Kaspars Strods ir Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes doktorants Vēstures studiju programmā. Tā kā viņa profesionālā karjera un intereses saistītas ar Latgales vēstures pētniecību, jaunieti plašākā sabiedrībā jau pazīst kā zinošu un kompetentu speciālistu.
Kaspars Strods dzimis un audzis Varakļānu pusē, un interese par vēsturi viņam radusies jau skolas gados: “Tas viss sākās ar vecmammas padomju laika grāmatām. Viņai bija daudz izdevumu no sērijas “Apvārsnis” par ceļojumiem uz Āfrikas salām un Austrāliju. Sāku lasīt šos izdevumus. Pie vecmammas laukos bija daudz dažādu žurnālu un avīžu. “Latvijas Avīzē” un žurnālā “Mājas Viesis” varēja atrast interesantus rakstus par vēsturi. Tajā laikā man interesēja arī politika un ģeogrāfija. Bet jau vidusskolas laikā es biju izlēmis, ka studēšu vēsturi.”
Kaspars Strods pastāstīja, ka vēstures studijas sākumā nemaz nav bijušas tik sekmīgas un mācības Latvijas Universitātē viņš pārtrauca. Tomēr domu par vēstures studijām Kaspars Strods neatmeta un pēc kāda laika savas studenta gaitas turpināja Rēzeknes Augstskolā (tagad Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija). “Man vienmēr paticis kaut kur parakties un kaut ko papētīt,” saka Kaspars, “un, kā jau visiem puišiem, arī man interesēja Otrā pasaules kara tēma.”
Jaunais vēsturnieks joko, ka ir tipisks 20. gadsimta “vēsturnieku mafijas pārstāvis”: “Protams, manas profesijas specifika ir tāda, ka jāpēta arī senāki laika posmi. Viduslaiki un arheoloģija nav manas tēmas, bet reizēm nākas veltīt uzmanību arī tāmt. Studējot Rēzeknes Augstskolā un izvēloties sava pētījuma tēmu, pirmā doma bija izpētīt Otrā pasaules kara notikumus Varakļānos. Tad sekoja vēstures studiju programmas liktenīgie vārdi, ka Varakļānos bija arī ebreji, kas pamudināja mani pētīt tieši šo tēmu, kas attīstījās tālāk līdz bakalaura darbam. Vēlāk sekoja arī prakse muzejā “Ebreji Latvijā” Rīgā, dalība dažādos projektos, mutvārdu vēstures ekspedīcijās un zinātniskajās konferencēs.”
Kaspars Strods atzīst, ka Latgales vēstures pētniecībā izteikti jūtams cilvēkresursu trūkums, un tuvākajās desmitgadēs pozitīvas pārmaiņas nav prognozējamas. Savukārt pašu Latgales vēstures pētniecību apgrūtina faktors, ka liela daļa nozīmīgu liecību un dokumentu glabājas Baltkrievijas, Krievijas, Polijas un Lietuvas arhīvos. Daļa arhīvu materiālu pieejami digitāli, tas aktīvi tiek izmantots, piemēram, Preiļos, pētot muižnieku Borhu dzimtas mantojumu.
Savā pētnieciskajā darbā vēsturnieks Kaspars Strods bieži vien izvairās no stereotipiskām tēmām. “Pēdējos gados, pētot Latgales vēsturi, esmu pievērsies mazāk populāriem un smagākiem tematiem, nekā 1917. gada Latgales kongress, kas, manuprāt, sevi jau ir izsmēlis,” saka Kaspars Strods, “Latgales vēsturē ir ļoti daudz jautājumu, sevišķi personību, kas nav bijušas viennozīmīgas un labas, bet tieši tas padara vēsturi interesantu. Mums bija ļoti labs pasniedzējs Kaspars Zellis, kurš mudināja vērtēt notikumus kritiski, kas bija kā āķis lūpā. Tieši tāpēc es vienmēr cenšos atrast tādas tēmas, piemēram, sociālā vēsture, kas ir ļoti interesanta. Latgales vēsturē šī tēma vispār ir baltais plankums. Mums pašiem jāsaprot, ka mēs vairāk nezinām nekā zinām.”
Tomēr vēsturnieks norāda, ka bieži vien tieši sabiedrība nav gatava uzņemt jaunu informāciju par nepopulārām vai sarežģītām tēmām reģiona vēsturiskajā attīstībā. “Latgales sabiedrība ir ļoti konservatīva,” norāda vēsturnieks, “manuprāt, tā ir laime nelaimē. Nav skaidrs, vai mēs esam gatavi izkāpt no tās komforta zonas, kas mums Latgalē izveidojusies. Vēsturē mēs labāk runājam par lietām, kas, tāpat kā Latgales kongress, ir izpētīts no visām pusēm. Galvenā problēma ir tā, ka mēs izvairāmies paskatīties uz Latgales vēsturi no cita skatu punkta. Latgales vēsturē mēs biežāk skatām tos jautājumus, kur latgalieši bijuši cietēji, un, tajā pašā laikā, neuztveram kopainu.”
Dzīvojot Rēzeknē, Kasparam ir paveicies satikt aktīvus domubiedrus, ar kuriem veikt kopīgus pētījumus ārpus darba muzejā: “Jā, top grāmata “Laikmeta nospiedumi. 20. gadsimta Latgales stāsti.”, kurā būs vairāk nekā 30 stāsti par dažādiem cilvēkiem, notikumiem un vietām. Pie grāmatas satura strādāju es un Ligija Purinaša. Manuprāt, grāmata būs interesanta. Tie, kas tur plāno meklēt informāciju par Latgales kongresu, to neatradīs. Grāmatā būs daudz dažādu stāstu, kas veltīti sociālās vēstures tēmām, Otrajam pasaules karam un starpkaru periodam. Pamazām mēs tuvojamies finiša taisnei. Ja viss būs labi, tad grāmata pie lasītājiem nonāks jau novembra otrajā pusē.”
Jāpiebilst, ka līdz ar savu aktīvo darbību Latgales vēstures pētniecībā, Kaspara Stroda raksti par dažādiem vēsturiskiem notikumiem, procesiem un personībām regulāri tiek publicēti Latvijas Sabiedrisko mediju portālā “lsm.lv”, kā arī viņa balss ir dzirdama Latvijas Radio latgaliskā raidījuma “Kolnasāta” Latgales vēsturei veltītajās rubrikās. Tomēr, ņemot vērā vēsturnieka analītisko pieeju pētniecībā, nākas saskarties ne tikai ar uzslavām par paveikto darbu vai zināšanām, bet arī uzklausīt pārmetumus un kritiku.
“Otrā pasaules kara laikā Rēzeknes Ziemeļu rajonā nacisti bija izveidojuši karagūstekņu nometni, kas darbojās trīs gadus,” stāsta vēsturnieks Kaspars Strods, “kad pilsētā ienāca Sarkanā armija, tajā pašā vietā tika izveidota vācu karagūstekņu nometne. Pašlaik šajā teritorijā atrodas parks un memoriāls, kas izveidots pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā. Šī gada sākumā, veicot rekonstrukcijas darbus, tika atklāts milzīgs apbedījums ar padomju karagūstekņu mirstīgajām atliekām. Mani lūdza paust viedokli medijos, kas izraisīja plašu rezonansi. No Krievijas Ģenerālkonsulāta Daugavpilī saņēmu pārmetumus, ka atļāvos apšaubīt padomju histeriogrāfiskos pieņēmumus par desmitiem tūkstošu noslepkavotiem karagūstekņiem, kā arī nosaukt nometni nevis par koncentrācijas nometni, bet par karagūstekņu nometni.” Kaspars atzīst, ka Rēzeknes Ziemeļu rajona parka labiekārtošanas projekts ir labs. Tā ietvaros paredzēts sakārtot teritoriju, izveidojot parku un atjaunojot memoriālu. Arī Krievijas Federācijas interesi par šo teritoriju vēsturnieks neuztver viennozīmīgi negatīvi. Tomēr Kaspars Strods atzīst, ka šāda veida vēstures pieminekļiem ir milzīga ideoloģiskā slodze.
