„Latgales Laiks” iznāk latviešu un krievu valodās visā Dienvidlatgalē un Sēlijā, „Latgales Laiks” latviešu valodā aptver Daugavpils pilsētu, Augšdaugavas novadu un apkārtējos novadus un pilsētas.
2024. gada 28. marts
Ceturtdiena
Ginta, Gunda, Gunta
+12.1 °C
apmācies

Viktorija Grappa: „Radošais darbs vienmēr ir man visapkārt”

Radošai izpausmei nav robežu, un tās noteikt varam tikai mēs paši. Tā ir ne tikai mākslas darbos, bet arī ikdienā, un tajā atspoguļojas ikdienas dzīve un procesi, kas norisinās gan mākslinieka iekšējā pasaulē, gan sabiedrībā, kurā viņš dzīvo. Šī jaunā māksliniece audeklu vietā izmanto pilsētas ēku sienas, rīko publiskas šovizrādes, piedalās gan vietējās, gan starptautiskās izstādēs. Vispusīga radoša personība, kas saskata mākslu daudzās dzīves jomās un neaprobežojas tikai ar krāsām un audeklu – lietā tiek likti visdažādākie materiāli. Par to visu intervijā stāsta rēzekniete Viktorija Grappa.

-         Kāpēc jūs nolēmāt kļūt par mākslinieci?

-         Es neizvēlējos, jo māksla ir tā, bez kā es nespēju iedomāties savu dzīvi. Tā ir bijusi man līdzās jau kopš bērnības – rotaļās, apkārtējos cilvēkos, fantāzijās, piedzīvojumos, interesēs. Radošais darbs vienmēr uzlādēja ar enerģiju, nomierināja, ārstēja. Domāju, ka es neizlēmu kļūt par mākslinieci, viss ritēja savu gaitu, es vienkārši nodarbojos ar to, kas man patika, bet, kad pienāca izvēles laiks – izvēlējos to, kas mani interesē.

-         Jums ir sava darbnīca vai studija, kur strādājat?

-         Tas ir mūsu ar vīru dzīvoklis – tā arī ir mūsu studija. Tā kā viņš meklē sevi mūzikā, izņemot manus piederumus, audeklus, krāsas, tekstilu, pērlītes, mūsu istabā ir papilnam skaņuplašu, aparatūras un dažādu instrumentu. Šī ir darba telpa, kur es jūtos labi. Taču, izņemot šo darbnīcu, man ir arī otra – Latvijas Mākslas akadēmija, kura nu jau kļuvusi par otrajām mājām! Mūsu dzīvoklis vairāk atgādina radošu studiju, nekā mājokli, kur cilvēki vienkārši dzīvo, taču mums tā ir ērti. Iespējams, pienāks laiks, un mums gribēsies kaut ko mainīt, taču pagaidām mūs viss apmierina.

-         Kā jūs sākāt darboties teātrī?

-         Man nav ar teātra jomu saistītas izglītības, taču teātris mani vilināja jau sen, un tā es piecpadsmit gadu vecumā nokļuvu teātra – studijas „Joriks” Jauniešu studijā pie Igora Mihailova. Vēlāk, kad jau biju absolvējusi mākslas koledžu, strādāju teātrī par skatuves noformētāju un tērpu mākslinieci kopā ar savu draudzeni Paraskevu Deikinu. Teātris ir liels organisms, struktūra, komandas darbs, kurā ir daudz iespēju izpaust sevi mākslā. Teātris sniedz brīvību, jaunas attīstības un sevis izzināšanas iespējas .

-         Kas ir jūsu skolotāji? Kas izraisa sajūsmu?

-         Man līdzās ir daudz talantīgu, interesantu cilvēku, vieni no viņiem ir mani lieliskie pedagogi Latvijas Mākslas akadēmijā. Ir arī cilvēki, kurus es, diemžēl, personīgi nepazīstu, taču es ticu, ka tas ir tikai laika jautājums, toties esmu iepazinusi viņu radošo darbību, -- tie ir režisori, mūziķi, dejotāji. Es alkstu strādāt kopā ar viņiem, tas, kā viņi izjūt pasauli, kā maina manas pasaules, skaņu un telpas uztveres robežas, palīdz man pilnveidoties. Taču mana pirmā draudzene un pedagoģe bija mana Māmiņa, viņa ir mana varone, ar kuru kopā ejam pa dzīvi. Māmiņa ieveda mani rokdarbu pasaulē, iemācīja būt patstāvīgai radošajā darbībā. Mammai ir zelta rokas – viņa vienmēr visu darīja pati, un es to iemācījos no viņas. Man vienmēr ir bijušas grezni tērpi, kurus darināja Māmiņa, -- adīti mēteļi, dažādas cepures, jakas, kleitas, cimdi. Viņa man ieaudzināja gaumi un vēlmi saglabāt savu individualitāti. Liels paldies viņai par to! Savukārt apgūt izšūšanu, piegriešanu darbā ar tekstilu palīdzēja mana māsa Jana – arī viņa strādā mākslas jomā. Katru dienu man pienāk jauna informācija, rodas jaunas idejas, jauni iespaidi, kuri iedvesmo radošajam darbam.

-         Vai jums piemīt kādas vājības?

-         Ir vājības, kuras man gan traucē, gan palīdz darbā, -- tā ir iezīme, kas dažu cilvēku ieskatā ir pārmērīgs jūtīgums. Savukārt, runājot par vājībām kā vilinājumiem, tad šādu vājību man ir daudz. Tie ir piedzīvojumi, smieklīgi un sarežģīti notikumi, našķi, drāmas, ceļojumi un skaisti iespaidi. Vājības piemīt visiem cilvēkiem, kāds tās ievēro, kāds noliedz, kāds par tām vienkārši nerunā.

-         Jūs aizraujaties arī ar dejām?

-         Man ir pieredze darbā ar bērniem. Pašlaik strādāju studijā „Stoptime Dance Studio” par moderno deju pedagoģi. Dejas mākslu sāku iepazīt studijā „Dynamic Hit” manas pirmās skolotājas Diānas Garančas vadībā. Esmu viņai par to pateicīga, jo, pieaugot, šajā studijā es ieguvu draugus un ticību saviem spēkiem. Diāna ir viena no tiem pedagogiem, kuri gudri ievirza mūsu enerģiju, attīstot individualitāti, dodot iespēju piedalīties dejas radīšanā. Treniņos daudz strādājām, un tas sagādāja prieku. Pēc piecu gadu pārtraukuma es atkal pie tā atgriezos. Man piedāvāja darbu studijā „Stoptime Dance Studio”, un tā sākās mana deju pedagoģes karjera. Radošais darbs un komunikācija ar bērniem man ir viens veselums.

-         Kāpēc dejošanā bija piecu gadu pārtraukums?

-         Tāpēc, ka pēc devītās klases es iestājos Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolā un māksla pilnībā mani pārņēma savā varā. Pēc tam sekoja darbs teātrī. Pašlaik es turpinu mācības – studēju Latvijas Mākslas akadēmijas Latgales filiālē.

-         Kādi ir jūsu nākotnes plāni, sapņi?

-         Es vēlos piedalīties daudzos radošos projektos, kurus vēlos īstenot. Man šķiet – kaut kad nākotnē es strādāšu ar bērniem, jo man ļoti patīk darboties ar viņiem. Mans sapnis ir izveidot savu teātra studiju, kurā mēs kopā ar bērniem veidotu izrādes un performances „no nulles”. Sākot ar pienākumu sadali komandā un beidzot ar iestudējuma pirmizrādi. Es gribu ilustrēt grāmatas un veidot mūzikas albumu vākus, īsmetrāžas filmas kā multiplikatore, bet pārtraukumos izšūt ar pērlītēm tērpus un aksesuārus, kuros uzstāsies aktieri. Ideālā variantā, protams, gribas atrast komandu, kopā ar kuru to visu izdosies īstenot.

-         Vai jūs ticat liktenim?

-         Es ticu tam, ka pastāv bezgalīgas variantu variācijas. Ticu tam, ka jebkurai cilvēka izvēlei ir sekas un jauns izvēles iespējas, taču galvenie orientieri ir dvēsele un sajūtas, kas palīdz saprast, kur ir tava īstā vieta, kas tevi pilnveido un attīsta, un no kā ir jāatsakās. Un, ja esi godīgs pats pret sevi, tu nonāc tur, kur tiek atklāts tavs potenciāls un rodas enerģija. Taču būt godīgam pašam pret sevi – tas ir ļoti grūti.