Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 22. janvāris
Piektdiena
Austris
+1.6 °C
apmācies

Holgers un Marta. Jaunākie Folkmaņi - starp Rīgu un Daugavpili

Folkmaņi. Visa ģimene vismaz trīs paaudzēs ir mākslinieciskas, radošas un gaišas personības, kas Daugavpilij un novadam ļauj lepoties ar viņu darbiem, devumu un degsmi. Mairita Folkmane (mamma) ir keramiķe, Ivo Folkmanis (tētis) -- tēlnieks.

Marta šobrīd studē Latvijas Mākslas akadēmijā(LMA) grafikas nodaļā, pirmajā kursā. Lai gan LMA Marta iestājās jau pagājušogad, pirmo gadu viņa pavadīja Izraēlā kā misionāre. Mākslā viņu interesē daudzas un dažādas jomas, pati sevi dēvē par brīvmākslinieci jeb “freelanceri”. Gatava “piesisties” projektiem un darīt dažādas lietas. Aizņemt kādu radošu lauciņu, padarīt darbu un doties tālāk uz nākamo projektu, pat grūti nosaukt vienu noteiktu mākslas virzienu, kas varētu būt sirdslieta. Savukārt Holgers apgūst koka izstrādājumu dizainu Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, mācās otrajā kursā. Nav īsti pārliecināts, kur sevi redz nākotnē, bet tā noteikti būs saistīta ar mākslu. Koks un metāls ir materiāli, ar kuriem Holgers aizraujas visbiežāk, tomēr visi materiāli vēl tiek apgūti mācību procesā, jo vēl daudz kas ir jāizzina. Jau šobrīd, palīdzot tētim, ir iespēja lepoties ar savu veikumu. Holgers izceļ dažus darbus, kuru tapšanas procesā ir piedalījies, piemēram, Andreja Švirksta piemiņas plāksne, kura piestiprināta pie Vienības nama fasādes, viņš ir metinājis arī Vienības laukuma Ziemassvētku noformējumus -- zvēriņus.

Aizbraukt prom no mājām

Gan vectēvs Indulis Folkmanis, gan tētis ir absolvējis Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, vēlāk LMA. Mamma ir pabeigusi Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolu, pēcāk arī LMA, arī brālēns (no mammas puses) Haralds Gerts ir absolvējis Mākslas akadēmiju Rīgā. Lēmums doties uz Rīgu bija tāds kā „izslāpums” pēc nezināmā. Uzdrošināšanās. Sākumā, apmeklējot mākslas kursus Rīgā, jauniešiem viss likās tik auksts, cilvēki augstprātīgi, bet tad sākās viss labais. Vide šķita daudz piepildītāka, bagātāka. Marta saka: “Es domāju, ka vislielākais atbalsts šī gana trakā lēmuma īstenošanā bija vecāki. Bērniem pēc devītās klases ļaut doties uz Rīgu, uzticēties viņiem -- tas bija noteicošais faktors, kāpēc mēs aizbraucām”. Holgeru jau uzreiz „parastā” vidusskola nevilināja, jo viņš gribēja darīt ko vairāk, darboties praktiski. “Mani ietekmēja māsa,” bilst Holgers.

Par atgriešanos mājās -- Latgalē

Jauniešu vectēvs pērn saņēma Latgaliešu kultūras gada balvu “Boņuks” par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā, par ko visa saime ir lepna un priecīga. Marta vēlas strādāt, jo tomēr bērni, kuri vairs nav bērni, ir pietiekami pieauguši, lai ar viņiem sadarbotos un īstenotu projektus. Holgers bieži tiek iesaistīts darbos tēlniecības jomā, palīdzot Ivo, savukārt Marta palīdz Mairitai projektos. Jaunieši jau daļēji ir atgriezušies Latgalē -- ar darbiem, projektiem, sajūtām.

“Prieks redzēt, darīt! Mājās esi gaidīts visvairāk! Dzīvot vai strādāt? Mākslinieciskajā ziņā noteikti atgriezīsimies! Bet dzīvot? Daugavpils ir ļoti, ļoti mīļa. Tās ir mājas. Mājās ir liela telpa, kur izpausties. Darbnīcas. Ne tikai strādāt, bet arī strādāt sev – tas ir patīkami. Lielākais šķērslis ir attālums. Uz Daugavpili ir jābrauc ilgi,” saka Marta. Viņa nevar sagaidīt, kad Latvijā būs pieejami ātrvilcieni, jo brauciens ar “lēnajiem” ir pārak nogurdinošs. Ātrvilcieni atrisinātu attāluma problēmu.

Mīļākā vieta Latgalē

Jauniešu mīļākā atpūtas vieta ir Krāslava, lauki, Adamovas taka. Patīk Latgale kā tāda. Šeit ir neskaitāmas mīļas un īpašas vietas. Mazāk ir būts Rēzeknes, Balvu, Ludzas pusē --, jo arī tur ir skaistas vietas, ko redzēt. Ceļi, kas vijas gar ezeriem. Velnezers. Tiek minēta kāda kopīga nometne pie Sīvera, Drīdža un Sauleskalna, -- mazie celiņi, savienotie ezeri. Ar ģimeni esot braukuši pa vairākiem ezeriem. Marta teic, ka vectēvs pats savām rokām ir uzmeistarojis vairākas laivas, ar kurām ģimene izbraukā visus ezeru nostūrus. Tas noteikti braucieniem sniedz pievienoto vērtību un baudu. Ģimenei ļoti patīk spiningot, sēņot. Brīži, kad visa ģimene ir kopā, ir svarīgi un sirdij mīļi. Kopīgas maltītes -- brokastis, pusdienas, vakariņas -- pie vectēva Krāslavā ir zelta vērtas.

Izraēla. Darbs, mājas un miers

Marta, gadu pavadījusi Izraēlā, kur nokļuva kā misionāre caur franču kristīgo kopienu, secina: “Neskatoties uz to, cik smagā situācijā mēs visi šobrīd esam, -- ierobežojumi, vīrusa izplatība, mēs pa logu neredzam karu, armijas vienības un apšaudes, kā tas notiek Izraēlā, Irākā vai Irānā. Mēs visi šeit, Latvijā, esam daudz laimīgāki nekā visa pasaule, vismaz šobrīd.” Marta Izraēlā nokļuva nejauši, lai gan sākumā gribēja braukt uz Madagaskaru. Par Izraēlu un tās situāciju iepriekš neko daudz neinteresējās. Visu ieraudzīja pati savām acīm, bija nobijusies. Jau kopš bērnu dienām bija dzirdēts, ka tajā pasaules daļā notiek karš. Tur ir sens un nebeidzams konflikts, katram sava taisnība, un visi ir „savārījuši” gana lielas ziepes, tāpēc tur nav miera. Marta nezināja, kāda būs viņas misija kā misionārei. Brauca ar domu, ka var arī aiziet bojā. “Varbūt mana misija būs barot bērnus uz ielas, kuri palikuši bez pajumtes, jo viņu mājas sabombardētas.” Taču Martas misija nebija nekas tik riskants. Viņa strādāja tūrisma informācijas centrā, palīdzēja skolām, kā arī pieslēdzās dažādiem darbiem un projektiem ko piedāvāja vietējie, līdz sākās ārkārtējā situācija jeb “lockdown” un viss tika “aizklapēts”.

Marta ir laimīga, ka bija iespēja aizbraukt uz Izraēlu: ”Tur ir citādi -- katrā mājā ir savi bunkuri, kur jāslēpjas, ja sākas karš. Marta dzīvoja klosterī -- bunkurā. “Istaba ar dzelzs durvīm, stiprām sienām un restotiem logiem. Kad ziņās izlasi par bombardēšanu un karu tepat blakus, tie vairs nav 4000 kilometri, kas šķir no kara zonām. Damaska bija stundas lidojumā no mums. Toreiz to visu redzēju un ar to sadzīvoju, bet tagad tas šķiet traki. Bija interesanti. Sirēnas. Musulmaņi šāva petardes, kas blākšķ un sprāgst. Pastāvīgi tik šāva un svinēja. Sēdi pie galda, ēd vakariņas -- un no šāvieniem tev vienkārši karote „lec” no rokām. Tas bija ļoti kaitinoši, taču ar laiku pierodi. Vistrakāk bija Jeruzalemē. Izraēlā visi tiek iesaukti obligātajā militārajā dienestā uz 2--3 gadiem, kā arī reizi gadā jāatjauno zināšanas militārajā jomā, lai valsts būtu gatava karam. Musulmaņiem reliģija neļauj, bet ebreji, jā, visi pārvietojas ar ieročiem. Tas ļauj novērtēt mieru un visu labo, kas mums ir dots.”

Mūsu vēsture, ģimene un draugi ir šeit. Te ir māju sajūta. Daugavpils ir pretimnākošāka nekā Rīga. Te ir savējie. Te ir telpa. Daugavpilī par tevi interesējas. Visi ir gatavi “visu, visu” tev. Rīgā tu esi tas, kuram vajag visu. Sevi ir pastāvīgi jāpierāda. Gribi darīt vai nē – tas ir tavā ziņā.