Kopš bērnības atmiņā svētdienas dievkalpojums, kad mazajā lauku ciema baznīcā dievišķās ērģeļu stabules piepildīja kluso baznīcu un cilvēku dvēseles. Bet nu šis mūzikas instruments, dēvēts “debesu bazūnes” un “eņģeļu taures”, iegūst arvien lielāku prestižu ne tikai garīgās, bet arī laicīgās mūzikas pasaulē. Katru gadu notiek festivāls “Latgales ērģeļu dienas”, kas izskan dažādās Latgales baznīcās. Tie ir labdarības ērģeļmūzikas koncerti, kad tiek vākti ziedojumi ērģeļu restaurācijai. Pavisam nesen – Rēzeknē, Latgales vēstniecībā “Gors”, jau piekto reizi izskanēja starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls “ORGANismi”. Ērģeles ir jūtīgs, aristokrātiski smalks un sarežģīts instruments, kas tiek būvēts konkrētai telpai, ievērojot tās akustiskās īpašības. Ja ērģeļu meistars kļūdīsies kaut par milimetru, tās neskanēs.
Ērģeles (grieķu val. – “organon”) tiek datētas ar piekto līdz trešo gadsimtu p.m.ē., kad grieķu zinātnieks Ktezībijs no Aleksandrijas esot izgudrojis hidrauliskās ērģeles un viņa sieva bija pirmā, kas apguva ērģeļspēli. Tiek minēts, ka sākotnēji ērģeles bija laicīgās muzicēšanas instruments. Senajā Romā tās izmantoja arēnā gladiatoru cīņu un karnevālu laikā. Tikai viduslaikos ērģeles kļuva par nozīmīgu mūzikas instrumentu kristīgajā pasaulē un sākot ar 7. gs. tika būvētas Eiropas baznīcās. 10.--11. gs. sākās ērģeļu konstrukcijas pilnveidošana: parādījās klaviatūra, alvas stabules (agrāk lietoto vara stabuļu vietā). Sākot jau ar 15. gs. baznīcās un katedrālēs tika uzstādītas lielās ērģeles, kas tika darbinātas ar gaisa plēšām. Mūsdienu izskatu un konstrukciju ērģeles ieguva 16. gadsimtā: tām bija 5 klaviatūras un katras klaviatūras diapazons sniedzās līdz 5 oktāvām. Instrumenta tembrālo iespēju bagātināšanai tika uzstādīti speciāli reģistru pārslēdzēji un ērģeles varēja imitēt ne tikai atsevišķu instrumentu (piem. flautas, obojas) tembrus, bet arī veselas orķestra grupas. 17. gs. sākumu var dēvēt par zelta laikmetu ērģeļu būvē.
Droši zināms, ka Latvijā bijušas ērģeles 16.--17. gadsimtā, kaut gan citos avotos ir minēts, ka Latvijā tās būvētas jau no 14. gadsimta. Pirmās ziņas par ērģelēm Latgalē attiecas uz 17. gs. Ir nostāsts, ka 1705. gadā, kad caur Ilūksti uz Rīgu devās Maskavas karaspēks grāfa Šeremetjeva vadībā, tika nopostītas Ilūkstes dievnama ērģeles, bet ar Dvietes barona Zīberga ziedojumu 1712. gadā tās tika atjaunotas. Zemnieki un amatnieki tolaik vēl bija pārāk trūcīgi, lai varētu atļauties ziedot ērģelēm, tāpēc to uzbūvēšana patiešām bija atkarīga tikai un vienīgi no kungu žēlastības. Dažreiz ļaužu nezināšanas dēļ gadījās arī pārpratumi. Kad Bērzaunes baznīcai tika vestas ērģeles no Rīgas, zemnieki tādu brīnumu pirmoreiz redzēdami paņēma daudzas alvas stabules. Vācu mācītājs A. V. Hupels rakstos 1777. gadā piemin, ka “Lielākās rūpes ir ērģelnieki. Šīs rūpes mitēsies tikai tad, ja mēs laikus pievērsīsim zemnieku bērnus. Mūsu zemnieki nav bez muzikālās dzirdes. Dižciltīgie jau likuši dažus apmācīt”.
Ērģeles var iedalīt pēc laikmeta, kurā tās ir būvētas – renesanses, baroka, romantisma un klasikas. Līdz mūsdienām Latgales dievnamos saglabājušās dažādu laikmetu un stilu ērģeles. Vienas no senākajām ir Feimaņu katoļu baznīcas ērģeles, kas datētas ar 1760. gadu. 19. gadsimta sākumā būvētas ērģeles Aglonas bazilikā, Birzgales baznīcā (1845) iebūvētas Augusta Martina ērģeles, Nīdermuižā – 1811. gadā un Prezmas baznīcas ērģeles 1869. gadā (1815. g. būvētas Viļņā). Latgalē bija iecienīti dažādi instrumentā ievietoti skaņu efekti, piemēram, zvaigzne, kas griežoties ieskandina mazus zvaniņus vai īpaša zvanu spēle, kad skan divas vienlaicīgi zemu dūcošas stabules. Pasienas baznīcā ērģelēm (1765) bijušas pievienotas pat divas bungas.
Kara, varas un politikas krustugunīs ir zudis Daugavpils cietokšņa jezuītu celtais dievnams, kas bija viens no greznākajiem Baltijā. Gandrīz simts gadus atpakaļ – 1937. gadā 14. novembrī, ar Daugavpils garnizona draudzes priekšnieka ģenerāļa N. Dūzes un garnizona mācītāja A. Rumpētera atbalstu, šajā baznīcā tika iesvētītas jaunas ērģeles. Tās izmaksāja 36 000 latu. To iegādei ziedoja Daugavpils garnizona ev. lut. draudze (garnizona karavīri -- draudzes locekļi un viņu piederīgie), pilsētas valde – 700 latus, starp ziedotājiem bija arī Liepājas pilsētas valde (200 lati), Dobeles pagasta valde (100 lati). Jaunās ērģeles Daugavpils cietokšņa baznīcā uzstādīja Vācijas firma E. F. Walker&Co. Ērģeles iesvētīja un svētrunu teica arhībīskaps T. Grīnbergs. Jaunatklātajām ērģelēm tika piestiprināta plāksne “Ērģeles būvētas Dr. K. Ulmaņa un ģenerāļa J. Baloža laikmetā, ar atbrīvošanas cīņu virspavēlnieka ģenerāļa J. Baloža gādību. Iesvētītas Liepājas kauju atceres dienā 14.XI.1937.” Reizē ar baznīcas jauno ērģeļu iesvētīšanu, Latvijas dzimšanas dienas priekšvakarā, atklāja arī baltu marmora plāksni, kur zelta burtiem iekalti 98 Zemgales divīzijas karavīru vārdi, kas krituši brīvības cīņās no 1919. un 1920. gadā. Ērģeles bija vienas no modernākajām Latvijā ar trīs manuāliem un 34 reģistriem un citām palīgierīcēm. Pilnām ērģelēm skanot, baznīcas velvēs atbalsojās skaņas no 2349 ērģeļu stabulēm.
Kopumā patlaban Latvijā ir ap trīssimt piecdesmit stabuļu ērģeļu, ap divsimt nepārbūvētu 19. gs. romantisma ērģeļu un 77 no tām iekļautas vēstures pieminekļu sarakstā. Vislielākās nepārbūvētās mehāniskās ērģeles ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē, atrodas Liepājā, Sv. Trīsvienības baznīcā ar apmēram 7000 stabulēm, 4 manuāliem un 131 reģistru. Rīgas Doma ērģeles ir otrās lielākās ērģeles Latvijā. Daugavpils Dievmātes Romas katoļu baznīcas ērģeles (uzstādītas 1909. gadā) ir iekļautas Latvijas vēsturisko ērģeļu kategorijā (Latvijā par vēsturiskām nosacīti tiek uzskatītas ērģeles, kas ir būvētas līdz II pasaules karam). Tās ir būvētas Ādolfa Homana darbnīcā Varšavā un tas ir lielākais šī poļu ērģeļbūvētāja darinājums Latvijā.
Skaidrojumi
Ērģeles (grieķu val. – “organon”) ir taustiņu pūšamais instruments, kurā skaņu veido dažāda izmēra stabules.
Ērģeļu prospekts – ērģeļu redzamā, dekoratīvā daļa, kuru veido stabules arhitektoniskā vai ornamentālā ietvarā un skulptūrām rotāta vai apgleznota.
Manuālis -- klaviatūra (mūzikas instrumentiem), ko darbina ar rokām.
Reģistrs--- vienāda tembra veida stabuļu vai mēlīšu kopa taustiņu pūšamam vai mēlīšu instrumentam (piemēram, ērģelēm, harmonijam, akordeonam u. c.).
