Daugavpils novada Skrudalienas pagasta Silenes ciemā atrodas ābolu, citu augļu un dārzeņu pārstrādes cehs, kur tiek ražotas dažādas sulas. Tieši šis biznesa veids pirms vairāk nekā desmit gadiem ieinteresēja vietējo uzņēmēju, kurš, redzot, kā pūst nevienam nevajadzīgi vietējie āboli, nolēma, ka tā nedrīkst būt un stājās pie darba.
Sākumā bija dārzs
Savulaik Daugavpilī, Gajoka mikrorajonā, darbojās konservu rūpnīca, kur pārstrādāja augļus – ražoja dažādus konservus un spieda sulas, taču to slēdza jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Un tad augļu dārzu īpašniekiem sākās grūti laiki, jo nebija kur likt simtiem tonnu augstas kvalitātes produkcijas, līdz pēc kāda laika mūspusē sāka veidoties nelieli sulas ražošanas uzņēmumi – tajos izmantoja vietējos ābolus, par kuru kvalitāti kāds pārdevējs Centrālajā tirgū reiz teica: „Pašu dārzā novāktos ābolus peles un žurkas pagrabā grauž gardu muti, tātad tos var droši ēst, savukārt importētajiem, „saķīmiķotajiem”, pat neskaras klāt.”
Silenē dzimušajam Oļegam Girškjānam ir trīsdesmit gadi. Pēc Skrudalienas pamatskolas jaunietis turpināja mācības Višķu lauksaimniecības tehnikumā, kuru absolvēja pirms četriem gadiem. Pēcāk Oļegs kādu laiku strādāja dažādus darbus, līdz izlēma: „Es nolēmu saistīt savu dzīvi ar lauksaimniecību. Man bija gan nepieciešamā izglītība, gan vēlēšanās strādāt. Kas gan vēl vajadzīgs, lai veiksmīgi darbotos?”
2012. gadā O. Griškjāns izveidoja SIA „ALEXXX”. Firmas nosaukums ir viņa iesaukas atvasinājums. To bērnībā viņam „piešķīra” vienaudži, saucot Oļegu par Aleksi.
Pēc kāda laika Oļegs Griškjāns nolēma uzrakstīt projektu, lai iegādātos ābeles un ierīkotu ābeļdārzu. Turklāt gan platības, gan iestādīto kociņu ziņā dārzs bija gana plašs – 3 hektāri zemes un 3 tūkstoši neliela auguma Eiropas šķirņu ābelīšu. Nu jau dārzs ir sācis ražot.
Piemērs – lietuvieši
Vienlaikus Oļegs nodarbojas ar graudkopību, audzē galvenokārt vasaras un ziemas kviešus, kā arī rapsi un pupas – šīs kultūras aizņem aptuveni 60 hektārus. Tīrumu apstrādāšanai ir visa nepieciešamā tehnika – graudu kombains, divi traktori, cita lauksaimniecības tehnika un inventārs.
Šogad Oļega tīrumos izauga laba kviešu raža – vidējā ražība ir 4 tonnas no viena hektāra, tas ir ļoti labs rādītājs. „Kāpēc izvēlējos graudkopību? Šādi rīkoties mani pamudināja radinieks, kurš nodarbojas ar augkopību,” paskaidroja saimnieks.
Taču graudi un sula ir pilnīgi atšķirīgi ražošanas veidi. Vai tie netraucē viens otram? Oļegs tā nedomā, tieši pretēji, ņemot vērā, ka drīzumā no viņa milzīgā dārza varēs ievākt simtiem tonnu augstas kvalitātes augļu, noteikti būs aktuāls to realizācijas jautājums, tāpēc pārstrādes cehs ir gan īstajā laikā, gan īstajā vietā. Neizpaliek arī emocionālais faktors: „Cik vien sevi atceros, bija sāpīgi skatīties, kā ražas gados āboli tonnām puva cilvēku acu priekšā, jo tiem nebija noieta. Ar āboliem mēslo dārzus, baro lopus, tos izmet grāvjos un spārda kājām. Vai tad tā drīkst?”
Ābolu pārstrādes paraugsaimniecību Oļegs pirmo reizi redzēja Kauņā (Lietuva), uz kurieni šad tad aizveda pāris desmitus maisu vecāku dārzā salasīto ābolu, lai izspiestu sulu. Viņu pārsteidza modernās iekārtas un tehnika, kuru kaimiņvalstī izmantoja augļu pārstrādē.
Sapnis ir piepildījis – cehs darbojas!
Oļega projekts pirmajā reizē neguva atbalstu, to izdevās saņemt tikai ar trešo „piegājienu”. Tādējādi O. Grikšjāns saņēma atļauju ierīkot līniju ar nosacījumu, ka 70% izmaksu segs Eiropas Savienības fondu līdzekļi, bet 30 procenti būs viņa paša nauda. Oļegs par saviem līdzekļiem uzbūvēja visām mūsdienu prasībām un tehnoloģijām atbilstošu cehu – sākot ar augļu pieņemšanu un mazgāšanu līdz pat gatavai sulai 3 un 5 litru oriģināliepakojumā. Jāatzīmē, ka iekārtas un līnijas vadības aparatūra iegādāta Lietuvā.
Pērn viss jau bija sagatavots darbam, taču bija slikta raža, atšķirībā no šīgada ābolu sezonas. Daždien Oļegs kopā ar savu palīgu saražo vairāk nekā trīs tonnas garšīgas un veselīgas ābolu sulas. Diemžēl, lai arī „ābolu bizness” ienes labu peļņu, tas ir visai nestabils. Ābeles ražo reizi divos gados, bet pārējie augļi un dārzeņi – ķirbji, burkāni vai, piemēram, upenes, jāņogas, avenes un citas ogas lielos apjomos ceham netiek piegādātas.
Saimnieki parasti atved 3—6 maisus ābolu, retāk – 500 kilogramus. „Mēs varam izspiest tādu sulas daudzumu, kāds ir nepieciešams pasūtītājiem, jo līnijas jauda to ļauj. Problēmu rada tas, ka mūsu produkcija ir maz pieprasīta. Cik daudz vienam cilvēkam vai ģimenei vajag sulas? Tak ne jau tūkstošiem litru…” skaidro Oļegs.
Ja cilvēks atved savus augļus, 5 litri sulas izmaksā 2 eiro 50 centus, savukārt, pērkot jau gatavu dzērienu, būs jāmaksā 5 eiro. Var pasūtīt sulu vīnam, tā izmaksās 30 centus litrā. Jāpiebilst, ka pasūtījumi tiek izpildīti ļoti ātri. Gatavo produkciju, kura izgājusi visas apstrādes stadijas (mazgāšana, smalcināšana, spiešana, filtrēšana un pasterizācija), var uzglabāt gadu un pat ilgāk, un tā nezaudēs savas garšas īpašības.
Ceļ savu māju
Beidzoties ābolu sezonai, ceha iekārtas tiks iekonservētas uz diviem gadiem, līdz saimnieka dārzā ābeļu zari atkal vai lūzīs no augļu pārpilnības.
Oļegs Griškjāns, atšķirībā no citiem šīs jomas uzņēmējiem, specializējas tikai pasūtījumu izpildīšanā, ābolus no iedzīvotājiem viņš neiepērk: „Ar to nodarbojas galvenokārt lietuvieši, viņi rada arī lielu konkurenci. Vienā ziņā tas nav labi, taču vienlaikus tas neļauj ieslīgt pašapmierinātībā un liek sekot situācijai šajā jomā.”
Būdams labs saimnieks un uzņēmējs, kā arī paraugs savai ģimenei, Oļegs Griškjāns pirms dažiem gadiem sāka būvēt savu māju – kompaktu un funkcionālu mājokli. Būvdarbus veic profesionāļi – celtnieki, taču brīvajā laikā saimnieks arī pats labprāt piedalās ģimenes mājas celtniecības darbos.
Oļega un Irinas ģimenē aug divi dēli – trīsgadīgais Alekseju un divus mēnešus vecais Sergeju. Irina, kura strādā par aukli bērnudārzā, pašlaik ir bērna kopšanas atvaļinājumā un nodarbojas ar bērnu audzināšanu.
Topošā ģimenes māja un Oļega Griškjāna un viņa ģimenes firmas cehs atrodas blakus uzņēmēja vecāku skaistajam un koptajam mājoklim, kur pagalmā zied visdažādākās puķes. „Lūk, šādā lieliskā infrastruktūrā un ģimeniskā gaisotnē rodas vēlēšanās dzīvot, mīlēt, audzināt bērnus un, protams, strādāt,” saka Oļegs Griškjāns.
