Tic sev un cilvēkiem

Ilūkstes novada Bebrenes pagasta māju „Laumutes” saimnieks, 76 gadus vecais Alberts Zeltiņš Tam Kungam netic un tāpēc uzskata, ka šajā sarežģītajā dzīvē jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem, kā arī ģimenes un tuvu cilvēku atbalstu un savstarpējo palīdzību. Un šādu cilvēku viņam ir daudz.

Mācīja cilvēkmīlestību

Alberts piedzima vietā, kura tolaik atradās Lašu ciema padomes teritorijā, desmit kilometrus no Bebrenes ciema. Ģimene nebija turīga, bērnības un skolas gadi aizsteidzās ātri, tad sekoja obligātais militārais dienests, pēcāk kāzas. Alberts ar dzīvesbiedri Intu nodzīvoja kopā vairāk nekā pusgadsimtu, ģimenē piedzima un uzauga seši bērni – četri dēli un divas meitas. Bebrenē Alberts dzīvo kopš 1953. gada. Šeit pat septiņpadsmit gads viņš nostrādāja par garāžu vadītāju, vēlāk – arī citos amatos, savukārt Inta bija agronome.

Kad izjuka paju sabiedrība, Alberts 1993. gadā nodibināja mežizstrādes un kokapstrādes kooperatīvo biedrību, un darbojas šajā jomā līdz pat šim laikam. Albertam ir savs gateris, viņš vada firmu, bērni ir akcionāri, arī brālis Arnolds strādā kopā ar radiem. Savukārt Alberta brālis Visvaldis dzīvo Ilūkstē. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka, pateicoties lielajam ģimenes atbalstam un šīs dzimtas pārstāvju ciešajai saiknei, Albertam Zeltiņam nav jālūdz Dieva palīdzība, un viņš arī neredz tam jēgu: „Atceros – mēs vācām sienu, bet kaimiņi gāja uz baznīcu. Viņi pārmeta mums, ka esam bezdievji. Bet tad sākās lietavas. Mums bija, ar ko barot lopus, savukārt kaimiņiem Dievs tā arī nepalīdzēja. Vai arī – mirst jauns cilvēks. Kur ir Dievs? Kāpēc neglābj? Palīdzēt cilvēkam spēj tikai cits cilvēks.”

Alberta un Intas bērni dāvājuši viņiem divpadsmit mazbērnus, vecākajam pašlaik ir 18 gadi. Viņi visi mīl un tur cieņā vectēvu un vecmammu. „Visi mūsu bērni savulaik ieguva augstāko izglītību. Mēs mācījām viņiem cilvēkmīlestību un cieņu pret visām tradicionālajām cilvēciskajām vērtībām – godīgumu, labestību, atbildību utt. Tāpēc dēlu un meitu starpā nav „rīvēšanos” un domstarpību. Viņi dzīvo draudzīgi. Mēs ar Intu esam gandarīti, ka bērni ir atraduši savu vietu dzīvē,” saka Alberts, kurš dienā, kad notika mūsu saruna, bija atbraucis uz pagasta centru, lai abonētu avīzi „Latgales Laiks”.

Alberts Zeltiņš godīgi atzīstas, ka, ņemot vērā mūslaiku jaunatnes prasības un tās attieksmi pret dzīvi, uzaudzināt viņa sešus bērnus tagadējos apstākļos būtu visai problemātiski: „Mūsu bērni neuzskatīja, ir apkaunojoši ka valkāt ziedotu vai arī vecāko brāļu un māsu apģērbu. Viņi nebija tik prasīgi un kaprīzi. Radinājās pie darba un turēja cieņā tēvu un māti. Savukārt par rupjību vai cietsirdību tajos laikos nevarēja būt ne runas.”

Miglā tītās perspektīvas

Viens no Alberta dēliem, kurš nosaukts par godu tēvam, dzīvo Bebrenes pagastā, Aigars apmeties uz dzīvi Ilūkstē, strādā policijā, savukārt Ints un Jānis, kā arī meita Aiga dzīvo Rīgā, savukārt Aija aizbraukusi uz Ameriku.

Divi Alberta dēli strādā plecu pie pleca ar tēvu un ir firmas akcionāri, kura pašlaik piedzīvo ne tos labākos laikus, īpaši pandēmijas periodā. „Liekas” naudas nav, tāpēc, lai ietaupītu, gan Alberts, gan viņa dēli strādā kopā ar algotajiem darbiniekiem, bez kuriem nevar iztikt baļķu sagatavošanā un taras dēlīšu ražošanā. Albertam ir savs mežs – aptuveni 100 hektāri, tas ir arī visiem viņa bērniem, kopējā platība -- ap 170 ha. Vecā koksne tiek likta lietā, tāpēc gan saimniekam, gan viņa palīgiem rūp meža atjaunošana. Mūspusē nereti meža vietā – cik vien tālu sniedzas skats -- rēgojas celmi un tukšas, izzāģētas platības, kur nav iestādīts neviens jauns kociņš, savukārt Zeltiņu ģimenes jaunaudze, kur aug bērzi un egles, aizņem gandrīz 50 hektārus.

Šis gads firmai bija īsts pārbaudījums: „Vasarā mēs nestrādājām. Mūsu produkcijas cenas pastāvīgi svārstījās -- te pieauga, te atkal samazinājās, līdz saruka tiktāl, ka nācās pat piemaksāt pasūtītājiem, lai tikai viņi iegādātos taras dēlīšus. Jo citādi situācija pasliktinātos vēl vairāk, un tā jau var arī izputēt.”

Pieredzējušais lauku uzņēmējs un saimnieks Alberts Zeltiņš nesaskata īpašas perspektīvas nedz savas firmas, nedz pagasta un reģiona attīstībai: „Cilvēki aizbrauc uz ārzemēm, palikušie – pārsvarā vecākā paaudze, nomirst, darbaspēka nav, tāpēc ražošanas, rūpniecības un lauksaimniecības attīstībai apstākļi ir minimāli. Kur lai rod nodokļus, lai papildinātu budžetu, paaugstinātu cilvēku sociālo un dzīves līmeni?” Kā piemēru Alberts min vietējo skolu, kurā kādreiz mācījās ap 300 audzēkņi, bet tagad skolēnu skaits ir ievērojami sarucis. Arī citās mūsu dzīves jomās, viņaprāt, neklājas labāk.

„Rakstiet par cilvēkiem!”

Alberts Zeltiņš raugās pasaulē bez rozā brillēm un sauc lietas īstajos vārdos. Viņš uzskata, ka laist pasaulē bērnus ir izdevīgi tiem, kas strādā valsts sektorā, jo tas garantē iztiku un sociālos atvieglojumus. „Ko gan var iesākt zemnieki, kuri dzīvo vienai dienai, nezinot, kas viņus sagaida rīt? Viņiem dzimtas turpināšana nav ne prātā. Man ir bērni un liels radu pulks, mēs varam palīdzēt cits citam grūtos laikos. Bet ko darīt, ja cilvēks ir vientuļš?” jautā Alberts. Viņš uzskata – kamēr Latvijā, precīzāk – Saeimā, nebūs divas partijas, kā tas ir daudzās attīstītās valstīs, par jelkādu virzību uz priekšu nevar būt ne runas: „Vai tas ir normāli, ka parlamentā ir gandrīz desmit partijas, kuru pārstāvji pastāvīgi strīdas, konfliktē, kārto rēķinus un nespēj rast kopīgu valodu. Vai tad tā ir partija, kurā ir vien 600 cilvēki? Tas ir ģimenes uzņēmums! Tā vietā, lai kopā ķertos pie airiem un glābtu kuģi, apkalpe tikmēr ķīvējas, bet mēs visi kopā ejam „pa burbuli”. Tagad visu nosaka nauda,” savu viedokli pauž A. Zeltiņš.

Alberta dzīvesbiedre Inta audzē trušus, viņai ir aptuveni 80 dzīvnieki. Ģimenei ir dārzs, kur tiek audzētas mūsu novadam tradicionālās lauksaimniecības kultūras.

Mūsu ilggadējam un uzticamajam lasītājam, protams, tika uzdots jautājums, rakstus par kādām tēmām viņš vēlētos lasīt avīzē „Latgales Laiks”? „Mani visvairāk interesē cilvēciskais faktors. Dievu mēs neredzam, bet cilvēki ir tepat, dzīvo cits citam blakus, plecu pie pleca. Tāpēc vairāk rakstiet par vienkāršiem mūsu novada iedzīvotājiem. Kā viņi izdzīvo šajos sarežģītajos apstākļos, kur smeļas garīgos un fiziskos spēkus, kā risina savas problēmas,” saka sarunas biedrs. Un, lai gan Alberts Zeltiņš nav speciālists politikas jautājumos, viņš uzskata, ka bez tās neiztikt, tāpēc jāraksta arī par šo tēmu. Citādi viņam avīzē viss patīk.