Mūs lasa Daugavpils, Ilūkstes, Preiļu, Krāslavas, Dagdas, Aglonas, Līvānu un citās pilsētās un novados
2021. gada 19. jūnijs
Sestdiena
Nils, Viktors
+17.2 °C
skaidrs laiks

Atgriežas no Monako un Preiļos atklāj boksa klubu

Septembra beigās Preiļos, Kooperatīva ielā 1a, tika atklāts boksa klubs “13. raunds”. Realizējot senlolotu sapni, to izveidojis reemigrants, bijušais drošībnieks  Raimonds Šņepsts, kurš pēc teju desmit svešumā pavadītiem gadiem ir atgriezies mājās. Lai uzzinātu, kā viņš ir pievērsies boksam un  gūtu plašāku ieskatu viņa dzīves gaitās, “Latgales Laiks” aicināja Raimondu uz sarunu.

 

* Kā jūs nokļuvāt Monako?

 

-- Pēc iekšlietu struktūrās nodienētiem 20 gadiem un diviem mēnešiem atvaļinājos veselības stāvokļa dēļ pulkvežleitnanta pakāpē. Tā kā pārzinu franču un angļu valodu, drīz vien saņēmu darba piedāvājumu no drošības dienesta Azūra krastā Francijā. Pēc divām tur nostrādātām vasarām saņēmu piedāvājumu strādāt pie kādas ģimenes no Austrumeiropas drošības virsnieka un privātā asistenta amatā. Manos pienākumos ietilpa gan ar ģimenes drošību saistīti jautājumi, gan darbs ar personālu, gan arī dažādu pasākumu organizēšana, rēķinu apmaksa un daudz kas cits.

 

* Kādēļ nolēmāt atgriezties, kā radās ideja par boksa kluba izveidi?

 

-- Neskatoties uz labo atalgojumu un citām „ekstrām”, biju nolēmis, ka pēc desmit gadiem atgriezīšos mājās. Sākotnēji biju plānojis atgriezties nākamgad, taču “Covid-19” izplatība šo procesu paātrināja -- septembrī es atvadījos no saviem darba devējiem un nepilna mēneša laikā izveidoju Preiļos boksa klubu. Šim nolūkam gan nācās intensīvi pastrādāt, kā saka ”24x7”. Teju visus darbus, sākot ar telpu meklēšanu un beidzot ar remontdarbiem, veicu pats. Izņēmums bija dušas telpu ierīkošanu, ko veica profesionāli celtnieki.

 

Preiļu un tuvējās apkaimes iedzīvotājiem ir liela interese par boksa klubu, un man par to liels prieks. Lai arī Preiļi ir sava veida Latgales centrs, sabiedrība jau sen bija „izsalkusi” pēc šāda veida iestādes.

 

* Kāpēc izvēlējāties boksu -- tas tomēr ir visai skarbs sporta veids?

 

-- Jā, bokss ir tāds „īstu veču” sporta veids, taču tas ir mazāk traumatisks nekā, piemēram, futbols. Vēsturiski bokss ir veidojies kā džentlmeņu sports. Arī filozofs, domātājs, matemātiķis Arhimēds antīkajā Grieķijā bija olimpiskais čempions boksā.

 

Bokss jau nav tikai tas, ko mēs redzam televīzijā. Bokss ir arī veselīgs dzīvesveids un pašdisciplīna. Pieredze liecina -- jo agrāk cilvēks sāk nodarboties ar sportu, jo veiksmīgāks viņš ir turpmākajā dzīvē. Fiziskās aktivitātes, it sevišķi cīņas veidi, norūda raksturu un turpmāk palīdz izcīnīt savu vietu dzīvē.

 

Laika gaitā attīstījies ir arī boksa aprīkojums. Patlaban ir labas kvalitātes boksa cimdi, mutes aizsargi, ķiveres, jostas aizsargi utt. Bokss pilnīgi noteikti nav bīstamākais sporta veids, tehniski sporta veidi ir daudz bīstamāki. Boksā ir arī savi kodeksi. Pēc cīņas bokseri viens otram paspiež roku, apkampjas un kļūst vēl labāki draugi vai paziņas.

 

Stereotipi, ka bokss ir kaut kas krimināls, nu jau ir pagātnē. Tagad bokss ir teju modes lieta. Visā pasaulē boksā trenējas modeļi, aktieri, dziedātāji un citi “sabiedrības krējuma” pārstāvji. Latvijā bokss vienmēr ir bijis populārs, bet tagad, pēc Maira Brieža un Ričarda Bolotņikova panākumiem, tas piedzīvo īstu renesansi.

 

* Kā pats nonācāt līdz boksam? Ko jums nozīmē bokss, kā tas jums ir palīdzējis dzīvē?

 

-- Kad man bija septiņi astoņi gadi, tēvs uzdāvināja boksa cimdus, kurus bija nopircis vietējā sporta preču veikalā. Tobrīd Preiļos gan nebija boksa sekcijas, pilsētā vispār netika kultivēti cīņas sporta veidi, lai arī daudzi puikas par tiem interesējās. Taču vēlme pievērsties kaut kam tādam ir bijusi visu laiku. Tāpēc, tiklīdz pilsētā parādījās džudo un puslegāls karatē, tās kļuva par vietām, uz kurieni bija jādodas.

 

Ar boksu sāku nodarboties vēlāk, startēju arī dažādās sacensībās. Bokss veicina pašdisciplīnu un norūda gara spēku, kas vēlāk palīdz pārvarēt dažādas dzīves grūtības. Arī mana kluba nosaukums “13. raunds” nav izvēlēts nejauši. Profesionālajā boksā klasiski ir 12 raundi, kuriem bokseris parasti cenšas sadalīt savus spēkus. Savukārt dzīve cilvēkam nereti piespēlē arī 13. raundu.

 

* Kas pie jums trenējas?

 

-- Šobrīd klubu apmeklē apmēram 60 cilvēki no Preiļiem un tuvējās apkaimes trīs vecuma grupās. Ir mazie boksa censoņi vecumā no pieciem līdz deviņiem gadiem, tad ir divas grupas -- pusaudži un jaunieši no 10 līdz 17 gadiem un pieaugušo grupa, kurā trenējas pamatskolas pēdējās klases skolēni un pieaugušie. Tajā ir arī daudz interesantu cilvēku, tostarp tenors Dainis Skutelis, viņa brālis,  ģimenes ārsts Māris Skutelis.

 

Daļa audzēkņu, pārsvarā jaunieši, grib sasniegt rezultātus, piedaloties sacensībās utt. Taču ir arī cilvēki, kas nāk uz šejieni, lai uzlabotu savu fizisko kondīciju, pakomunicētu un relaksētos.

 

Ar laiku plānoju klubā uzstādīt arī kafijas automātu un pieslēgt televīziju, lai apmeklētāji var nobaudīt kafiju un tēju, paskatīties televīziju, papļāpāt.

 

Boksa kluba izveide, skaistumkopšanas salona atklāšana, metālmākslas muzeja darbības uzsākšana, citu kvalitatīvu pakalpojumu pieejamība ir tas, kas sekmē arī cilvēku atgriešanos atpakaļ mājās. Šādi projekti veicina izaugsmi un sekmē reemigrāciju pat vairāk nekā liela daļa pašvaldību īstenoto lielo infrastruktūras attīstības projektu.

 

Kaut gan ir labi arī tas, ka cilvēki aizbrauc, -- pēc tam viņiem ir ar ko salīdzināt.

 

* Ka risināt ar kluba darbību saistītos finansiālos jautājumus, jo pelnīt ar sportu, droši vien,  ir grūti?

 

-- Par īstu biznesu šo pasākumu laikam nevar nosaukt, ar to lielu naudu nenopelnīsi. Sākumā cēlu sev māju, tagad celtniecības process ir iesaldēts, jo visi līdzekļi ir aizgājuši kluba atvēršanai. Es nezinu, kad atpelnīšu kluba izveidē ieguldītos līdzekļus. Man ir arī bankā paņemts kredīts.

 

Es esmu izgājis dažādus dzīves posmus un tas, ko es šobrīd daru, man skan citādi – es ar to pelnu sev maizi, esmu atpakaļ savās mājās, nestāvu pa divām stundām sastrēgumos, nelaužu mašīnu pa Rīgas ielām. Šeit ir pavisam cita dzīve, tā ir “krutāka” nekā lielpilsētā vai vēl kaut kur. Es šeit dzīvoju harmonijā.

 

Jā, cilvēki nāk un maksā naudu par sportošanu, bet tās man pietiek, lai nomaksātu īri, samaksātu par apkuri un elektrību, un tie nav mazi izdevumi.

 

Paldies vienam manam draugam, kurš „uzsauca” gumijoto grīdas segumu, kas ir ļoti dārgs. Vēl viens „čoms” atnesa uz klubu mūzikas iekārtu, bet vēl viens – uzdāvināja trīs durvis.

 

Esmu vērsies arī pašvaldības sociālajā departamentā un piedāvājis virzīt uz treniņiem arī „sarežģītos” bērnus un jauniešus un bērnus no daudzbērnu ģimenēm. Es piedāvāju trenēt viņus par velti, integrējot savās grupās. Arī patlaban pie manis trenējas kāds puisis no daudzbērnu ģimenes un viņam maksa ir uz pusi zemāka nekā pārējiem.

 

Klubs nav liels, bet esmu mēģinājis panākt, lai tas būtu mājīgs un jauks. Viss aprīkojums šeit ir jauns, smaržo pēc veikala, nekas nav lietots. Man ir arī doma paplašināt klubu, izveidojot nelielu trenažieru zāli. Tad klubs varēs strādāt augu dienu. Par nelielu, bet godīgu samaksu šurp varēs nākt jebkurš, kurš to vēlēsies, -- pacilāt svarus, paskriet pa zāli, pasist boksa maisu.

 

* Kādi ir bijuši kluba pirmie darbības mēneši?

 

-- Ja neskaita atsevišķu ar palīdzību klubam saistītu jautājumu risināšanu, viss ir labi. Ažiotāža ir liela, trenēties gribētāju skaits ir lielāks, nekā klubs spēj uzņemt. Iedzīvotāju atsauksmes ir tikai pozitīvas. Cilvēkiem tas ir kaut kas jauns un nebijis, un viņi ir izbrīnīti, kāpēc kaut kas tāds nav ticis izveidots jau iepriekš. Ar atsevišķu jautājumu risināšanu pašvaldībā gan nesokas tik raiti kā gribētos. Patlaban notiek sarunas ar pašvaldību par īres maksas atbalstu, jo tā “apēd” vairāk par trešdaļu no visiem ienākumiem.

 

Preiļos joprojām nav nedz baseina, nedz pieklājīgas trenažieru zāles. Līdzšinējais pilsētas piedāvājums mūsu cilvēkiem, kas ir bijuši Īrijā, Anglijā, Vācijā un daudz kur citur, kas bijuši normālos fitnesa klubos, vairs nebija pieņemams. Ja man būtu lielākas telpas, varētu iekārtot lielpilsētas prasībām atbilstošu trenažieru zāli.

 

* Kā darbu ietekmēja “Covid-19” izplatība?

 

-- Līdz ar “Covid-19” izplatību sporta skolas ir slēgušas durvis. Līdz šim  ar jauniešiem atļautā skaitā trenējamies svaigā gaisā, bet tuvojas ziema un pamazām pārejam uz individuālajiem treniņiem. Arī pieaugušie klubā trenējas, ievērojot atļauto skaitu un ievērojot distanci. Savukārt individuālie treniņi ir lieliska iespēja labāk izkopt kustības un boksa tehniku.

 

* Kādi nākotnes plāni?

 

 -- Boksa kluba atpūtas telpu ar laiku gribu izveidot kā boksa muzeju, lai šeit ieejot, nav jāgarlaikojas, lai atnācējs var pētīt dažādas interesantas ar boksa vēsturi saistītas lietas.

 

Vēl es gribu uztaisīt transformējamu ringu, kas būtu ātri uzstādāms piektdienas vakarā un sestdienas rītā noņemams. Boksa treniņu algoritms ir tāds, ka nedēļas laikā notiek treniņi, bet piektdien pa pāriem trenera uzraudzībā bez traumām un asinīm var paboksēties ringā.