Rudens ir tik košs un dāsns visās savās izpausmēs – garšās, smaržās un krāsās. Mūsu pilsētniekiem tas vairāk asociējas ar čaukstošām lapām uz ietvēm, dzestriem rītiem un krītošiem kastaņiem, sēņošanas un ogošanas čempionātiem. Taču lauku sētā, kā jau tas ierasts kopš neatminamiem laikiem, ir jāpaspēj novākt ražu, pirms to nav paspējis samērcēt lietus vai “nokost” salnas. Senatnē tādēļ tika rīkotas talkas. Katrs, kurš ir bijis īstas talkas dalībnieks, zina, ka talkošanas reizē, sanākot kopā saimei, radiem, draugiem un kaimiņiem, lauku darbi vairs nešķiet tik smagi, bet pāri visam ir “kopā būšanas” prieks. Kā mainījušās talkošanas tradīcijas, ielūkosimies pagājušā gadsimta avīžu slejās.
Talkošanas tradīcijas jau jo senatnes ir pazīstamas arī mūsu tuvākajās kaimiņu zemēs: Lietuvā, Polijā, Igaunijā, Somijā un Krievijā, taču talkai ir arī īsti latviskas tradīcijas. Latviešu zemnieka sētā garajā lauku darbu virknē, kad lauksaimniecības tehnika nebija vēl tik labi attīstījusies, bija smagāki, un vieglāki, steidzamāki un atliekamāki darbi, kurus vajadzēja prast izkārtot tā, lai darbi nesastrēgtu. Senos laikos bija paraža iet siena pļaujas laikā vājākam kaimiņam palīgā, jo tāds bija sadzīves, sadarbības, izpalīdzības, labvēlības un labu kaimiņu attiecību uzturēšanas princips. Talkas rīkoja dažādos gadalaikos un populārākās bija mēslu vešanas un kartupeļu talkas, rudzu un siena pļaujas talkas, linu plūkšanas un mīstīšanas talkas, koku vešanas un kulšanas talkas. Tie bija darbi, ko zemnieks spēja paveikt, tikai sanākot kopējā darbā ar kaimiņiem, radiem vai atsevišķu saimniecību sūtītiem strādniekiem. Latviešu zemnieka sētā talciniekam gandarījuma un svētku sajūtu deva gan labi padarītais darbs, gan apziņa, ka tu esi kādam palīdzējis, jo talkā visi strādāja bez atlīdzības. Darbs bija goda lieta, bet talciniekus vienoja piederības un kopā būšanas sajūta. Dažreiz talkas tika rīkotas, lai salabotu ceļus, žogus, tiltus, jo tas bija kopīgs īpašums daudziem. Uz talku vajadzēja ierasties laikus. Tas bija goda jautājums, lai nekristu ļaužu aprunāšanā un zobgalībās. Saimnieks gatavojās talkai jau laikus – tika darīts alus, cepta garda maize, sagatavoti ēdieni, jo talka ļoti maz atšķīrās no godībām. Mielasts pēc talkas līdzinājās lauku ballei -- “varēja pieēsties līdz sātam, iet rotaļās, dziedāt un sacensties asprātībās. Tiesa, gadījās arī pa kādam asākam vārdam, tad jau dūres pa gaisu, kas beidzās ar lielāku vai mazāku kautiņu”.
Latviešu zemnieka sētā lielākā talka un ievērojamākās godības bija Apjumības jeb Pļaujas (Appļāvības) svētki. Šajā dienā pēdējo reizi pļāva labību un līdz ar to arī lielie rudens darbi noslēdzās. Ar Jumja (auglības dievs) ķeršanu jeb Latgalē to sauca par “Jumis guyšona” tradīciju zemnieks centās nodrošināt ražas auglību nākamajā gadā. Jumis senajiem latviešiem nebija tikai divas vārpas izaugušas uz viena stiebra, vai rieksti, divi vai trīs saauguši kopā, bet arī mazs vīriņš ģērbies zaļos svārkos, dzeltenos zābakos un vainagu galvā, kurš dzīvoja lauka vidū zem akmeņa. Latgalē, kur zeme bija sadalīta šņorēs, beidzamā šņorē rudzus nekad nenopļāva visus, bet atstāja mazu gabaliņu Jumim. Labību pļaujot, beidzamo izkapts cirtienu atstāja nenopļautu, sasēja augšgalu ciet un to tad sauca par Jumi. Kas pļāva pēdējo kopu, tam bija Jumis. No pēdējā rudzu grieziena, kurā atradās Jumis, nopina vainadziņu un jostu. Mājās pārnākot, pļāvēji saimniecei uzlika vainagu un saimniekam apsēja jostu, ko glabāja līdz nākamajam gadam. Pēc talkas tika gatavots īpašs apjumību mielasts. Saimnieks bija izbrūvējis alu, ko dzēra talcinieki, bet daļa tika atstāta uz lauka pa nakti, lai viesojas Jumis pie alus un jaunas maizes. Ja otrā rītā atrada mucu tukšu, tā bija zīme, ka nākošajā gadā būs laba raža, jo Jumis ir laimes un svētības nesējs. No Jumja vainaga izkultiem graudiem cepa Jumja pīrāgus vai klaipus, kurus ēda tikai lielos svētkos. Ēst no jaunā klaipa esot bijis liels gods.
Talkošanas tradīcijas 19. gs. un 20. gs. sākumā, attīstoties modernajai zemkopībai, gandrīz izzuda, taču atjaunojās Pirmā pasaules kara laikos un arī pēc Otrā pasaules kara, kad trūka pārtikas, kurināmā un elektroenerģijas, taču bija milzīga vēlme visu atjaunot. 1944. gadā Daugavpilī no 61 uzņēmumiem pilnīgi sagrauti bija 42, vilcienu kustība nenotika, dzelzceļa tilts pār Daugavu tika uzspridzināts. 1945. gada laikrakstā “Cīņa” var lasīt: “Vēl sprāga mīnas, ceļmalās mētajās kara tehnika, munīcija, bruņucepures. Pāri laukiem aizstiepās ierakumu līnijas, pilsētās rēgojās sagrauti nami, tranšejas un sprādzienu izrautas bedres. Pilsētas iedzīvotāji devās kartupeļu talkās, attīrīja ielas no gruvešiem, stikliem un drazām. Lai novērstu epidēmijas, uzlabotu sanitāro stāvokli, tuvojoties pavasarim, no pilsētas vajadzēja izvest sniegu, ledu, atkritumus. Simtiem rīdzinieku atsaucās aicinājumam doties desmit dienu talkā no 8. līdz 18. martam. Tautas izglītības nodaļa toreiz organizēja skolotāju brigādes, kuras iesaistīja ēku un pagalmu uzkopšanā arī skolēnus.”
Padomju laikos bija pieņemts Ļeņina dzimšanas dienu (22. aprīlis) atzīmēt ar darbu tīrumos, fermās un remontdarbnīcās. Ar lozungu “Visi kā viens piedalīsimies” talkas rītā tradicionāli pulcējās uz mītiņu. Padomju laiku talkas vēl atceras daudzi un katrs tagad var spriest, vai tiešām “atmiņas par sestdienas talku ir kā par priecīgiem darba svētkiem, kad visi pacilāti izgāja darbā”. Padomju saimniecībās bieži vien “tehnika neattaisnoja cerības” un, diemžēl, “labajās saulainajās dienās neviens nevarēja padomāt, ka pienāks arī lietains laiks”. Lauku darbi ievilkās līdz vēlam rudenim, pat līdz oktobrim un novembrim, kad jau iestājās pirmais sals. Tad kā glābiņš nāca simtiem pilsētnieku: rūpniecības un transporta uzņēmumu strādnieki, “Daugavpils apģērba” jaunās šuvējas, sadzīves pakalpojumu drēbnieki un kurpnieki u.c., kas tika iesaistīti kartupeļu, biešu, kāpostu, ābolu un cukurbiešu novākšanā. Talcinieku darbs bija labi atalgots – 7--10 rubļi dienā, bet ļoti bieži, atbilstoši tā laika ideoloģijai, tas tika vērtēts vienkārši “teicamniekos” un “sliņķos”. Kopš augusta pirmajām dienām Latgalē linu laukos izgāja visi: laukkopji, pensionāri, skolēni, pat lopkopji. Linu plūkšanas darbos mobilizēja visus kolhozniekus un noteica progresējošo apmaksu. Vislielākās linu platības Daugavpils rajonā bija Kalupē – ap 300 hektāriem. Lai arī daļēji mehanizēts, tas joprojām bija smags roku darbs. Linu tīrumos strādāja ap 180 cilvēku, bet no noplūktajiem 200 hektāriem tikai 80 ha tika novākti ar kombainiem. Divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados Višķu sovhoztehnikums apgādāja ar savā saimniecībā izaudzētajiem dārzeņiem gandrīz vai pusi no 120 tūkstošiem Daugavpils iedzīvotāju. Ražas novākšanas laikā Višķu sovhoztehnikuma direktoram A. Kosjakam vajadzēja aicināt talkā daugavpiliešus, bet, ja nē, tad talkas ieilga un vēl vēlā oktobrī tika rakti kartupeļi un rautas bietes. Rudens lauku darbos lieli palīgi bija skolēni. 1974. gada 22. septembris Biķernieku skolā tika izsludināts par komjauniešu sestdienas talku, kad vidusskolas skolēni novākuši 170 tonnas kartupeļu. Šajā pat rudenī Ilūkstes vidusskolas vecāko klašu audzēkņi novāca deviņus hektārus kartupeļu un 1 ha biešu. Labi strādājuši arī Subates skolēni, kas kolhozā “Liesma” novākuši 10 ha kartupeļu. Sventes skolēni novākuši 15 ha biešu, kā arī strādāja kartupeļu un burkānu novākšanā.
Mūsdienās, kad smagos lauku darbus paveic modernā lauksaimniecības tehnika, vairāk ir populāras vides sakopšanas talkas. Šogad 19. septembrī norisinājās nu jau tradicionālā Pasaules talka jeb “World Cleanup Day” (WCD), kuras galvenais mērķis ir apvienot cilvēkus cīņā ar globālo piesārņojumu un klimata pārmaiņām. Visā pasaulē šajā dienā tika vākti atkritumi un sakopta apkārtējā vide. Latvijas ieguldījums pasaules ekosistēmas līdzsvara atjaunošanā ir koku sēšanas un stādīšanas akcija “Laimes koki”. Piedalīšanās talkās vairs nav nedz obligātas, nedz goda lieta. Tā ir katra atbildība rūpēties par vidi, kurā tu dzīvo.
Foto
Latgales talcinieki 20. gs. pirmajā pusē, Aivara Arnicāna Dagdas vēstures muzeja “PATRIA” arhīvs
