Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2020. gada 5. decembris
Sestdiena
Klaudijs, Sabīne, Sarma
+3.5 °C
apmācies

Vienprātībā strādājot, Dieva svētība neizpaliks (ģenerālis Ž. Bahs)

Laiks no 11. līdz 18. novembrim Latvijas vēsturē ir ar dziļu vēsturisku nozīmi, kad svinam savas valsts pastāvēšanas svētkus. Šajā laikā atceramies vēsturiskos notikumus, skan latviešu Brīvības cīņu dziesmas. Svinības notiek skolās, Saeimā, ģimenes lokā, bet dievnamos izskan aizlūgumi par valsti un tauta vienojas lūgsnā “Dievs, svētī Latviju!”.

Pirms Otrā pasaules kara Daugavpilī šajā laikā tradicionāli svinīgie pasākumi notika pilsētas centrā un cietoksnī. Gājienā uz kritušo atdusas vietu piedalījās vairāk kā 5000 dalībnieku. Valsts proklamēšanas atceres svinības sākās ar dievkalpojumiem visās baznīcās. 1937. gada 18. novembra rīta atnākšanu vēstīja zvanu skaņas visos dievnamos – cietokšņa baznīcā, pilsētas ev. lut. baznīcā, Romas katoļu Sv. Pētera baznīcā, Romas katoļu Dievmātes baznīcā, Borisa un Gļeba un Sv. Ņevas Aleksandra pareizticīgo katedrālē. Lielā kora sinagogā aizlūgumu par valsti noturēja rabins Kagans. Par 1937. gada 18. novembra rītu vēstīja vietējie laikraksti: “Veselu pusstundu karogoto pilsētu dimdināja tērauda mēles, stāstīdamas par valsts ieiešanu 20. pastāvēšanas gadā. Rets šai svinīgajā rītā palika mājās, bet devās uz dievnamu, lai aizlūgtu par valsti un valdību”. Tālāk sekoja karaspēka parādes maršs uz tirgus laukuma un cietoksnī, kur ņēma dalību visas vietējās karaspēka daļas, aizsargi, skolu jaunatne un skanēja lielgabalu zalves. Pat Otrā pasaules kara laikā -- 1943. gadā Vienības namā tika rīkots svinīgais koncerts, kurā tika atskaņota A. Jurjāna kantāte “Latvijai” un J. Mediņa “Tev mūžam dzīvot, Latvija” Daugavpils Latviešu biedrības kora un simfoniskā orķestra izpildījumā.

Vēsturiski nozīmīgos brīžos ieklausāmies to cilvēku teiktajā, kuri dod spēku un ticību. Šajās svētku dienās gribas atcerēties Daugavpils un Daugavpils garnizona evaņģēliski luterisko draudžu mācītāja Arkādija Rumpētera (1890--1962) un Latvijas brīvības cīņu dalībnieka, Latgales divīzijas komandiera palīga, Zemgales divīzijas un Daugavpils garnizona komandiera, ģenerāļa Žaņa Baha (1885--1941) valsts svētku uzrunas pirmskara Latvijā. Tās bija personības, kas ārpus saviem tiešajiem pienākumiem bija atsaucīgi un rosīgi sabiedriskie darbinieki, veidoja un stiprināja latvisko apziņu Daugavpilī.

1938. gada Lāčplēša dienas priekšvakarā cietokšņa baznīcā notika pateicības dievkalpojums, kuru noturēja garnizona mācītājs A. Rumpēteris, un joprojām viņa vārdi skan viedi: “Ticība – stiprākais ierocis. Tautas bruņojas un cenšas viena otru pārspēt ieroču nāvīguma ziņā. Latvju tauta nevar spīdēt ar tehniskiem brīnumiem un fizisku pārspēku, bet mēs varam mirdzēt ar ticības spēku, kurš galu galā ir izšķirošais.”

Pārliecinoši skanēja garnizona ģenerāļa Žaņa Baha uzruna valsts svētku ieskaņā Lāčplēša dienā: “Katru gadu 11. novembrī svinam Lāčplēša kara ordeņa svētkus un atceramies uzvarām vaiņagotās mūsu armijas cīņas, kuras nebija vieglas. Vienprātība un varoņa gars deva mums panākumus pie Rīgas, Kurzemē un Latgalē. Daudzi varonīgi cīnītāji krita. Nevar nepieminēt un neatcerēties šos upurus. Vienprātībā strādājot Dieva svētība neizpaliks.” Vienā no savām Lāčplēša dienas svētku uzrunām ģenerālis Ž. Bahs, vēršoties pie karavīriem, skaidri formulēja šo svētku būtību, paļaušanos dievpalīgam, viešot pārliecību par tautas gara spēku: “Šodien mēs atkal svinam Lāčplēša svētkus, atkal pland mūsu sarkanbaltsarkanie karogi, atkal mēs esam šeit pulcējušies svinīgā parādē par godu tam latvju tautas varonības garam, kas mums deva brīvu, neatkarīgu Latviju. Daudz asins upuru ziedots uz Latvijas neatkarības altāra. Par to liecina mūsu Brāļu kapi. Šogad mūsu svētki iekrīt jubilejas gadā, pēc nedēļas mūsu valsts svinēs 20. gadu pastāvēšanas svētkus. Tamdēļ, lai arī šodien spožāki spīd mūsu durkļi, lai spēcīgāki dun mūsu soļi, lai mūsu tauta un valsts zina, ka dzīvs vēl ir vecais Lāčplēša gars, kurš mums deva neatkarīgu Latviju, lai zina mūsu kara ministrs, ka mēs, karavīri esam gatavi pildīt savus pienākumus pret tautu un valsti. Šodien nerunāsim par materiālām vērtībām, šodien nerunāsim par to, ko esam sasnieguši. Cilvēks nedzīvo no maizes vien. Valstis un tautas neceļ godā tās vērtības, ko tās sakrājušas, bet to garu, kas viņās mājo, to nesalaužamo gribu pastāvēt, izturēt, veikt tos uzdevumus, ko liktenis tai nolēmis”.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.