„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 29. marts
Piektdiena
Agija, Aldonis
+9.2 °C
apmācies

Buldozerists ar skaistuma izjūtu

Daugavpils novada Vecsalienas pagasta viensētas „Vilciņi 1” saimnieks, astoņdesmit trīs gadus vecais Jānis Kukjāns savulaik četrdesmit gadus nostrādāja par buldozeristu. Ņemot vērā darba specifiku, viņam ar traktora lāpstu nācās iznīcināt skaistumu, vārda tiešā nozīmē nošķūrējot to no zemes virsas. Taču nu jau divdesmit gadus J. Kukjans veido pie savas mājas brīnumainu koka figūru pasauli – cilvēkus, dzīvniekus u.c.

Akmeņi skaistumam un atmiņai

Dzīvesbiedru Jāņa un Jeļenas Kukjānu mājas pagalmā tapis īsts muzejs, kurā ir vairāk nekā piecdesmit koka figūras, izstrādājumi un visdažādākās kompozīcijas. Turklāt kolekcija aizvien tiek papildināta ar jauniem eksponātiem. Jo, kā izrādījās, buldozeristam, kurš ikdienā veica „rupju” darbu, piemīt gan talants, gan iedvesma. Jāpiebilst, ka savulaik Jānis Kukjāns strādāja par buldozeristu toreizējā Ždanova kolhozā, deviņdesmito gadu sākumā tā vietā nodibināja paju sabiedrību „Vecsaliena”, kura pēcāk izjuka.

Noskaidrojās, ka vēl tajos laikos, kad Jānis strādāja par buldozeristu, stumjot ar savu traktoru zemes kaudzes, viņš pievērsa uzmanību dzimtā novada skaistumam – izgāztu koku sakņu dīvainajām formām, izteiksmīgu formas akmeņiem un citiem dabas veidojumiem: „Ja trāpījās skaists akmens, es to ar buldozeru novietoja to redzamā vietā, lai cilvēki varētu  priecāties. Dažkārt, ejot pa mežu, ievēroju, ka blakus aug vairāki koki – es tos sapinu bizē, un koki tā arī izauga. Savukārt cilvēki, domājot, ka to radījusi daba, brīnījās un sajūsminājās.”

Savdabīgi Jāņa radīti objekti redzami daudzviet Latgalē un Vecsalienas pagastā. Červonkas ciemā pie krustcelēm uzstādīts milzīgs, vairākas tonnas smags akmens, vēl viens tikpat liels laukakmens, kurā iegravēts uzraksts „Vecsaliena”, atrodas iepretī barona pilij. Kā šādus milzeņus izdevās nogādāt vajadzīgajā vietā? Jānis paskaidroja: „Vasarā, protams, mēs šos akmeņus neatvestu. Visu darījām ziemā. Šie milzeņi atgādāti no Vecsalienas pagasta Mālkalniem. Es ar buldozeru uzstūmu tos uz zemām ragavām, un traktors aizvilka tos uz vajadzīgo vietu. Červonkā es uzstādīju akmeņus tā, lai tie izskatītos pēc iespējas izteiksmīgāk.”

Līdzīgi akmeņi novietoti arī citviet novadā, piemēram, Kalkūnos un Birkineļos. Atmiņas par sevi Jānis atstājis arī Daugavpilī – racis būvbedri kinoteātra „Daugava”, kā arī Centrālā tirgus galvenā paviljona pamatiem, līdzinājis zemi Dzelzceļnieku parka ierīkošanai, savukārt vairākus gadus pirms tam nojaucis ar buldozeru kara nopostītās ēkas. Savukārt ceļus, kuru būvdarbos piedalījies Jānis, kā arī viņa izraktos dīķus un citas ūdenstilpes apkaimē nevar ne saskaitīt. Nebūs pārspīlēti teikts, ka, pateicoties viņa darbam, mainījusies vietējā ainava. Darba ir bijis daudz, ne velti buldozerista profesija ir reta un vienmēr tiek turēta godā.

Atbalsts un palīdzība

Jānis un Jeļena Kukjāni mīlestībā un saticībā dzīvo kopā 64 gadus, atbalstot viens otru itin visā, un nākamgad viņi svinēs kārtējo kāzu jubileju. Kad Jānis aizrāvās ar koka figūru veidošanu, Jeļena viņu atbalstīja un piedāvāja idejas, bet, kad tās bija īstenotas, izkrāsoja pasaku pilsētiņas iemītniekus: „Lai gan darbs ir vienkāršs, tas prasa lielu rūpību. Ar vienu krāsu figūru nevar noklāt, tāpēc nepieciešami dažādi toņi, lai figūras izskatītos skaisti un gluži kā cilvēki. Taču krāsa ilgi neturas, ar gadiem noplūk, to ietekmē arī laika apstākļi. Viss izbalo un nobirst, tāpēc nākas atjaunot.” Turklāt figūru ietērpšanai ir nepieciešami tērpi un dažādi aksesuāri. Šo to Jānis nopērk, taču galvenokārt tiek liktas lietā vecās drēbes no viņa paša garderobes. Dzīvesbiedri atzīst, ka darbs un ieguldītie līdzekļi ir nieks salīdzinājumā ar gandarījumu, ko sniedz radošo ambīciju un plānu realizācija, kā arī gatavās figūras.

Skatoties uz Jāņa darinājumiem, ir grūti noslēpt smaidu vai pat savaldīties, lai nesāktu smieties, jo daži šīs unikālās kolekcijas eksemplāri izskatās pagalam komiski. Koka cilvēciņu sejas panti vien ir ko vērti! Turklāt autors neko tamlīdzīgu nekur citus nav redzējis.

Celiņu uz viensētu rotā komplekss ar vietas nosaukumu, bet pie mājas jūs sagaida ar sālsmaizi amizants precēts pāris, domājams, Jāņa un Jeļenas prototips. Izrotāta arī suņa būda. Vārdu sakot, pagalmā nav brīvas vietas, jo šeit atraduši mājvietu visdažādākie dekoratīvās mākslas darbi.

Jānis bilst, ka uzturēt krāsaino dārzu ar gadiem kļūst aizvien grūtāk. Jo, izņemot skaistuma radīšanu, dzīvesbiedriem jārūpējas arī par dienišķo maizi. Protams, govis viņi vairs netur, taču saimniecībā ir sivēni, mājputni, tiek kopts arī dārzs.

Taču Jānis netaisās mest mieru un aizvien papildina savu jau tā plašo kolekciju. Nesen, staigājot pa apkārtni, uzgāja bebru nogāztu koku. Pētot stumbru, uzreiz ieraudzīja vietu, kura varētu noderēt kārtējās idejas īstenošanai. Jānis pārnesa koku mājās un sāka to apstrādāt. Tāpēc drīzumā Jāņa un Jeļenas kompānijai pievienosies vēl viena jauna un interesanta figūra.