Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2020. gada 5. decembris
Sestdiena
Klaudijs, Sabīne, Sarma
+3.5 °C
apmācies

Mūsu visu kopīgs pienākums

18. novembris ir ļoti nozīmīga un svarīga diena mūsu tautai. Par to nākas domāt it īpaši šajās dienās, kad svinam Latvijas Republikas proklamēšanas 101. gadadienu. Mīlēt savu dzimteni nozīmē tai kalpot – no vienas puses sekmēt valsts un sabiedrības kopējo labumu, bet no otras – vajadzības gadījumā to dažādos veidos aizstāvēt. Kalpošana tēvzemei ir gan pateicības, gan mūsu mīlestības pret to apliecinājums. Īsos vārdos to precīzi formulēja izcilais poļu rakstnieks un filozofs Cipriāns Kamils Norvids: „Tēvzeme ir mūsu visu kopīgs pienākums.”

Pirmkārt, ikvienam pilsonim ir pienākums rūpēties par savas personības attīstīšanu, – par fizisko veselību un par psihisko, intelektuālo, morālo, garīgo un reliģisko briedumu. Tieši mīlestībai pret tēvzemi jābūt par dzinējspēku ikvienam uzņemties atbildību par savu personīgo attīstīšanu un sevis audzināšanu, lai saglabātu iekšējo brīvību. Tikai iekšēji brīvs cilvēks, kurš dzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu, ir atbildīgs un rūpējas par otra patieso labumu, var sekmēt sabiedrības un valsts labklājību. Tikai brīvs cilvēks var izaudzināt brīvus cilvēkus. Savukārt tas, kas ir dvēselē vergs, spēj izaudzināt vienīgi vergus. Cik nabadzīga ir valsts, kurā daudzi pilsoņi ir nonākuši alkohola, narkotiku, azarta, seksa verdzībā un nav spējīgi pieņemt atbildīgus lēmumus! Tas, kurš koncentrējas tikai uz sevi, uz savām vajadzībām un kārībām, nav spējīgs patiesi mīlēt un dāvāt sevi otram, jo egoisms ir mīlestības noliegšana.

Otrkārt, cilvēks nespēj dzīvot bez attiecībām. Ģimene ir sabiedriskās dzīves pamatšūniņa, jo ģimenes dzīve un mīlestības attiecības ievada sabiedrības dzīvē. Valsts labklājība un arī nākotne lielā mērā ir atkarīga no tā, ka tās vismazākā vienība – ģimene – var dzīvot un attīstīties. Ikvienam pilsonim ir pienākums rūpēties par savu ģimeni – ģimeni, kurā mēs augam, kurā attīstamies un kuras dibināšanai jaunā paaudze vēl tiek gatavota. Rūpes par stabilas ģimenes izveidošanu un par integrālu bērnu audzināšanu ir viens no svarīgākajiem patriotisma aspektiem, jo mīlestība pret dzimteni sākas un attīstās ģimenē – tēva un mātes mājās. Stipra, stabila, mīloša un ticīga ģimene ir stipras valsts drošākais pamats. Ķīniešu filozofs Lu Buvejs ir teicis: „Ja ģimenē viss ir kārtībā, arī valstī viss ir kārtībā; ja valstī viss ir kārtībā, lielā cilvēku saime dzīvos mierā.” Vecāku pienākums ir gādāt par savu bērnu fiziskajām un garīgajām vajadzībām – par audzināšanu ticībā un mīlestībā, lūgšanā un tikumos. „Bērniem no saviem vecākiem būtu jāsaņem divas lietas: saknes un spārni” (Johans fon Gēte).

Treškārt, rūpes par tautas vēstures mantojumu. Mums jāglabā savas tautas piemiņa, jo tauta, kas zaudē atmiņu par savu pagātni, zaudē arī dzīvību. Jānis Pāvils II bieži atgādināja: „Tauta bez vēstures, bez pagātnes, drīz vien kļūst par tautu bez savas zemes, bez savām mājām, bez nākotnes. Tauta, kura neciena savu pagātni, būtībā ir nožēlojama.”

Ceturtkārt, rūpes par kristīgās ticības mantojumu. Mēs šodien dzīvojam laikā, kurā padziļinās garīgs tukšums, vientulība, depresija un nevēlēšanās dzīvot. Problēma ir cilvēka pašpietiekamībā, jo viņš pats sevi ir nolicis Dieva vietā. Mūsdienu sekularizētajā pasaulē daudzi ir pazaudējuši saikni ar Dievu, kas ir tik būtiska ikvienam, jo tur, kur pazūd Dievs, pazūd arī cilvēka cieņa un vērtība. Ja transcendentālā dimensija tiek atmesta, tad sabiedrība neizbēgami kļūst arvien garīgi nabadzīgāka. Varētu pat teikt, ka sabiedrība bez Dieva kļūst bezpersoniska. Tādēļ nepadosimies kārdinājumam, ka cilvēks var īstenot sevi arī bez Dieva.

Baznīca dāvāja Latvijai Kristu un Evaņģēliju un tas ir pamats, uz kura mēs varam balstīt savu dzīvi. Šajā sakarā pāvests Francisks ir sacījis zīmīgus vārdus: „Ticību nedrīkst ieslēgt vēstures arhīvos, jo tad tā zaudētu savu spēku un skaistumu. Ticība nepieder tikai pagātnei. Tā rodas aizvien no jauna, pateicoties dzīvajai saskarsmei ar Jēzu un Viņa žēlsirdības pieredzei, kas izgaismo visas mūsu dzīves situācijas. Mēs esam aicināti katru dienu no jauna satikties ar Kungu.” (Gjumri, Armēnijā, 25.06.2016.)

Piektkārt, līdzatbildība un darbošanās sabiedrības labā. Ikvienam pilsonim ir pienākums lojāli sadarboties ar valsts iestādēm un ar patiesību, tiesiskumu, brīvību un solidaritāti sekmēt kopējo labumu. Šī sadarbība ietver mīlestību pret tēvzemi un kalpošanu tai, tiesības un pienākumu piedalīties vēlēšanās, maksāt nodokļus, aizstāvēt savu valsti, kā arī tiesības izteikt konstruktīvu kritiku. Saskaņā ar Kristus mācību valsts ir paredzēta cilvēkam, nevis cilvēks – valstij (sal. Mk 2,27).

Mīļie tautieši, neizniekosim dzīvi, domājot tikai par to, lai mums klātos labi, bet padomāsim, ko mēs varam darīt citu labā! To, kuri tiecas tikai pēc savu vajadzību apmierināšanas, bet neredz tuvākā vajadzības, dzīve ir ļoti tukša. Tas viss, kas mums pieder, ir domāts tam, lai mēs tajā dalītos ar citiem. Pajautāsim sev: vai esmu spējīgs saskatīt savu līdzcilvēku vajadzības, vai arī es dzenos tikai pēc savām vajadzībām?

Pateiksimies Dievam par neatkarības, brīvības un ticības dāvanu un lūgsim Viņam žēlastību, lai mēs nebūtu tādi pilsoņi, kuri tikai runā par dzimtenes mīlestību, bet tādi, kuri mīlestību pret tēvzemi apliecina konkrētos mīlestības darbos. Un neaizmirsīsim, ka nākotne iesākas nevis rīt, bet šodien!

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.