Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2020. gada 26. oktobris
Pirmdiena
Amanda, Amanta, Kaiva
+10.9 °C
apmācies

Maksims Mihejevs -- jaunietis ar pasaules pieredzi

Maksims Mihejevs ir pazīstamo Daugavpils mākslinieku Ludmilas Procenko un Grigorija Mihejeva dēls. Ar savu neatlaidību, darbu un kāri pēc jauniem piedzīvojumiem Maksims savā 31 gada vecumā ieguvis neparastu pieredzi. Jau no 19 gadu vecuma jaunietis devies darba gaitās ārpus Latvijas, nonācis pie vērtīgām dzīves atziņām un atgriezies dzimtajā pilsētā, lai attīstītu savu uzņēmējdarbību un tēva rāmju izgatavošanas darbnīcu.

“Laikā, kad piedzimu, mūsu ģimenei pilsētas centrā piešķīra dzīvokli ar darbnīcu, jo abi mani vecāki ir mākslinieki,” stāsta Maksims Mihejevs, “ja atmiņa mani neviļ, mamma tajā laikā strādāja par pasniedzēju Saules skolā, bet tētis gleznoja. Pienāca grūtāki laiki, kad plašo dzīvokli nācās pārdot. Es mācījos Daugavpils Eksperimentālajā vidusskolā, kas tagad ir Daugavpils Saskaņas pamatskola. Man ļoti nepatika mācīties. Es bieži „bastoju” stundas. Es paspēju pamācīties arī citās pilsētas skolās, bet skolu tā arī nepabeidzu. Man ir astoņu ar pusi klašu izglītība.”

Tomēr nepabeigtā pamatskolas izglītība nav bijusi par šķērsli Maksima profesionālās karjeras attīstībā. “Man ļoti patika datori,” atklāj Maksims, “es bieži apmeklēju interneta klubus un spēlēju datorspēles. Vēlāk arī māsa mājās bija nopirkusi vecu datoriņu. Tad vienā dienā viņa man saka – Maks, tu draudzējies ar datoriem, palīdzi man ar diplomdarbu. Es, protams, piekritu. Divu diennakšu laikā centos apgūt “Autocad” programmu, palīdzēju māsai, bet viņa man par šo lielo darbu nopirka tikai saldējumu.”

Jau tad, 16 gadu vecumā, Maksims Mihejevs saprata, ka rasēšana ir laba niša, ar ko jaunietis var nopelnīt, palīdzot augstskolu studentiem. “Studentu, kuri nestaigā uz lekcijām, bet vēlas pabeigt augstskolas, ir daudz,” atceras Maksims, “es nekur nemācījos, nekur nestrādāju. Šīs haltūras bija mans vienīgais ienākumu avots. Tad pienāca brīdis, kad vecāki pateica – Maks, tev jau ir gandrīz 18, kad paliksi pilngadīgs, tu te vari dzīvot, bet naudu mēs tev nedosim. Tad man ieteica vienu darba vietu, kur meklē rasētāju – projektētāju. Es aizgāju, parādīju disku ar saviem darbiem un nostrādāju tur pusotru gadu. Darba bija ļoti daudz, bet maksāja minimālo algu. 18, 19 gadu vecumā tas likās daudz.”

Pienāca brīdis, kad Maksimu kā radošu cilvēku piemeklēja emocionāls pārdzīvojums par zudušo hobiju, jo nodarbe, kas savulaik radījusi viņam prieku, nu bija kļuvusi par ikdienas rutīnu. “Tad es nodomāju – pie velna visu! Pārdevu tās nedaudzās lietas, kas man bija, un aizbraucu pie drauga uz Londonu. Tobrīd tas bija viegli. Man bija 19 gadi un galvā vēl nekā īpaši nebija...Tikai ilūzijas,” smejas Maksims Mihejevs.

Aizbraucot uz Londonu, Maksimam nebija ne izglītības, ne labu angļu valodas zināšanu. “Bet izrādījās, ka tur tava izglītība nevienu neinteresē,” atceras Maksims, “es sāku strādāt virtuvē – mazgāju grīdas, traukus. Jau pēc pusgada pasniedzu kafiju, piepalīdzēju bārā. Manas angļu valodas prasmes ļoti uzlabojās. Tā kā esmu ļoti komunikabls, bieži runājos ar klientiem. Tā viens no klientiem piedāvāja man programmētāja darbu. Programmēšana bija saistīta ar medicīnas jomu. Pēc pusotra gada es aizgāju un pievienojos kreatīvai aģentūrai, kur biju pirmais programmētājs. Mēs izveidojām savu komandu, es apmācīju darbiniekus, palīdzēju vadīt dažādus projektus un atkal pēc pusotra gada aizgāju prom. Man piedāvāja daudz labāk apmaksātu darbu datorspēļu veidošanas jomā, bet tur es spēju nostrādāt vien 3 mēnešus.” Maksims atzīst, ka tā bijusi pirmā reize, kad viņš domājis par lielākas peļņas, nevis pieredzes gūšanu.

“Izrādās, ka mani kādu pusgadu medīja jauns, neliels “startaps”, un es pārgāju uz turieni,” stāsta Maksims. “mēs strādājām ar trīsdimensiju grafiku pārlūkprogrammām. Trīs ar pusi gadu laikā mūsu komanda izauga līdz 15 cilvēkiem, un savu biznesu mēs veiksmīgi pārdevām “Snapchat” ASV, Losandželosā. Daļu darbinieku nācās atlaist, bet viņi saņēma ļoti labas kompensācijas, gandrīz gada algas apmērā. Tad pārcēlāmies uz Losandželosu.”

Tajā pašā laikā Maksims Mihejevs no kāda Daugavpils jaunieša saņēmis neparastu piedāvājumu doties ceļojumā. “Maksims Dubovskis, arī programmētājs no Daugavpils, mani aicināja ceļojumā uz Indiju,” stāsta Maksims Mihejevs, “jā, es atklāju, ka var ne tikai strādāt, bet arī ceļot un apskatīt pasauli. Mēs bijām Himalajos, braucām ar motocikliem, lidojām ar paraplānu. Es sapratu, ka negribu strādāt, bet gribu padzīvot sev. Pirms apmēram četriem gadiem es aizgāju no darba un pametu Losandželosu. Apmēram četrus gadus es ceļoju, tērēju naudu. Mammai nopirku dzīvokli. Uz mēnesi biju dabūjis kontraktu Ķīnā. Vispār man gāja interesanti.”

Mainoties finansiālajam stāvoklim, Maksims sāka apsvērt domu par atgriešanos dzimtenē. “Kad biju Nepālā, saņēmu ziņu, ka tētis mirst,” sāpīgo satricinājumu atceras Maksims, “metu visu pie malas un lidoju atpakaļ. Tētis sevi nežēloja, pārāk daudz strādāja. Pēc tēva bērēm man nācās pārņemt pienākumus viņa rāmju izgatavošanas darbnīcā. Tas gan nebija nekāds īpaši pelnošs bizness. Es turpinu nodarboties ar programmēšanu, nodibināju savu uzņēmumu. Strādāju ar ārzemju klientiem, ja nepieciešams, piesaistu palīgus. Daļu nopelnīto līdzekļu ieguldu tēva darbnīcā, lai tā turpinātu dzīvot, un cilvēkiem būtu, kur nākt.”

Maksims atzīst, ka dzīve Daugavpilī ir mierīgāka un stabilāka: “Te ir forši, man nav noteikts darba grafiks, strādāju, kad vēlos. Brīvajos brīžos, kad ir labi laikapstākļi, lidojam ar paraplāniem, braucam ar motocikliem, pavadām laiku ar draugiem. Tas ir ļoti svarīgi, ka te ir draugi! Protams, man bija draugi gan Londonā, gan Losandželosā, bet te cilvēkiem ir cita mentalitāte. Tieši te ir iespēja veidot nesatricināmu draudzību. Citur tas nav iespējams. Daudzi saprot, ka lielās pilsētās apstākļi bieži mainās un draudzība pazūd. Te draugus var atrast pat pēc vairākiem gadiem.”

Jaunietis norāda, ka aizbraucēji bieži vien nerunā par tām grūtībām, ar kurām saskaras svešumā. “Jā, tu strādā, saņem algu un, atbraucot uz šejieni, kādu laiku vari dzīvot kā karalis,” saka Maksims, “bet tur liela daļa ienākumu aiziet par dzīvokli, komunālajiem maksājumiem, pārtiku un transporta pakalpojumiem. Cilvēki jau nerunā par grūtībām, viņi vairāk lielās. Bet visur jāiegulda smags darbs, gan tur, gan te. Latvijā var atļauties veselīgu dzīvesveidu. Ja tev ir pieredze un zināšanas, tad tu vari te veidot sev komfortablu dzīvi.”

Arī Maksima Mihejeva draugi, kuri atgriezušies Latvijā no Nīderlandes un Anglijas, ir uzsākuši savu uzņēmējdarbību, atverot kafejnīcas un mēbeļu ražotnes. “Ir ļoti daudz cilvēku, kuri, atgriežoties Latvijā, izmanto ārzemēs gūto pieredzi un uzsākuši savu uzņēmējdarbību,” saka Maksims, “vajag vienkārši sākt un darīt, nevis sēdēt un sūdzēties. Te dzīvot ir vieglāk. Te var baudīt dabu. Te ir tīrs gaiss un kvalitatīva pārtika. Viss nepieciešamais ir tuvumā.”

Tomēr pēc atgriešanās Latvijā Maksims ir saskāries arī ar dažādām grūtībām. “Latvijā mani mulsina nodokļu sistēma,” norāda Maksims Mihejevs, “nodokļu slogs ir nesamērīgi liels. Vēl mani sarūgtina tas, ka savā uzņēmumā es nevaru ieņemt vadošu amatu, jo man nav kategorijas, kas apliecina manas latviešu valodas zināšanas. Jā, es pamazām mācos latviešu valodu, bet ārpus Latvijas manā darbības jomā tā nav nepieciešama. Pat atbilstošas izglītības trūkums nerada tik daudz problēmu, jo cilvēkam ir plaša pieredze konkrētajā jomā.”


2019. gadā, atgriežoties dzimtajā pilsētā, Maksims baidījās, ka viņam varētu kļūt garlaicīgi pēc visa piedzīvotā Anglijā, ASV, Indijā, Ķīnā un Nepālā. Tomēr bailes ātri pazuda. “Man vienmēr ir, ko darīt, es vienmēr esmu aizņemts,” stāsta Maksims, “protams, pienāk brīži, kad man atkal gribas aizbraukt atpūsties uz Indiju, uz Himalajiem, bet tas viss ir īstenojams. Arī pie mums ir ko redzēt un ir kur atpūsties.” Maksims turpina ceļot, bet izbauda arī aktīvās atpūtas iespējas dzimtajā zemē.

Jautāts, vai kādreiz atkal būtu gatavs ilgtermiņā doties strādāt ārpus Latvijas, Maksims Mihejevs atbild: “Ar manu pieredzi man vienmēr ir iespēja aizbraukt un veidot savu karjeru ārpus Latvijas, bet es esmu te. Arī te darba pietiek. Pilsēta tiek labiekārtota un attīstās. Te ir laba vide, lai nākotnē audzinātu savus bērnus."

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.