Latgales dievnamus bagātīgi rotā grezni altāri un viena no baznīcas svētlietām ar māksliniecisku vērtību ir zvani, bet baznīcas zvanu skaņas saista ar dievišķo harmoniju. Kristietībā zvanu uzskata par ticības simbolu. Latvijā pirmoreiz zvani tiek minēti 13. gadsimta Livonijas hronikā, kad kuršiem uzbrūkot Rīgai, zvanīts ar lielo kara zvanu. Par baznīcas zvanu likteņiem, lai arī skopas, bet šur tur tomēr atrodamas ziņas pagājušā gadsimta periodiskajos izdevumos.
Sākotnēji zvaniem (tostarp dievnamos) bija signalizācijas funkcija, ar tiem izsludināja darba uzsākšanu un beigšanu, trauksmi, ja tuvojās kāda dabas stihija, ugunsnelaimi un sveša karaspēka uzbrukumu. Ar zvanu skaņām brīdināja par ūdensplūdiem, zvanīja negaisa laikā un liela sausuma periodos. Ziemā, kad plosījās spēcīgas vētras un puteņi, un ceļus pārklāja bieza sniega kārta, zvanu skaņas ceļiniekiem vēstīja par apdzīvotas vietas tuvumu, lai nenomaldīties. Tikai vēlākos laikos zvaniem sāka piedēvēt svinīgi ceremoniālu lomu — ar zvanu skaņām iezvanīja dievkalpojuma sākumu, atzīmēja reliģiskus svētkus, svarīgus notikumus draudzes locekļu dzīvē, piemēram, kāzas, kā arī izvadīja aizgājējus.
Laiku laikos mainījušās zvanu formas: tie bija apaļi, biķera vai kausveida, bet populārākie ir tulpjveida formas. Katrai vietai, kura lēja zvanus, bija savas tradīcijas un paradumi, un pat noslēpumi, kurus zināja tikai galvenie zvanu liešanas meistari. Zvaniem, kuru sastāvā ir sudrabs, ir ļoti melodisks skanējums. Latvijas zvani lieti no bronzas. Atšķiras arī dažādu konfesiju baznīcu zvanīšanas tradīcijas: katoļi un luterāņi kustina pašu zvanu, bet pareizticīgie šūpo tā mēli.
Baznīcu zvanu torņi agrāk bija aprīkoti ne mazāk kā ar sešiem zvaniem, bet varēja būt gan deviņi, gan divpadsmit un pat vairāk zvanu. Uzraksti varbūt senākajiem zvaniem latīņu valodā, vācu valodā un tikai 19. gs. parādās latviešu valodā. Latgales koka baznīcu torņos zvani nav karināti, bet tiem baznīcu tuvumā celti īpaši zvanu torņi. Jezupovas baznīcas zvanu tornis celts ap 1830. gadu. Tā bija kvadrātveida būve ar piramidālu jumtu, ko vainagoja ažūrs metāla krusts. Tornis, kaut arī sliktā tehniskā stāvoklī, bija saglabājies vēl 1949. gadā.
Pirmais pasaules karš bija liktenīgs daudzu Latvijas baznīcu zvaniem. Kara briesmām tuvojoties, zvanus noslēpuši drošā vietā, gremdējuši ezeros un upēs. Tāpat kā vācu karaspēka okupētajos apgabalos Francijā, Beļģijā, Itālijā un Krievijā, tostarp arī Latvijas teritorijā baznīcu zvanus konfiscēja un pārlēja lielgabalos. Kad Krievijas armija bija spiesta atkāpties un 1915. gadā atstāt Kurzemes un Vidzemes teritoriju, krievu karaspēks deva pavēli visus baznīcu zvanus evakuēt uz Krieviju. Pēc kara Latvijas valdība lūdza reevakuēt kara laikā cara valdības evakuētos baznīcu zvanus, taču no reevakuācijas aktiem zināms, ka no 2000 evakuētajiem zvaniem atpakaļ atgriezās tikai kādi 200 zvani. Daudzi zvani tika nodoti metāllietuvēs, kur tie tika pārvērsti citos priekšmetos, daudzi zvani tika nodoti Krievijas katoļu draudžu lietošanā. 1923. gadā Saratovā tika nodibināts baznīcas zvanu muzejs, kur nokļuva mākslinieciski un vēsturiski vērtīgākie zvani, bet Latvijā reevakuētie zvani bija bojāti vai pat pilnīgi sasisti.
Pirmās Latvijas republikas laika politika bija labvēlīga ticības jautājumos un daudzas baznīcas tika atjaunotas. 1931. gada 15. novembrī jauns zvans ar uzrakstu “Priekos priecini, bēdās mierini!” tika iesvētīts Daugavpils garnizona evaņģēliski luteriskās draudzes izremontētajā baznīcā (Daugavpils cietokšņa baznīca jeb Daugavpils jezuītu klostera baznīca, kas celta 1764. gadā baroka stilā. Pēc 1920. gada baznīcu izmantoja garnizona katoļu, luterāņu un pareizticīgo draudzes), jo kara laikā bija izvesti visi baznīcas zvani. Draudze savāca līdzekļus un iegādājās Vācijā, Bohumas tēraudlietuvē skaistu zvanu par 1538 latiem.
1934. gadā Višķu baznīcas tornī tika iesvētīts un uzstādīts jauns zvans, kas svēra 678 kg un izmaksāja pāri par 1000 latiem, ko ziedoja draudze. 1939. gadā Višķu baznīcas jumtā pusdienlaikā iespēra zibens un izcēlās ugunsgrēks. Dega baznīcas kārniņu jumta apakšdaļa ar sijām un uguns draudēja pārsviesties uz zvanu. Degošais zvans krītot izpostītu visu baznīcu, taču baznīcu steidzās glābt gan vietējie iedzīvotāji, gan Višķu, gan Daugavpils 25 brīvprātīgie ugunsdzēsēji ar divām automašīnām. Kopīgiem spēkiem tikai pēc 4 stundām izdevās apslāpēt liesmas un baznīca bija glābta.
Viens no jaunākajiem Daugavpils apriņķa baznīcu zvaniem atrodas Nīdermuižas Romas katoļu baznīcā. Tās 32 kg smagais baznīcas zvans izgatavots 1938. gadā. Šajā gadā 26. jūnijā arī Ēģiptes evaņģēliski luteriskajā baznīcā svinīgā dievkalpojumā iesvētīja baznīcas zvanu, ko lējusi Liepājas kara ostas darbnīca.
1942. gadā Daugavpils apriņķa baznīcās bija pavisam 121 zvans. Viens no vecākajiem Daugavpils apriņķa baznīcu zvaniem atrodas Jasmuižas Romas katoļu baznīcā – tas izgatavots 1715. gadā. Tas ir bronzas lējuma un ir 48 kg smags. Aulejas Romas katoļu baznīcas zvans gatavots 1739. gadā. Bērzgales baznīcā vecākais zvans izgatavots 1753. gadā, bet Asūnes baznīcā zvans skan jau no 1799. gada. Viens no vecākajiem zvaniem pieder Pustiņas baznīcai – 1768. gads. Aglonas baznīcas lielākais zvans izgatavots 1839. gadā. Tas ir arī lielākais Daugavpils apriņķa baznīcu zvans – 940 kg smags.
Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāles zvanu tornis ir atvērts ikvienam. Šeit var uzkāpt 34 metrus augstajā zvanu tornī, apskatīties zvanu un pakāpties augstāk uz skatu laukumu, no kura paveras skats uz Baznīckalnu. Te ir saglabājies oriģinālais zvans kopš baznīcas pastāvēšanas pirmsākumiem, kas izgatavots Bohumas tēraudlietuvē 1892. gadā. Uz tā ir iegravēti 93. psalma vārdi: “Tavs goda krēsls stāv stipri no sendienām, Tu, Dievs, esi no mūžības uz mūžību”. 1985. gada 25. decembrī, kad baznīcā (tolaik Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcas boksa skola) izcēlās ugunsgrēks, izdegot zvanu torņa sijām, zvans nokrita, taču netika bojāts un tagad atkal atrodas savā vecajā vietā. Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāles mācītājs Andis Lenšs uzsver baznīcas zvana nozīmi: “Aicinot uz dievkalpojumu, baznīcas zvani skan katras nedēļas Lielajā dienā – svētdienā. Zvanu skaņas – arī tā ir lūgšana.”
Foto
Daugavpils Mārtiņa Lutera katedrāles zvans
