Šis raksts nav par slavenu cilvēku vai izcilu personību. Aleksandrs Dmitrijevs nav politiķis, biznesmenis vai aktieris. Viņš ir vienkāršs un no skata ne ar ko neievērojams, parasts daugavpilietis, un par to, ka pilsētā dzīvo šis cilvēks, zina vien retais. Taču Aleksandram Dmitrijevam ir izcilas zināšanas gan vispārējā, gan Daugavpils vēsturē. Viņš ir visdažādākās informācijas „krātuve” – staigājošā enciklopēdija.
Pateica – „uz redzēšanos!”
Daugavpils krievu vēstures kluba priekšsēdētājam, daugavpilietim Aleksandram Dmitrijevam ir 62 gadi. Viņš piedzima Rīgā, bet 1964. gadā ģimene apmetās uz dzīvi Daugavpilī, kura aizritēja Aleksandra bērnība un jaunība. 1976. gadā viņu iesauca obligātajā karadienestā, Aleksandrs dienēja pretgaisa aizsardzības spēkos Volgogradas apkaimē. Pēc demobilizācijas 1978. gadā iestājās Pleskavas kultūras un izglītības profesionālajā skolā, kur divus gadus apguva bibliotekāra specialitāti.
Savulaik pilsētā Aleksandru pazina kā Daugavpils Centrālās bibliotēkas darbinieku, kur viņš nostrādāja tieši ceturtdaļgadsimtu. Arī turpmāk viņš būtu pārsteidzis lasītājus ar savām plašajām zināšanām visās jomās, īpaši vēsturē, ja ne valsts valoda. Precīzāk – A. Dmitrijeva valsts valodas zināšanu līmeņa neatbilstība viņa ieņemamajam amatam. Izglītībai un augsta līmeņa profesionāļa pieredzei pēkšņi vairs nebija nekādas nozīmes, tā vairs nevienam nebija vajadzīga, tāpēc bibliotekāram pateica: „Paldies par darbu. Uz redzēšanos!”
Aleksandra pamatizglītība – vēsturnieks, viņš neklātienē absolvējis augstskolu, taču šajā jomā nav strādājis. Tā iegrozījusies dzīve.
Taču bibliotēkā nostrādātie gadi nav bijuši velti: „Šajā laikā es nopietni aizrāvos ar novadpētniecību, iepazinos ar interesantiem mūsu pilsētas un rajona cilvēkiem. Man nebija ne jausmas par to, ka mūsu novads ir tik bagāts ar talantiem. Šie cilvēki paplašināja manu redzesloku un bagātināja ar zināšanām.” Piemēram, Aleksandrs atrada kopīgu valodu ar Daugavpilī populāru kolekcionāru Jevgeņiju Beļikovu, kurš kolekcionē atklātnes, markas, dažādus materiālus un fotogrāfijas, kuras saistītas ar krievu aviācijas un pilsētas vēsturi. Tikpat noderīga izrādījās arī sadarbība ar pašlaik nu jau mūžībā aizgājušo novadpētnieku Zalmanu Jakubu. Un šādu cilvēku ir ļoti daudz.
„Dmitrijeva saraksts”
Ar laiku A. Dmitrijevam radās ideja izveidot personāliju alfabētisko kartotēku – savdabīgu privileģēto sarakstu, kurā Aleksandrs iekļāva godājamus, ievērības cienīgus cilvēkus, kuru dzīve un darbība saistīta ar Daugavpils vēsturi. Šajā apjomīgajā datu bāzē varēja tikt iekļauti arī parasti interesanti cilvēki. A. Dmitrijevs ļoti rūpīgi un akurāti ierakstīja kartītēs viņu interesējošo personu dzimšanas datus, tajā vai citā darba vietā nostrādāto laiku, interesantu šo cilvēku dzīves faktus, savukārt mirušajiem fiksēja nāves datumu un apbedījuma vietu.
Aleksandra izdomātā un izveidotā personāliju kartotēkai nav analogu ne tikai Daugavpilī, bet arī Latvijā un pārējās Baltijas valstīs, jo šajā datu bāzē pašlaik ir nevis simti, bet tūkstoši kartīšu ar uzvārdiem no A līdz Ž. Piemēram, kartotēkā ir 500 personas, kuru uzvārds sākas ar burtu K. Kāds varētu iebilst, ka šāda „dosjē” vākšana par cilvēkiem nav taktiska, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņi to pat nenojauš. Taču daudziem pilsētniekiem šī informācijas krātuve izrādījās ļoti noderīga, un viņi ir pateicīgi tās veidotājam.
„Dmitrijeva sarakstā” pirmais tika iekļauts Krievijas imperators Nikolajs II. Kāpēc tā? Izrādās, ka 1904. gada 29. oktobrī cars pagodinājis ar savu apmeklējumu vasaras nometnes Ruģeļos, kur vēroja Dvinskas garnizona karavīru skati, kuri gatavojās doties uz fronti krievu–japāņu karā. Par godu šim notikumam 1913. gadā Ruģeļos uzstādīja pieminekli, kuru vēlāk izdemolēja vandāļi. 2012. gada 26. jūnijā tā fragmentu pārvietoja uz cietoksni, un pašlaik tas atrodas pie Nikolaja vārtiem, blakus ūdens paceļamajai ēkai (ūdenstornim). Vēlāk monarhs ir pabijis mūsu pilsētā vēl divas reizes.
„Sākumā es iekļāvu kartotēkā slavenus un ievērojamus cilvēkus, bet vēlāk sāku ierakstīt tajā datus par personām, par kurām rakstīja avīzēs, žurnālos, dažādos izdevumos un grāmatās,” pastāstīja Aleksandrs, kurš ir veicis milzīgu un ievērības cienīgu darbu.
Kartotēkā ir iekļauts arī Latvijas galvenais komunists un bijušais ieslodzītais Alfrēds Rubiks (jāpiebilst, ka viņš ir dzimis Daugavpilī, cietokšņa mikrorajonā), kā arī Padomju Savienības varonis dzejnieks Musa Džalils, Brestas cietokšņa aizstāvis Jefims Fomins un daudzi citi.
Personāliju kartotēkai drīzumā apritēs trīsdesmit gadi. Aleksandrs nožēlo vien to, ka veidot šo vērtīgo arhīvu nav sācis daudz agrāk.
Cilvēks ar karogu
Aleksandru Dmitrijevu – kautrīgu, krietnu, godīgu un nesavtīgu cilvēku, daudzi uzskata par drusku dīvainu, taču viņš par to nebūt neapvainojas. Viņu var sastapt ejam uz cietoksni ar ziedu pušķi, sēru ziedu groziņu vai karogu. Tas nozīmē, ka cietokšņa vēsturē un dzīvē tiek svinēta kāda jubileja vai notikuma gadskārta. Aleksandrs neaicina preses un televīzijas pārstāvjus, bez liela trokšņa godinot to cilvēku piemiņu, kuri to ir pelnījuši: „Cilvēkiem ir jāzina vēsture un jārāda piemērs jaunajai paaudzei. Vai tad vienmēr nozīme ir tikai naudai? Svarīgāka ir piemiņa…”
Pastaigājoties pa cietoksni vai pilsētu, Aleksandrs vāc nomestās tukšās pudeles, citus atkritumus un pusbalsī baras, dažkārt pat pasakot arī kādu „biezāku” vārdu: „Lūk, kādas pēdas atstāj cilvēki, kuri sabiedrībā tiek uzskatīti par kulturāliem, -- tie ir mūsu pilsētas iedzīvotāji, kuri ierodas šeit, lai izbaudītu vēsturisko gaisotni. Citadeles būvdarbos gājis bojā vairāk cilvēku nekā dažā labā kaujā! Cik daudziem cietoksnis ir kļuvis par atdusas vietu…”
Sarunājoties ar Aleksandru, brīžiem rodas iespaids, ka viņš ir atlidojis no Marsa un viņam nav zināmas mūsu greizās esamības reālijas, kad daudzi par velti pat pirkstu nepakustinās, gaidot atlīdzību par katru, pat vissīkāko darbu. Kurš gan cits, ja ne Aleksandrs, var vienam cilvēkam tikai par „paldies” sarīkot ekskursiju pa cietoksni.
Aleksandram ir fenomenāla atmiņa, itin kā viņš būtu to speciāli trenējis. Stāstījums ir raits, Aleksandrs zina stāstīt par katru Daugavpils ielu un māju un var to darīt stundām ilgi: „Es ļoti daudz lasu vēstures grāmatas. Saistībā ar Daugavpili esmu izstudējis 1915. gadā izdoto Ivana Ļvova grāmatu „Крепость-склад Двинск”. Un arī tagad padziļinu savas zināšanas.”
Tā kā Aleksandrs ir Daugavpils krievu vēstures kluba priekšsēdētājs, viņš atzīst, ka šī organizācija savas nozīmības, skaitliskuma un veicamā darba apjoma ziņā vairs nav tāda kā bija agrāk. Kāds ir metis mieru šim darbam, daži aktīvisti jau ir aizgājuši mūžībā, bet jaunajai paaudzei, kura gūst informāciju galvenokārt internetā, ir savas intereses un vēstures skatījums. Jāpiebilst, ka Daugavpils krievu vēstures klubam novembrī apritēs trīsdesmit gadi.
Savukārt par A. Dmitrijeva „dīvainībām” klīst leģendas. Pavasara palu kulminācijā 2013. gadā viņš stāvēja uz dambja ar karogu rokās. Aleksandrs paskaidroja: „Kad ūdens līmenis upē sāka strauji celties, es, katru dienu pētot ilggadējo ūdenstilpes vidējo ūdens līmeni, sekoja tam palu laikā. Brīdināju iedzīvotājus par briesmām.”
Pirms trim gadiem Aleksandrs uzaudzēja bārdu, un tagad viņš tik tiešām atgādina vēstures profesoru, bet melnajā platmalē ar taureni – ortodoksālu ebreju vai rabīnu (smejas).
Nesen A. Dmitrijevs, nesot rokās Daugavpils karogu, ašā solī devās cietokšņa virzienā. Vējš plivināja karogu un pluinīja viņa bārdu. Aleksandrs paskaidroja, ka steidzas uz Nikolaja vārtu slēgšanas ceremoniju, un, viņaprāt, palaist garām šo pagājušā gada martā ieviesto vēsturiski svarīgo ceremoniālu viņš nekādi nedrīkst. Dažiem tā šķiet dīvainība, bet Aleksandram Dmitrijevam – apzināta rīcība. Jo viņš ir gan īsts vēsturnieks, gan atbildīgs cilvēks.
