„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 29. marts
Piektdiena
Agija, Aldonis
+9.2 °C
apmācies

Viena baznīca trīs diecēzēs

Viena no Grīvas mikrorajona rotām ir Svētās Jaunavas Marijas baznīca, kas pirms gada svinēja 130 gadu jubileju kopš tās iesvētīšanas. Kopš baznīcas uzbūvēšanas tā atradusies divās pilsētās un trīs diecēzēs.

Kā apdzīvota vieta uz Kalkūnes muižas zemes Grīva veidojās 19. gadsimtā. Pamatā ciema iedzīvotāji bija zemnieki un sīktirgotāji. Grīvas miests atradās Ilūkstes apriņķī, kas līdz pat 1918. gadam bija viena no Kurzemes guberņas zemēm. 1859. gadā, apvienojoties ar Zemgales miestu, Grīva kļuva par lielāko miestu Kurzemes guberņā. Pilsētas tiesības Grīva ieguva 1912. gadā, bet 1953. gadā tā tika pievienota Daugavpilij.

Pēc 1834. gada tautas jeb dvēseļu skaitīšanas datiem Kurzemes guberņā kopumā dzīvoja vairāk nekā 5 000 000 iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa bija latvieši. Iedzīvotāju etniskais īpatsvars Ilūkstes apriņķī bija atšķirīgs. Uz 1834. gadu Ilūkstes apriņķī bija aptuveni 66 460 iedzīvotāju, no kuriem 28,5% bija latvieši, 1,6% vācieši, 9,6% ebreji, 15,2% krievi, 17,1% poļi, 10,5% lietuvieši un 17,3% baltkrievi.

Atšķirībā no Vitebskas guberņas, kurā ietilpa Latgales teritorija, Kurzemes guberņā dominējošā reliģija bija luterānisms. Tomēr arī Kurzemes guberņas austrumu reģionos, balstoties uz iedzīvotāju etnisko sastāvu un kultūras atšķirībām, lielāka loma bija tieši katoļu baznīcai. 19. gadsimta nogalē Grīvā atradās ebreju un vecticībnieku lūgšanu nami. Savukārt Romas katoļu draudzei nebija savas baznīcas. Kalkūnes muižas saimnieks Augusts fon Etingers katoļu baznīcas un tai piegulošo saimniecības ēku celtniecībai dāvināja zemes gabalu.

Vecāko Grīvas iedzīvotāju vidū saglabājies nostāsts, ka katoļu dievnams celts vietā, kur savulaik parādījusies Vissvētākā Jaunava Marija. Laikā, kad Grīva bieži cietusi no ugunsgrēkiem, vietējie iedzīvotāji caurām diennaktīm esot lūguši Dievu, lai tas pasargā viņus no šādām nelaimēm. Postošs ugunsgrēks minēts arī laikraksta “Latviešu Avīzes” 1845. gada 16. augusta numurā. Tajā vēstīts, ka 1845. gada 8. jūlijā Grīvā, Ilūkstes apriņķī pie Kalkūnu muižas, neuzmanības dēļ izcēlies postošs ugunsgrēks. Liesmu dzēšanā palīdzējuši karavīri no Dinaburgas. No aptuveni 50 tolaik Grīvā esošajiem namiem nodega puse.

Nostāsti vēsta, ka naktī pēc ugunsgrēka, kādam daudzbērnu ģimenes tēvam, lūdzoties muižas dārzā, parādījusies Jaunava Marija un teikusi, lai cilvēki uzceļ baznīcu un Dieva žēlastību lūdz tajā. Vīrietis steidzies pavēstīt šo ziņu kaimiņiem un īsā laikā par Dievmātes parādīšanos zinājis viss Grīvas ciems. Arī pats muižnieks esot ieradies vietā, kur redzēta Jaunava Marija, nokrita ceļos un ilgi lūdzās. Pēc tam muižnieks Dievmātes parādīšanās vietā licis novietot krucifiksu, un teicis, ka šo vietu atvēlēšot baznīcas celtniecībai. Tāpēc baznīca veltīta Svētās Jaunavas Marijas godam.

1881. gada 18. janvārī Kurzemes gubernators no Garīgo lietu departamenta saņēma priekšrakstu Nr. 538, ar kuru tika dota atļauja jaunas baznīcas celtniecībai. Jaunās baznīcas ēkas projektēšanai tika pieaicināts Dinaburgas galvenais arhitekts Vilhelms Neimanis, kurš savas profesionālās darbības laikā projektējis vairākas muižas un dievnamus ar nenoliedzamu kultūras un arhitektonisko vērtību arī mūsdienās. Paralēli baznīcas celtniecībai, draudze ierīkoja koka namu, kur noturēt dievkalpojumus. Pagaidu dievnamu 1881. gada 6. septembrī iesvētīja Zemgales dekāns Jāzeps Tumulevičs.

Līdzekļus Grīvas baznīcas celtniecībai gādāja Lauceses Romas katoļu draudze, tāpēc ilgus gadus pēc Grīvas baznīcas celtniecības noslēguma dievnams bija Lauceses filiāle. Izbūvējot baznīcas centrālo altāri, labajā pusē tika iemūrēts akmens ar stikla caurulē ievietotu vēstījumu – baznīcas būvniecības vēsturi. Mūra baznīcas pamatu likšana sākās 1882. gada maijā. Priekšējās fasādes pamati tika likti 3,5 metru dziļumā, bet altāra dienvidu pusē to dziļums bija 1,5 metri. 1882. gadā svinīgā dievkalpojumā baznīcas pamatus iesvētīja Lauceses priesteris Drukšteins. Gadu vēlāk piecas pēdas augstu pamatu izbūvēja no plēstiem laukakmeņiem, savukārt baznīcas stūrus pārklāja ar kaltiem akmeņiem. 1884. gadā dievnamam sāka būvēt ķieģeļu sienas no vietējā ceplī dedzinātajiem ķieģeļiem. Baznīcas celtniecība ilga 8 gadus. 1889. gada 24. jūnijā ar Telši (pilsēta Lietuvā) diecēzes bīskapa Mečislava Palļuliona atļauju Grīvas baznīcu iesvētīja Zemgales baznīcas dekāns Jāzeps Tumulevičs.

Pēc Rīgas diecēzes atjaunošanas 1918. gadā, Grīvas baznīcas draudze no Lauceses filiāles kļuva par patstāvīgu draudzi. Pēc Pirmā pasaules kara Grīvas katoļu dievnams bija pakļauts Daugavpils dekanātam. Savukārt, nodibinot Liepājas diecēzi, baznīca tika iekļauta tajā un 1938. gadā kļuva par Grīvas dekanātu.

Lai gan Grīvas baznīcai piemīt tradicionālais bazilikas formas plānojums, tās āriene rada unikālu sakrālo ainavu. Tās fasādē redzami dažādu arhitektūras stilu elementi. Savukārt baznīcas interjerā izmantots koks. Telpā izveidotas koka un flīžu grīdas, koka griesti. Virs ieejas izvietotas kora telpas ar ērģelēm. Baznīcā ir trīs altāri. Virs centrālā altāra kupola ir Svētās ģimenes gleznojums, savukārt sānu altāros redzamas Jaunavas Marijas un Svētā Jāzepa gleznas. Dievnama logos aplūkojamas unikālas vitrāžas, kas darinātas Varšavas Svētā Lukasa darbnīcā, un nekur citur Latvijā nav sastopamas.

Laika posmā no 1935. līdz 1942. gadam Grīvas Svētās Jaunavas Marijas baznīca tika pārbūvēta. Baznīcas vēsturē īpašs bija 1999. gads, kad misijas tajā vadīja kapucīni. Savukārt misiju noslēgumā bīskaps Antons Justs dievnamu konsekrēja. Pašlaik Grīvas Svētās Jaunavas Marijas Romas katoļu baznīcas draudze iekļauta Jelgavas diecēzē.