„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 28. marts
Ceturtdiena
Ginta, Gunda, Gunta
+9.2 °C
apmācies

Pieci grēki pret vienotību

Sarunā ar kardinālu Jozefu Racingeru Peters Sivalds vaicāja, kāds ir pats nopietnākais šķērslis, lai cilvēki šodien ieticētu Kristum? Kāda ir galvenā Baznīcas evaņģelizācijas problēma? Kardināls Racingers atbildēja: „Vienotības trūkums Jēzus mācekļu vidū. Pasaule neticēs, ja mēs nebūsim vienoti mīlestībā.” (Grāmata „Zemes sāls”) Ir viegli meklēt vainu citos un domāt, ka evaņģelizācijas problēma ir neticīgā pasaule, masoni, dažādas liberālās ideoloģijas, kristiešu apspiešana, vajāšana, kristofobija, utt. Taču patiesībā galvenais šķērslis ir mūsos – Baznīcas iekšienē. Laika gaitā Baznīcai visvairāk ir kaitējuši nevis tās pretinieki, bet gan remdenie kristieši. Tā vietā, lai citiem rādītu ceļu pie Dieva, viņi kļūst par šķērsli un ieļaunojumu. Mūsu draudzēs un kopienās sastopamies ar dažādām nepilnībām, kuru vidū minēšu piecas vispārējas tendences, kas grauj vienotību.

Pirmā – citu atgriešana. Kristietībā svarīgākais vārds ir „atgriešanās”, kas nozīmē atsacīties no grēka, ļaunuma un ierādīt Dievam pirmo vietu savā dzīvē, mainot savu domāšanas un rīcības veidu – pārejot no sava ego uz Dievu. Mums ir nepieciešama atgriešanās, jo citādi nebūsim spējīgi atklāt patiesību par sevi. Mēs bieži neredzam savus, bet ļoti labi redzam citu grēkus un problēmas. Nereti notiek tā, ka, lai arī ko draudzē sacītu garīdznieks, tas, kurš klausās, teikto attiecina uz savu kaimiņu, nevis uz sevi.

Reiz dzirdēju anekdoti par kādu cilvēku, kurš aizveda uz veterināro klīniku savu papagaili, sakot, ka tas stipri klepo. Vetārsts izmeklēja putnu, konstatēja, ka tam nekas nekait un sacīja: „Papagailis ir pilnīgi vesels.” „Kā – vesels? Tas taču visu laiku klepo?” – brīnījās putna saimnieks. „Papagailis ir vesels”, vēlreiz atkārtoja veterinārārsts, „klepojat jūs, bet papagailis jūs atdarina.” Arī mēs bieži vien vedam savus tuviniekus pie psihologiem vai psihiatriem, gribam mainīt viņu uzvedību, bet patiesībā viņu rīcībā kā spogulī atspīd mūsu pašu negatīvās īpašības.

Mēs gribam, lai mainītos citi – vīrs, sieva, bērni, kolēģi, politiķi, garīdznieki –, bet Kristus mums saka: „Kāpēc tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neredzi?” (Mt 7,3) Ar šiem vārdiem Jēzus pauž neapstrīdamu patiesību: ja tu gribi mainīt pasauli, tad maini sevi, – sāc ar savu atgriešanos. Tās arī ir vislabākās zāles pret šo grēku – Dievs vispirms vēlas pārveidot tavu sirdi un tikai pēc tam citu sirdis.

Otrā – sāncensības gars. Kopienas dzīvē bieži iezogas sāncensības gars. Taču tā nav tikai mūsu laiku problēma, tā pastāvēja no paša sākuma Kristus mācekļu vidū. Ceļā uz Jeruzalemi mācekļi bija strīdējušies, kurš no viņiem ir lielākais (Mk 9,33-34). Sāncensības gars iezogas mūsu sirdī, ģimenēs, lūgšanu grupās; var parādīties starp diecēzēm, draudzēm, bīskapiem, priesteriem, līderiem. Savstarpēji netiek atzīta autoritāte un atbildība, jo katrs grib būt pirmais, labākais. Vai bieži vien nenotiek tā, ka mēs neesam samierinājušies ar savu vietu Baznīcā, draudzē, ar savu vietu ģimenē, darbavietā, vidē, kurā Dievs mūs ir nolicis, un pastāvīgi ilgojamies pēc kaut kā cita? Tādā gadījumā mēs nemeklējam to, kas ir lielākais labums un Dieva gods, bet vienīgi to, kā panākt savu, kā pierādīt, ka man ir taisnība. Te vairs nav svarīga Jēzus patiesība, tikai mana. Taču Jēzus piedāvā ko citu: „Kas starp jums grib būt liels un kas jūsu vidū grib būt pirmais, lai ir jūsu kalps” (Mt 20,26-27). Jēzus nevienam neliedz būt ne lielam, ne pirmajam, tikai maina perspektīvu un saka: „Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai Viņš pats kalpotu un atdotu savu dzīvību daudzu atpestīšanai” (Mt 20,27). Tātad zāles pret šo sāncensības kārdinājumu ir īsta pazemība un kalpošana Kristus garā. Būt pazemīgam nozīmē dzīvot patiesībā, kas vēstī – lai mēs varētu sasniegt Debesu valstību, mums ir jākalpo, bet vispirms jāļauj, lai Kristus mums kalpo un mūs svētdara.

Trešā tendence – mēles grēki. Kurnēšana, tiesāšana, aprunāšana, tenkas, ieļaunošanās ir ļoti bīstami grēki, kuri var vest uz iekšējo konfliktu. Citu tiesāšana un aprunāšana ir ļaunāka par Covid. Cilvēku, kurš tenko, pāvests Francisks nereti salīdzina ar teroristu, kurš dažādās vietās novieto bumbas: „Tas, kurš aprunā, baumo, ir terorists pats savā kopienā.” Mēli savaldīt nav viegli, bet jāsaprot, ka aprunāšana ir kā bumba, kas visu sagrauj un iznīcina. Mēle ir ļoti bīstams līdzeklis, kas var dziļi ievaino, pat nogalināt. Kad vārds tiek izteikts, tas sāk dzīvot savu dzīvi, to vairs nevar atcelt. Padomāsim, kā mēs reaģējam, kad pamanām ļaunumu kopienā, ģimenē, draudzē, diecēzē, otrā cilvēkā. Ir tāds sens, gudrs noteikums: „Ja tu vēlies iepazīt cilvēku, tad paklausies, ko viņš runā par citiem.” Jo tas, ko mēs sakām par citiem, lielā mērā runā par mums pašiem. Es nezinu nevienu, kurš, kritizējot citus, pats kļūtu labāks.

Zāles pret šo tendenci ir patiesība mīlestībā un pateicība. Patiesība bez mīlestības var dziļi ievainot. Runa ir par patiesību mīlestībā, kā arī par labu komunikāciju, patiesu dialogu, kurā es klausos un man ir iespēja izteikt savas domas un būt uzklausītam. Savukārt pateicības spēks pārveido mūsu sirdi, dziedina prātu un skatu uz pasauli. Tieši pateicība mūs atbrīvo no egoisma un slimīgas koncentrēšanās uz sevi.

Ceturtā – piedošanas trūkums. Nepiedošana spēj aizvērt mūs uz Dievu, tuvāko, ģimeni, kopienu, visu pasauli. Patiesībā nevēlēšanās piedot ir pastāvīgu ciešanu avots, jo tā izraisa dažādas fiziskas un arī psihiskas slimības (piemēram depresiju), atkarības, sevis žēlošanu, vientulību, ieslēgšanos sevī, emocionālu un garīgu tukšumu. Mēs vairs nespējam saskatīt neko pozitīvu otrā cilvēkā, tiesājam, nicinām un ievainojam citus, jo sirds ir garīgi akla un naida pilna. Mēs paši esam ievainojami, bet arī mēs ar vārdiem un žestiem ievainojam citus. No tā nevar izvairīties un tāpēc pastāvīgi ir jāmācās piedot. Lai ģimene vai kopiena varētu normāli funkcionēt, lai varētu savstarpēji mīlēt un pieņemt cits citu, ir nepieciešama piedošana. Kur nav piedošanas, tur nav arī īstas mīlestības, jo mīlēt nozīmē uzņemties atbildību par otru. Pēteris jautāja Jēzum: „Kungs, cik reizes man jāpiedod manam brālim, kas grēko pret mani? Vai līdz septiņām reizēm?” (Mt 18,21) Jēzus atbilde ir radikāla: „Es tev nesaku līdz septiņām, bet līdz septiņdesmit reiz septiņām.” Tas nozīmē – vienmēr. Tāpēc, ja tu vēlies būt laimīgs tikai īsu brīdi, tad vari atriebies, bet, ja gribi dzīvot laimīgu dzīvi, tad piedod!

Piektā tendence – ieslēgšanās sevī. Tā ir sātana viltīga stratēģija – viņš dara visu, lai mēs pārtrauktu saikni ar Baznīcu, biktstēvu, draugiem un visbeidzot ar Dievu. Sātans zina, ka daudz vieglāk ir manipulēt un uzvarēt cilvēku, kad viņš paliek viens, ieslēdzies sevī, novērsies no Kristus un Baznīcas. Apustulis Pāvils sacīja: „Bēda man, ja es nesludinātu Evaņģēliju.” (1 Kor 9,16) Bēda man, ja es nepieņemšu lēmumu atvērties, iziet pretī citiem. Protams, ar to saistās sava veida risks – risks, ka sastopoties ar otru cilvēku, izrādīsies: viņš ir pilnīgi citāds. Taču tieši atvērtība mums ļauj augt un sasniegt cilvēcisko un garīgo briedumu. Lai nepadotos šim kārdinājumam ieslēgties sevī, katru dienu ir jāmācās no jauna un no jauna atvērties un iziet no savas komforta zonas.

Mūsdienu cilvēks, pat piedzīvojot ticības krīzi, jūtīgi uztver redzamās ticības zīmes – piedošanu, žēlsirdību, patiesību, nesavtīgu mīlestību un vienotību. Ir vērts pārdomāt Kiko Argüello sacīto: „Neviens nekļūs par kristieti, ja neieraudzīs citu patiesu kristieti. Nav kristietības bez kristīgas dzīves liecības, jo ticība tiek pārbaudīta ikdienas dzīvē.” Tas nozīmē, ka mani nes citu kristiešu ticība, tāpat kā manas ticības uguns aizdedzina un stiprina citus.

Lūgsim Svēto Garu, kurš pazīst mūsu sirdi un mūsu vājības, lai Viņš mums palīdz uzvarēt egoistiskos kārdinājumus un veidot sabiedrību un arī Baznīcu par komūnijas mājokli un skolu.

Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests