Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja darbinieki pastāvīgi pārsteidz apmeklētājus ar savām idejām. Un viena no jaunākajām iecerēm īstenota nesen, vienu no izstāžu zālēm pārvēršot padomju laika dzīvoklī.
Jaunā izstāde saucas „Padomju laika dzīvoklī” un tajā apskatāmi 1960.--1970. gadu interjera un sadzīves priekšmeti no muzeja krājuma.
Mēs dzīvojam XXI pirmajā gadsimtā, un tagad, atkarībā no maka biezuma, varam iegādāties savam mājoklim visu, ko sirds kāro. Cilvēkiem vairs nav jāmeklē „vajadzīgie” cilvēki veikalos un tirdzniecības bāzēs, lai nopirktu zaļos zirnīšus, iebiezināto pienu, ikrus, grāmatas, mēbeles, sadzīves tehniku un pat tapetes. Mūsdienās viss ir citādi. Un reti kurš atceras, ka pagājušā gadsimta vidū, Padomju Savienības laikos, nopirkt televizoru, ledusskapi, sekciju, atpūtas stūrīti, guļamistabas garnitūru nebūt nebija tik vienkārši. Lai tiktu pie nepieciešamās preces, bieži vien bija jāstājas rindā un jāgaida mēnešiem ilgi. Iespējams, tieši tāpēc mūsu vecmammas un vectēvi, mammas un tēti tik ļoti saudzēja šos interjera priekšmetus, daudzi no kuriem līdz pat šai dienai ir labi saglabājušies.
Muzeja darbinieces šo ekspozīciju vāca pa daļām. Visgrūtāk bija atrast tālaika mēbeles, kuras bija neatņemams viesistabas atribūts, -- pulētu žurnālu galdiņu un divus atpūtas krēslus. Rezultātā, izpētot visus sludinājumus, eksponātus atrada Viļānos. Pēc tam nāca modē bufetes – sekcijas ar daudzajām atvilktnēm, bāru un nodaļām ar spoguļsienu, kur tika glabāti… nu, protams, kristāla trauki.
Mani visvairāk piesaistīja tehnika – televizors, radiola, telefons, putekļu sūcējs „Čaika”, turklāt darba kārtībā. Jāpiebilst, ka tāds ir arī mūsu mājās, tiesa, kaut kur pagrabā.
Izstādē var apskatīt arī bižutērijas un kosmētikas kolekciju – „Dzintara” ražotās lūpu krāsas, pūderus, smaržas.
Vairākumam no mums bērnība pagāja šādi iekārtotā dzīvoklī. Un mums bija šādas rotaļlietas – plīša lāči, lelles, mazuļu lelles utt., arī ražotas Vācijā. Vecāki mūs sūtīja uz veikalu pēc piena un krējuma, dodot līdzi šādus iepirkumu tīkliņus. Starp citu, tolaik šos produktus pārdeva stikla tarā, kuru pēcāk nodeva un saņēma trīs un piecas kapeikas par pudeli.
Ne jau katram tiek dota iespēja atgriezties vairākus gadu desmitus senā pagātnē, bet Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā tas ir izdevies. Šajā dzīvoklī var uzturēties ilgi, pētot dažādas padomju laiku interjera detaļas, un šeit ir patīkami atrasties. Protams, kāds, atnācis uz izstādi, teiks, ka daudzos mājokļos arī tagad ir šāds interjers. Un tā ir tiesa. Ciemojoties pie vecmāmiņas un vectēva, katrā istabas stūrīs būs kāds no padomju laika interjera priekšmetiem. Savukārt pēc izstādes „Padomju laika dzīvoklī” apmeklējuma mēs sapratīsim, cik katram no mums ir svarīga ģimenes vēsture, kuru veido dažādi sīkumi, kuriem mēs bieži vien neveltām pienācīgu vērību.
Izstāde „Padomju laika dzīvoklī” ir ilgtermiņa projekts, tāpēc iegriezties padomju laika mājoklī varēs vismaz divus gadus, bet varbūt arī ilgāk.
