Dievs. Cilvēks var daudz domāt un plānot, bet ir lietas, kuras mēs nevaram mainīt. Bez Dieva ziņas neiztikt. Mēs četrus gadus pēc kārtas vasarā ar Eliasu braucām uz Pjuhticas klosteri Igaunijā un katru reizi, atgriežoties, man ir sajūta: viss ir labi.”