„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 29. marts
Piektdiena
Agija, Aldonis
+10.6 °C
neliels lietus

Sēlijas pērle – Elernes baznīca

Elerne atrodas dažus kilometrus no Daugavpils. Kādreiz tā bija salīdzinoši liela apdzīvota vieta, kurā dzīve kūsāt kūsāja. Taču tagad virs bezgalīgajiem šī gleznainā Sēlijas stūrīša plašumiem slejas vien Kunga Jēzus debeskāpšanas Romas katoļu baznīcas zvanu tornis. Tas ir viens no vecākajiem katoļu dievnamiem Sēlijā – šogad tam apritēja 370 gadi kopš iesvētīšanas dienas.

Elernes Kunga Jēzus debeskāpšanas baznīcas vēsture ir daudzšķautnaina un bagāta notikumiem, ar to saistās daudzu cilvēku vārdi. 1567. gadā to uzbūvēja luterāņu draudze, un līdz 1761. gadam šeit atradās luterāņu dievnams.

Turklāt līdz XVIII gadsimta beigām katoļu baznīcas Elernē un tās apkaimē nemaz nebija. Vien 1771. vai 1777. gadā Murovkā (Sīķelē) uz augsta kalna mežā, apmēram 2 kilometrus no Elernes, uzcēla nelielu koka baznīcu katoļiem Sv. Andreja godam. Pēc nostāstiem, šo koka baznīcu uzbūvēja mežiem bagātajā Valdajā, Daugavas augštecē. Tad baznīcu izjauca, sakrāva uz baržām un pārveda uz Elerni. Leģendas vēsta -- kad vakara krēslā tās tuvojušās Elernei, uz tām aizdegtas sveces, kas tālu atspīdējušas Daugavas ūdeņos. To redzot Elernē, cilvēki saukuši: „Čudo! Čudo!” (krievu val. – Brīnums! Brīnums!). Tā ir paša Dieva griba, lai Elernē būtu baznīca!” Šo baznīcu uzbūvēja Murovkā (Sīķelē). Tautā šo baznīcu uzskatīja par Dieva sūtītu, kas “atpeldēja” pa Daugavu. To uzskatīja par svētceļojuma vietu, kas apveltīta bagātām Dieva žēlastībām. Izrādījās, ka Muravkā pie katoļu koka baznīcas dzīvoja pārsvarā luterāņi, bet Elernē pie luterāņu baznīcas – katoļi.

Kad Elernes muiža nonāca katoļticīga muižnieka īpašumā, viņš apmainīja baznīcas: luterāņiem nodeva Murovkas (Sīķeles) katoļu koka baznīcu, bet katoļiem -- Elernes luterāņu mūra baznīcu. Arī vēlāk katoļi nepārstāja apmeklēt un lūgties savā vecajā koka baznīcā. Kad to atrada aizslēgtu, sita ārā logus un kāpa iekšā lūgties “savā – šai Dieva sūtītajā” baznīcā. Šāda rīcība ļoti nepatika luterāņiem. Tāpēc viņi nojauca koka baznīcu un tās vietā 1819. gadā Murovkā uzcēla tagadējo Sīķeles mūra baznīcu.

Kopš tiem laikiem pagājuši vairāki gadsimti, kuros abas baznīcas bijušas grandiozu vēstures notikumu liecinieces, kuri mainīja pasauli uz visiem laikiem, bet reizē arī to – arī vietējo iedzīvotāju dzīves kārtību. Un Elerne tagad vairs nav tāda, kā pirms dažiem gadu desmitiem. Taču ceļš uz dievnamu nav aizaudzis.

„Mēs ļoti labi saprotam, ka galvenie notikumi cilvēka dzīvē saistīti ar baznīcu,” saka Elernes, Priedaines, Kaplavas, Varnaviču, Jaunbornes un Salienas draudzes prāvests Jānis Bulašs, „sākumā ir kristības. Pēc tam – pirmā Svētā Komūnija, laulība un, kad cilvēks nomirst, zārku vispirms ved uz baznīcu. Baznīca ir Dieva mājas, kur cilvēks smeļas garīgo spēku. Jā, dzīves laikā ne visi apmeklē baznīcu, teiksim, svētdienās. Cilvēkam ir citi uzdevumi, mērķi, centieni. Taču brieduma gados viņš cenšas atgūt šo nokavēto laiku. Cilvēks sāk domāt par mūžīgo, par tikšanos ar Dievu… Ticība ir Dieva dāvana. Ar varu to neviens nevar piespiest ticēt. Neticīgs cilvēks atnāk uz dievnamu, raugās uz svētbildi un pēkšņi viņā kaut kas sāk mainīties. Pateicoties svētbildei, viņš sāk just Dievu savā sirdī. Kāds atnāk uz baznīcu un dzird ērģeļmūziku, un ar šo cilvēku notiek brīnums. Ir daudz veidu, ar kuru palīdzību svētais gars dod cilvēkam šo ticību.

Ļoti bieži Elernes baznīcā iegriežas nejauši ceļinieki. Redzot, ka dievnama durvis ir vaļā, viņi nāk iekšā un sēž šeit stundām, nevienam neko nejautājot. Vienkārši sēdēt un runāt ar Dievu. Tas ir ļoti svarīgi. Un, pirmām kārtām, pašam cilvēkam.”

Bez šaubām, ikvienam ir tēma sarunai ar Dievu. Galvenais ir sākt šo vaļsirdīgo monologu – dialogu, saka Elernes draudzes prāvests Jānis Bulašs.

„Man Elernes baznīca ir vieta apcerei. Vieta pārdomām, atbilžu meklēšanai uz daudzajiem jautājumiem. Šajā vietā gadsimtiem ilgi ir skanējušas lūgšanas, šeit mēs iegūstam Dieva svētību.”

Šogad pandēmijas dēļ nebūs šī dievnama 370. gadu jubilejai veltītu krāšņu svinību. Taču ticīgam cilvēkam tas nav šķērslis. Viņam dievnama durvis vienmēr ir vaļā un viņš var atnākt uz šejieni jebkurā laikā, lai dalītos savā priekā, paraudātu un rastu šeit sev mierinājumu.