Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2020. gada 5. decembris
Sestdiena
Klaudijs, Sabīne, Sarma
+3.3 °C
apmācies

Pats neslinko un neļauj slinkot citiem

Septiņdesmit deviņus gadus vecais daugavpilietis Jānis Kivriņš savas dzīves beidzamos trīsdesmit gadus pavadījis bezgalīgā cīņā ar dažāda ranga ierēdņiem par savu taisnību un principiālo viedokli. Tiesa, biežāk viņš zaudēja, taču dažreiz, pateicoties uzstājībai, ir panācis savu. Šajā reizē runa ir par cietoksni.

Dzīves skola

Jānis dzimis Jelgavā, kā viņš pats stāsta, mežziņa Staņislava un mājsaimnieces Matildes ģimenē. Brāļu un māsu viņam nav. Gan Jāņa tēvs, gan vectēvs Ivans ir bijis saistīts ar cietoksni. Tēvs Daugavpils citadelē dienēja štābā par rakstvedi, tolaik Jāņa senči dzīvoja Daugavpilī: „Kad ienāca padomju vara, mūsu ģimeni nosūtīja uz Jelgavu. Tur es arī piedzimu. Starp citu, vienā dienā ar mūsu novadnieku, slaveno mākslinieku Marku Rotko, -- 25. septembrī.” Jelgavā Jānis pabeidza septiņgadīgo skolu, pēc tam, 1956. gadā, ģimene atgriezās Daugavpilī. Šeit jaunietis dzelzceļnieku profesionāli tehniskajā skolā ieguva tvaika lokomotīvju remontatslēdznieka profesiju. Līdz iesaukšanai armijā paspēja apprecēties, piedzima dēls Juris, kurš, diemžēl, jau ir aizsaulē. Taču Jānim ir meita Silvija un mazdēls Kaspars.

Pēc kāda laika dzīves ceļš aizveda Jāni uz Rjazaņu, kur gandrīz divdesmit gadus viņš nostrādāja „Gosagroprom” Vissavienības zinātniski pētnieciskajā institūtā vadošā inženiera amatā. Savukārt 21 gadu Jānis veltījis darbam Daugavpils uzņēmumā „Vodokanal”, kur strādāja par sūkņu stacijas operatoru.

Pagājušā gadsimta trauksmainajos deviņdesmitajos gados viss sāka brukt un izzust. Tostarp nogrima aizmirstībā visā bijušajā Padomju Savienībā slavenā sanatorija „Mežciems”. „1993. gadā man ienāca prātā doma, ka būtu labi bijušajā skolā atsākt mācīt bērnus, kuri dzīvo sanatorijas apkaimē. Lai šiem bērniem nebūtu jābrauc uz pilsētu,” stāsta Jānis. Viņš veica skolēnu vecāku aptauju Poguļankā, Vizbuļu ciemā un sanatorijas tuvumā. Vairākums atbalstīja Jāņa iniciatīvu. Saskaņā ar ieceri, jaunatvērtajā sākumskolā krievu tautības bērniem būtu jāmācās latviešu, t.i., savas dzimtenes valodā. Pirms bērni sēdās skolas solos, tika paveikts milzīgs darbs – izremontēta ēka. Katrā klasē bija 12—15 audzēkņi. Sākotnēji izglītības iestāde darbojās 1. vidusskolas paspārnē, pēc tam pārgāja 12. vidusskolas pārziņā. „Galu galā pēc astoņiem gadiem ierēdņi likvidēja skolu, pamatojot ar to, ka uzturēt šo izglītības iestādi ir ekonomiski neizdevīgi. Taču es uzskatu, ka visa pamatā ir vienaldzība. Paldies bērniem, kuri tolaik mācījās šajā skolā. Viņi bija malači, tagad – jau pieauguši cilvēki,” stāsta Jānis.

Viņš atceras, kā reiz, pēc vairākiem gadiem, 1. Vidusskolas apmeklējuma laikā pie viņa pienāca divas satrauktas vecāko klašu audzēknes: „Es pajautāju, kas noticis. Skolnieces atteica, ka viss ir kārtībā, taču viņas atkal gribētu mācīties Mežciemā. Man acīs sariesās asaras,” saka sarunas biedrs.

Cietokšņa „ieņemšana”

2000. gadā kāds paziņa Jānim pasūkstījās, ka nav bijis cietoksnī kopš 1947. gada, ka savulaik tur strādājuši un dienējuši viņa senči, tāpēc gribētos apskatīt citadeli. „Kad apskatīju cietoksni, mani pārņēma šausmas. Visapkārt postaža, panīkums un nekādas pārvaldības. Slavenais cietoksnis tolaik nevienu neinteresēja – tas bija pilnībā pamests,” atceras Jānis. Viņš sāka klauvēt gan pie vietējo, gan valsts līmeņa vadītāju kabinetu durvīm, iesniedza faktus, centās pārliecināt un pierādīt, rakstīja vēstules un sūdzības visām iespējamām instancēm. Vērsās Saeimā un pie toreizējās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas. Skaidroja, ka ar cietoksni kaut kas jādara, citādi tas pazudīs no zemes virsas.

Vienlaikus Jānis par saviem līdzekļiem brauca uz Maskavu, kur arhīvos vāca vērtīgu informāciju par cietokšņa celtniecību un vēsturi. Kopumā Krievijas galvaspilsētā viņš sabija vairāk nekā pusgadu, bez pienācīga uztura un nakšņojot, kur pagadījās. Daudz laika Jānis pavadīja arī Minskas, Rīgas un Viļņas arhīvos, kur sadabūja daudz interesantu materiālu par Daugavpils cietoksni. Taču pilsētas domē toreiz viņam nepiešķīra ne santīma, toties pieprasīja savāktos materiālus itin kā projektu noformēšanai.

Savukārt toreizējo Ministru prezidentu Einaru Repši Jānis atceras ar pateicību: „Tikai pateicoties viņam vezums izkustējās no vietas. E. Repšes vizītes laikā man jau iepriekš aizliedza ar viņu tikties, lai es nesarunātu ko lieku. Taču Ministru prezidents apmeklēja citadeli, pēc tam tika piešķirta nauda un sākās objektu ierakstīšana zemesgrāmatā.”

Sākoties cietokšņa renovācijai, entuziasts bija ļoti sašutis par plāniem citadeles ielās ieklāt mūsdienīgu segumu. Jānis uzskatīja, ka jāsaglabā sākotnējais būvmateriāls – bruģis. Taču viņā neviens neklausījās. Paužot protestu, aktīvists četras dienas piketēja pie Saeimas, taču veltīgi. „Lai ko es piedāvāju, visus saskāros ar pretestību. Manī neklausījās neviens – ne vietējie „vēsturnieki”, ne arhitektūras pieminekļu aizsardzības, celtniecības iestāžu ierēdņi, kuriem itin kā bija savs cietokšņa objektu vēsturiskais redzējums,” stāsta Jānis, kuram, kā pats atzīst, tikai vienu reizi uz piecām minūtēm tika ļauts uzkāpt tribīnē, lai entuziasts varētu izteikt savu viedokli par cietokšņa atjaunošanu.

Jau divpadsmit gadus pensionārs cīnās par cietokšņa muzeja izveidošanu. Šāds muzejs būtu īsti vietā, jo J. Kivriņam ir ļoti daudz materiālu par cietoksni.

Katram savs redzējums

Tā vietā, lai pateiktu cilvēkam „paldies” par viņa iniciatīvu un ieguldīto darbu, aktīvists, pēc viņa teiktā, saņem vien draudus un apvainojumus. Jānis stāsta, ka viņam pat tikuši nozagti materiāli par cietoksni, bet reiz pret sabiedrisko aktīvistu gandrīz tika palaistas rokas. Jānis uzskata, ka tā notiek tāpēc, ka viņš pats nesnauduļo un neļauj to darīt citiem. Viņš ir gluži kā līdaka dīķī, lai karūsas pārāk neapslinkst.

Taču nebūs pareizi apgalvot, ka tikai Jānim Kivriņam vien rūp cietokšņa liktenis. Daudzi agrākie un pašreizējie vadītāji un speciālisti ir pielikuši daudz pūļu un spēku, lai cietoksnis attīstītos, plauktu un kļūtu tāds, kādu mēs to redzam tagad.

Problēmu rada tas, ka cietokšņa atjaunošanu katrs redz citādi: visu līmeņu vadītāji, kuri piesaista Eiropas Savienības fondu līdzekļus projektu īstenošanai, uzskata, ka cietoksnim, vienlaikus vēsturisko un arhitektonisko vērtību, ir jābūt modernai infrastruktūrai, kura piesaista tūristus un, protams, naudu, tāpēc ir pieļaujamas atkāpes no „žanra klasikas”. Savukārt Jānis ir stingru kanonu piekritējs, tāpēc pārliecināts, ka nekādu atkāpju nedrīkst būt. Viņaprāt, visam jābūt tā kā pirms 200 gadiem: „Ekskursanti un speciālisti no Vācijas, kuri apmeklēja cietoksni, jautāja man: „Bet kur šeit ir XIX gadsimts? Tas nekur nav redzams!”

Arī tagad, kad pilnā sparā rit cietokšņa objektu renovācija, Jānis daudz kam nepiekrīt. Viņš uzskata, ka citadeles tēls mainās, taču ne jau uz labo pusi.

Aktīvistu visvairāk satrauc tas, ka cietoksni bojā ūdens: „Tas ilgst kopš 2002. gada. Četras komisijas nolēma, ka jāiztīra kanāli gar Vaļnu ielu. Taču vezums joprojām nekust, un tā rezultātā no 32 ēkām, kurām ir arhitektoniska un vēsturiska vērtība, 22 ir bojātas. Savukārt ūdens līmenis zem cietokšņa pieļaujamo atzīmi pārsniedz gandrīz par 4 metriem un turpina celties.” Jānis vairs negrib nevienam sūdzēties un neredz tam nekādu jēgu, jo ir pārliecināts – cietokšņa, kādam tam īstenībā vajadzētu būt, vairs nav. Ir tikai kaut kas līdzīgs oriģinālam.

Tomēr taisnības labad jāpiebilst, ka dažas Jāņa rekomendācijas, kuras pamatojas uz arhīvu materiāliem, ir ņemts vērā un izmantotas citadeles arhitektūrā. Lai vai kā, viņš pazīst cietoksni labāk par citiem.

Tā vai citādi, unikālais XIX gadsimta aizsardzības objekts kļūst aizvien skaistāks un pievilcīgāks. Bet Jānim Kivriņam, tāpat kā agrāk, rūp Daugavpils cietokšņa liktenis, jo tas ir kļuvis par viņa dzīves jēgu un arī problēmu.

Komentāri

Lai pievienotu rakstam savu komentāru, nav jāsniedz personiska rakstura informācija. IP adrese, no kuras rakstīts komentārs, ir zināma tikai LL redakcijai un tā netiek izsniegta trešajām personām.

Redakcija izdzēsīs neētiskus un rupjus komentārus, kuri aizskar cilvēka cieņu un godu vai veicina rasu un nāciju naidu.